Kopš 9. jūnija apceļoju ASV, Kanādu un nu jau arī Ekvadoru. Līdz šim viens no lielākajiem izaicinājumiem gan fiziski, gan psiholoģiski mana ceļojuma laikā bija Illinizas (ziemeļu) virsotnes (5125 metri/16814 pēdas) sasniegšana. Kādēļ? Par to šajā rakstā.

Pirmie trīs ceļojuma mēneši tika pavadīti Ziemeļamerikā, no kuriem divus mēnešus par pārgājieniem kalnos īpaši nedomāju. Tajā pašā laikā ikdienā kustējos daudz, jo ik dienu vidēji tika nostaigāti 10 kilometri. Apmēram trešajā ceļojuma mēnesī aizdomājos, ka, aizceļojot uz Dienvidameriku, noteikti būs jāizmanto iespēja doties kalnu pārgājienos, tādēļ vajadzēja mazpamazām sākt gatavoties. To arī dažas reizes ASV izdarīju, taču maksimālais augstums virs jūras līmeņa pārgājienu laikā ASV bija tikai 2600 metri.

Kā jau ierasts, laiks skrien vēja spārniem. Pienāca diena, kad kopā ar labāko draudzeni Sintiju sēdāmies lidmašīnā no ASV uz Ekvadoru. Nolaidāmies Ekvadoras galvaspilsētā Kito, kas ir otra augstākā oficiālā galvaspilsētā pasaulē – 2850 metri virs jūras līmeņa. To varēja izjust jau pirmajās dienās. Man kā letiņam, nākot no valsts, kur augstākais punkts ir Gaiziņkalns, 10 reizes lielāks augstums ikdienā bija izaicinājums.

Jāsaprot, ka kalnos gaiss ir retinātāks, tādēļ skābekļa daudzums ir mazāks. Ja muskuļiem tiek piegādāts nepietiekams skābekļa daudzums, iestājas nogurums. Līdz ar to ir grūtāk pārvietoties, jo muskuļi pienācīgi nespēj pildīt savas funkcijas. Esot kalnos, var piemeklēt tā saucamā kalnu slimība, kas izpaužas kā galvassāpes, nogurums, nelabums un miega traucējumi. Jo augstāk kāpj, jo intensīvāk šīs pazīmes izpaužas. Tādēļ ļoti svarīga ir pakāpeniska aklimatizācija.

Izjūtot augstuma atšķirību un apzinoties, ka sasteigt pārgājienus Ekvadorā arīdzan nevajag, pirmās divas nedēļas Kito darīju, ko varēju, lai pieradinātu un sagatavotu ķermeni pārgājieniem, kas vēl priekšā. Līdzīgi, kā iepriekš, kustējos tikpat aktīvi – vidēji 10 kilometrus dienā. Devos uz dažādiem apskates objektiem, kas atradās vairāk nekā trīs tūkstoš metru augstumā. Kā arī uzsāku regulārus treniņus vietējos parkos, lai fiziski sagatavotos pēc iespējas labāk.

Pēc divām nedēļām, kad jutu, ka ķermenis jau sāk pierast un esmu gatavs lielākam izaicinājumam, noorganizēju pārgājienu ar augstāko punktu vairāk nekā 5000 metru augstumā. Gida lomu uzņēmās mans pirmais "Couchsurfing" namatēvs Kito – Diego, kurš ar pārgājieniem un kāpšanu kalnos nodarbojas jau vairākus gadus. Sākotnējā doma bija uzkāpt Kotopaksi (aktīvs vulkāns Andu kalnos; 5897 m; otra augstākā virsotne Ekvadorā aiz Čimboraso). Diemžēl vai par laimi (kas to lai zina), bet tajā nedēļas nogalē, kad vēlējāmies doties uz Kotopaksi, tur esot novērota seismiskā aktivitāte, tādēļ kāpt tur nebija atļauts drošības apsvērumu dēļ. Taču Diego piedāvāja doties pārgājienā uz Illiniza virsotni (5125 metri), kas atrodas salīdzinoši netālu no Kotopaksi. Piedāvājumu pieņēmu labprāt. Bez Diego, kas vadīja mūs, pārgājienā devās arīdzan mana labākā draudzene un divi mūsu vietējie draugi, pie kuriem dzīvojām Kito.

Pārgājiena dienā cēlos pulksten 5.30, lai 6.30 varētu izbraukt. Ar taksi un diviem autobusiem nokļuvām vistuvākajā ciematā no virsotnes. Sākotnēji iegājām vietējā veikaliņā, kur uzmetu acis vietējām cenām (lētāk nekā Kito), pārējie iegādājās dažus sīkumus, ko bija piemirsuši izdarīt iepriekš. Lai nokļūtu uz Illinizas rezervātu, kur bija jāpiereģistrējas, kā arī tālāk uz pārgājiena sākumpunktu, bija nepieciešams noalgot mašīnu. Sēdāmies mašīnas piekabē un, kārtīgi izkratīti rezervāta reģistrācijas ofisā, nokļuvām pārgājiena sākumpunktā, kas atrodas 3950 metrus virs jūras līmeņa.

