Mans pirmais pārgājiens: 110 kilometri, kola nekurienē un asaras
Foto: Privātais arhīvs

Es neesmu pārgājienu cilvēks. Es pat neesmu liela pastaigās gājēja, ja vien tā nav iziešana ar suni pa rajonu un vietējām meža takām. Tādēļ iespēja piedalīties 110 kilometru garā pārgājienā “Fjällräven Classic” pa Zviedrijas neskarto dabu man bija izaicinājums daudzējādā ziņā, kam līdz pēdējam brīdim nezināju, vai esmu gatava gan emocionāli, gan fiziski.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

To, ka došos vairāk nekā simts kilometrus garā pārgājienā četrās ar pusi dienās, zināju apmēram divus mēnešus pirms tam un tobrīd skaidri nospraudu mērķi trenēties un pieradināt sevi pie gaidāmās slodzes. Es skrēju, es gāju, es skvatoju, bet nekas mani nesagatavoja tam, ko tur pieredzēju. Bet par visu pēc kārtas!

Viss nepieciešamais – vienā somā

"Fjällräven Classic" ir vairāku dienu pārgājiens, kurā piedalās cilvēki no visas pasaules. Šogad tajā devās apmēram divi tūkstoši cilvēki no 52 valstīm. Gājiena pirmā diena bija 12. augustā, pēdējā – 19. augustā. Katrs šajā gājienā var doties sev ērtā dienā un pats izlemt, cik ātri vai lēnu vēlas iet. Cilvēki tiešām šos 110 kilometrus veic ļoti dažādi – ir skrējēji, kas distanci mēro 24 stundu laikā, ir "plezīristi", kas dienā noiet apmēram 10 kilometrus un izbauda neaprakstāmi skaisto dabu, ir tādi, kas dodas ar lielākiem vai mazākiem bērniem, suņiem un kaķiem (jā, kaķiem!) un ir tādi, kuriem ir mērķis konkrētā laikā veikt konkrētu distanci, neatkarīgi no apstākļiem. Tā bija arī manā gadījumā – tā kā paredzēts bija iet četras ar pusi dienas, vidējā distance dienā bija apmēram 20–25 kilometri.

Viss, kas man šajās dienās būtu nepieciešams, bija jāsatilpina 65 litrus lielā somā, jo pārgājiens ved pa neskartu un neapdzīvotu vietu, kurā nav nekā cita kā vien kalni, strauti un ziemeļbrieži. Vairākkārt pārkārtojot un atsakoties no šķietami nepieciešamām lietām, es galu galā sakārtoju somu, kas svēra apmēram 15 kilogramus. Daudz, bet nevarēju atteikties ne no ibumetīna, ne proteīna batoniņiem (kuri svēra visvairāk no visa un beigās palika pāri, jo, kā izrādās, pie lielas slodzes man negribas ne ēst, ne našķoties), ne ausu aizbāžņiem un acu maskas (jo konkrētais pārgājiena maršruts ir aiz Polārā loka un naktis tur ir diezgan gaišas).

Mans pirmais pārgājiens: 110 kilometri, kola nekurienē un asaras
Foto: Privātais ahīvs
Viens no kontrolpunktiem (tās divas zilās teltis), kurā gājiena "pasē" iespieda zīmogu, ka esmu to sasniegusi un pacienāja ar siltu dzērienu un gardu kūkas gabaliņu


Pārgājiena dalībnieki pulcējas Kirunā – pilsētiņā, kas atrodas aiz Polārā loka un ir vistālāk no ziemeļiem. Te saņēmam ēdienu, degli, karti, maisiņu atkritumiem un citas gājienam nepieciešamās lietas, ko nodrošina pasākuma rīkotājs. Tālāk – atliek vairs tikai doties!

Grūti un vēl grūtāk

Pirmās dienas maršruts veda pa skaistu apvidu – skraji mežiņi (kuros aug bekas, baravikas, apšubekas un citas latviešiem iecienītas sēnes) un, kur vien skaties, zaļa zāle un majestātiski kalni, kas ieskauj no visām pusēm. Grūtāk pārejamās vietās bija koka laipas, pāri upītēm – tilti, bet principā viss 110 kilometrus garais maršruts ir pa dabīgo segumu, kas, jāatzīst, apmēram 90 procentos ir vairāk vai mazāk akmeņains.

Nedaudz izaicinoša man bija jau pirmā diena, jo ceļš daudzviet veda augšup un lejup pa akmeņainām takām, bet pie sevis nodomāju, ka tas nav nekas neiespējams, un es to varu. Dienas beigās jutos sagurusi, bet priecīga, ka uz kājām nav tulznu, nekas nesāp un fiziski gājiens bija tieši tik grūts, cik biju iedomājusies, ka būs. No somas mugura nesāpēja, bet zilumi uz pleciem un gurniem gan bija. Jāatzīst, mans prieks bija salīdzinoši īss, jo nākamajā dienā piedzīvoju savu pirmo lūzuma punktu. Sliktā ziņa, piedzīvoju to ātrāk, nekā būtu gribējusi – jau dienas pirmajā daļā. Pie tā vainoju slikti gulēto nakti (tonakt vējš bija tik liels, ka biju droša – kuru katru brīdi aizpūtīs telti) un iepriekšējās dienas nogurumu, bet vairāk par to – teju taustāmo izmisumu, kuru jutu, nemainīgi klumburējot augšā lejā pa grūto segumu. Visu laiku intensīvi koncentrējos, kur lieku kāju, lai nepakristu vai neizmežģītu potīti un šī nedalītā uzmanība ceļam patērēja daudz manus iekšējos resursus.

Pirmās dienas segums šķita izaicinošs, taču tas nebija nekas, salīdzinot ar to, kāds tas bija turpmākās dienas. Tomēr vissmagākā man bija ceturtā diena – kājas nogurušas no akmeņainā seguma, uzberztas pirmās tulznas un emocionāli jutos nevarīga. Daudzie kilometri, kas jāpārvar pa grūtu reljefu, mani salauza vairāk, nekā jebkad būtu domājusi, ka tas iespējams. Asarām acīs šajā brīdī sapratu, ka pārvarēt lūzumu var divas lietas, – atgādinājums, ka tas reiz beigsies un atliek tikai spert soli pa solītim, un līdzgājēju morālais atbalsts. Nekas tā neiedvesmo pārvarēt grūtības un noticēt tam, ka viss ir izdarāms, kā līdzgājēju klātbūtne, iedrošinoši vārdi un, jā, arī kopīga pačīkstēšana par to, cik grūti.

Mans pirmais pārgājiens: 110 kilometri, kola nekurienē un asaras
Foto: Privātais arhīvs
Šādi izskatās vidējās grūtības pakāpes segums, pa kuru jāiet lielāko daļu maršruta – akmeņi sākot no golfa līdz futbola bumbas izmēram un lielāki.


Atzīšos, zemākajā punktā pie sevis domāju, ka nekas nav tā vērts, lai justos tā, kā jutos, taču drīz vien sapratu, ka teju jebkas ir šīs pieredzes vērts, jo tikai te es sapratu, ko spēju un cik daudz. Esmu dzirdējusi par neaprakstāmajiem gandarījumiem, kas izjusti pēc lielu izaicinājumu pievarēšanas, bet līdz šim tas man bijis tikai abstrakts apzīmējums. Tagad varu droši apgalvot, ka arī es zinu, kā tas ir – just gandarījumu par paveikto, jo gandarījums ir tiešām liels. Tik liels, ka nekad nebūtu iedomājusies, ka ko tādu iespējams izjust. Kad gāju, soli atpaliekot no pārējiem, pacēlu acis un dzirdēju vien vēju un kalnu ūdenskritumus, jutos maza un milzīga vienlaicīgi. Uz plašā, majestātiskā dabas fona esmu niecība un man nav nekādas nozīmes, bet, ievelkot plaušās dzidro gaisu, tajā pašā laikā jutos tā, it kā viss ir iespējams, tāpēc atliek tikai pasniegties ar roku, lai to izdarītu.

Pirmo reizi celta telts un trīs dienas bez zonas

Lai gan gājiens ved pa cilvēku neskartu apvidu, ik pēc vairākiem kilometriem "jāatzīmējas" pasākuma rīkotāju iekārtotā kontrolpunktā. Tur gājiena "pasē" brīvprātīgie atzīmē laiku, cikos ierodies, pacienā ar kādu našķi vai dzērienu un, ja nepieciešams, te var saņemt vienkāršu medicīnisko palīdzību un papildināt ēdiena krājumus. Nokļūšana kontrolpunktos vienmēr šķita kā neliela uzvara un solis tuvāk mērķim, turklāt te varēja sastapt arī citus gājējus (tostarp latviešus!) un pārmīt ar viņiem pāris vārdus.