Jāatzīmē, ka kopumā transports turp un atpakaļ (2 takši, 3 autobusi, 2 mašīnas) katram izmaksāja mazāk nekā 10 ASV dolārus jeb 8,55 eiro, kas ir salīdzinoši lēti. Jāatzīmē, ka tieši sabiedriskais transports Ekvadorā ir ļoti lēts. Tā vietējie braucieni pilsētās (piemēram, Kito un Kvenkā) maksā 0.25 dolārus jeb 0,21 eiro par vienu braucienu.

Uzsākot pārgājienu, bija skaidrs, ka nedrīkst nekur steigties, jo augstums dara sava un pārvietošanās ir apgrūtināta. Lēni, ar mazām pieturām kalna nometni "Nuevos Horizontes", kas atrodas 4700 m.vj.l. augstumā, sasniedzām nepilnās trīs stundās. Atpūtušies 15 minūtes, devāmies tālāk – nu, jau trīs cilvēku sastāvā, jo mūsu divi vietēji draugi saprata, ka tālāk nespēs fiziski "pavilkt". Man personīgi pirmās trīs stundas līdz kalna nometnei šķita fizisks izaicinājums, taču jutu, ka varu un jāiet arīdzan tālāk. Taču, tālāk ejot, sapratu, ka būs smagi...

Jo augstāk kāpu, jo grūtāk kļuva elpot un lielāks spiediens kāpa galvā. Nu pārgājiens kļuva ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski liels izaicinājums. Esot tik tuvu virsotnei, negribēju padoties un dzinu sevi uz priekšu ar visiem spēkiem, kas bija manī. Galu galā pēc divarpus stundām tika sasniegta 5125 metrus augstā Illiniza Norte virsotne. Tālumā neko nevarēja redzēt, jo mūs visapkārt ieskāva mākoņi. Vējš bija ļoti spēcīgs un, uzturoties tur tikai dažas minūtes, kļuva pamatīgi vēsi. Šie apstākļi tā pa īstam diemžēl neļāva izbaudīt sasniegto. Tajā pašā laikā, protams, bija liels prieks, ka virsotne tika iekarota.

Pakāpušies dažus metrus zemāk un atraduši vietu, kur paslēpties no vēja, iekodām un atpūtāmies, lai dotos tālāk. Ar pilnu pārliecību domāju, ka pamazām, kāpjot lejā un samazinoties augstumam, varēšu arvien brīvāk un vieglāk elpot un pārvietoties. Taču man par pārsteigumu tā nenotika. Kāpiens līdz virsotnei bija paņēmis tik daudz spēka, ka, kāpjot lejā, kļuva pat vēl smagāk – katra mazākā fiziskā piepūle nozīmēja elpas trūkumu un pamatīgu spiediena galvā. Lai cik smagi ķermenis jutās, zināju, ka nav jau kur atkāpties un mazpamazām tik jādodas uz leju. Pēc trīsarpus stundu kāpiena (kas, visticamākais, raitā solī būtu aizņēmis apmēram divas stundas) nokļuvām pārgājiena sākumpunktā.

Pēdējā kāpiena stundā jau sāku justies arvien labāk. Lai gan spiediens galvā bija vēl salīdzinoši augsts, taču varēju jau doties puslīdz raitā solī. Pārgājiena sākumpunktā mūs sagaidīja auto, ar ko nokļuvām līdz tuvākajam sabiedriskajam transportam. Tālāk ar autobusu un taksi nokļuvām mājās. Cik patīkami bija būt atpakaļ augstumā, ko ķermenis spēj izturēt, kā arī karsta duša un kārtīgs miegs nāca par labu.

Posms no kalna nometnes līdz virsotnei un tikšanai atpakaļ uz pārgājiena sākumpunktu ir pierādījums, ka, lai cik fiziski spēcīgs tu justos, ja ķermenis nav aklimatizējies pienācīgi konkrētam augstumam, pārgājiens būs viens liels izaicinājums. Tagad pēc savas pieredzes varu droši sacīt – ar augstkalni labāk nejokot!

Ko varēju darīt citādi? Sākt ar pārgājienu vai pārgājieniem ap 4000 metru augstumā un pēc tam pacelt latiņu augstāk.

Tajā pašā laikā – vai bija tā vērts? Tā kā dzīvē praktiski neko nenožēloju, tad noteikti jāsaka – jā, bija! Protams, skats no virsotnes nebija patīkamākais, aukstums bija pamatīgs, izaicinājums uzkāpt un nokāpt milzīgs. Taču, tikai izejot cauri šādiem pārbaudījumam, saproti, cik ļoti tavs ķermenis patiesībā ir spējīgs un cik ļoti daudz kas ir atkarīgs no psiholoģiskās sagatavotības. Šāds pārgājiens viennozīmīgi ir darījis mani stiprāku un licis man trenēties un gatavoties gan fiziski, gan psiholoģiski nopietnāk turpmākajiem piedzīvojumiem gan ceļojuma laikā, gan dzīvē kopumā.

Iedvesmu un motivāciju ceļošanai un fitnesam, kā arī šo abu aspektu apvienošanai var smelties, sekojot līdz arī Sandris Brawn "Facebook", "Instagram" un "Youtube" piedzīvojumiem, apceļojot pasauli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!