Tā kā nekad agrāk nebiju gājusi pārgājienos, daudzas lietas piedzīvoju pirmo reizi. Piemēram, nakšņošanu teltī vai ēdiena gatavošanu uz degļa. Es nezinu, kā ir, dodoties citos pārgājienos, bet šajā tikām nodrošināti ar kārtīgu ēdienu no rīkotāju puses. Atlika tikai uzsildīt ūdeni, apliet sausās sastāvdaļas un pēc nepilnām desmit minūtēm bija iespēja baudīt brieža gaļas sautējumu, krēmīgas nūdeles ar lasi, čili kon karne vai kādu citu pamatīgu ēdienu. Runājot par ēdienu, jāpiemin ir ceturtajā dienā piedzīvotais moments, kas, ņemot vērā manu zemo morāli, bija mans dienas priecīgākais notikums. Dažos kontrolpunktos bija arī nelieli veikaliņi, kuros varēja iegādāties pašas nepieciešamākās lietas un šajā bija iespēja nopirkt kolu. Ar ceļabiedriem smējāmies, ka pat nekurienē un salīdzinoši netālu no Polāra loka lai nu ko, bet kolu dabūt ir iespējams. Saldais, cukurotais dzēriens mazliet atgādināja par civilizāciju, kas bija atstāta aiz muguras, jo vairāk tāpēc, ka apmēram četras dienas mobilais telefons kalpoja tikai bilžu uzņemšanai, jo interneta pārklājuma šajā vietā nav. Jau iepriekš zināju, ka pāris dienas telefons būs ārpus uztveršanas zonas un tobrīd šķita, ka būs neparasti nesazināties ar tuvākajiem cilvēkiem, bet, esot tur un piedzīvojot tik primitīvu ikdienu, ārpasaule šķita kaut kas tāls un kas tāds, kam es nemaz nepiederu, jo visa realitāte un īstā dzīve šķita notiekam tur – Zviedrijas nekurienē.

Vai ietu vēlreiz? Nē! Iespējams. Jā...

Nevar nepieminēt acīmredzamo – daba te ir neaprakstāma. Nekad agrāk neesmu piedzīvojusi ko līdzīgu. Episki ir vienīgais vārds, kas nāk prātā, lai raksturotu redzēto, un bija sajūta, ka atrodos "Gredzenu pavēlnieka" pasaulē, jo daba bija tieši tikpat majestātiska savā plašumā. Bija posmi, kad, cik vien tālu skaties, slejas kalni sniegotām virsotnēm, bet pa pakalniem lēnām netraucēti pastaigājas lieli un mazi ziemeļbrieži. Momentos, kad apstājos, lai ar pilnu krūti izbaudītu vidi sev apkārt, jutos līdz kaulam un savai dziļākajai būtībai laimīga un pie sevis domāju, ko esmu šai dzīvē izdarījusi, ka pelnījusi šeit atrasties? Nemelošu, sakot, ka šis bija viens no maniem dzīves nozīmīgākajiem, iespaidīgākajiem un visādā ziņā izaicinošākajiem notikumiem, ko atcerēšos uz visu mūžu.

Mans pirmais pārgājiens: 110 kilometri, kola nekurienē un asaras
Foto: Privātais ahīvs

Šajā vietā pirmo reizi gājienā – trešās dienas vakarā – piedzīvoju savu "wow" mirkli, ko izjutu tik spēji un dziļi, ka no aizkustinājuma vajadzēja uz mirkli apstāties un "ieelpot" apkārt redzamo.

Vai es vēlreiz dotos šajā gājienā? Nākamajā dienā pēc finiša teicu, ka nē, bet tagad neesmu tik nelokāma lēmumā, jo kaut kur prātā iesējusies doma, ka šis ir gājiens, ko būtu skaisti piedzīvot ar mīļoto cilvēku, jo emocijas un iespaidi, kas top pārgājiena laikā, ir tik patiesi un dziļi, ka gribas tajos dalīties ar tuvāko. Turklāt šķiet, ka nākamā pieredze būtu citāda, jo daudz ko esmu iemācījusies no šīs pieredzes un būtu pārliecinātāka šajā ceļā.

Seko TūrismaGids.lv arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.