Sekot līdzi Māra Upenieka krāšņajiem ceļojumu piedzīvojumiem var gan blogā "Kā tur ir?", feisbuka lapā, kā arī "Instagram" kontā. Savukārt turpinājumā Māra pieredze, ceļojot pa Maldīvu salām un iepazīstot reālo ikdienas dzīvi.
Male
Male nav vieta, kur parasti uzkavējas – vairumam tūristu uzreiz notiek transfērs uz pārcenotiem paradīzes kūrortiem. Šķiet, ka neatkarīgus ceļotājus te īsti negaida – man vienīgajam no visa avioreisa dārga kūrorta vietā ir aizrunāts "Airbnb", kas izsauc neizpratni vietējos amatvīros. Mani lūdz uzgaidīt, zvana dzīvokļa saimniecei, kurai nākas taisnoties. Pēc teju stundu ilgas marinēšanās valstī tomēr tieku ielaists. Vienpadsmit vakarā, manu acu priekšā aizver lidostas SIM karšu veikalu, kā rezultātā arī dzīvokļa atrašana ir piedzīvojums. Pārsteidz naktsmītņu cenas – nekādu hosteļu un reģionam ierasto, budžetīgo variantu.
Visa pilsēta ar savu vienīgo debesskrāpi būtībā ietilpst vienā kadrā.
Pirmās sajūtas? Šauras, rolleriem pilnas ieliņas ar intensīvu satiksmi un sadrupušiem, šauriem trotuāriem – gājēji te acīmredzami ir otrās šķiras pilsoņi. Un jā – ielās neredzu nevienu ubagu, netipiski Dienvidāzijai.
Skatlogu noformējums mēdz būt ieturēts brālīgo sociālisma valstu noskaņās – mazliet atgādina Havanu.
Kompozīcija. Zilie toņi ir populāri – Maldīvas tomēr.
Taču lielākais pārsteigums, šeit ierodoties, ir vietējā rakstība.
Tautas valodā šīs zīmes var nodēvēt nekā citādi, kā vien par, khm, spiriņām.
Šādas zīmes parasti var atrast vecās sci-fi filmās uz tālu civilizāciju apdzīvotām planētām. Nu, un arī Maldīvās.
Galvenais salu telekomunikāciju gigants "Dhiraagu" uz savas ēkas jumta nošikojis ar Eifeļa torni.
Pilsētā daudz "stroiku" (jaunceltņu – red.), draugi no Bangladešas šeit rukā platākajiem smaidiem – algas jūtami lielākas nekā dzimtenē. Līdzās tām trotuāri dāsni noklājas ar koši zilām komunikāciju caurulēm, pāri kurām iedzīvotājiem jāpārraušas pašu spēkiem.
Vēl viens pārsteigums – visai liels procents jaunu vīriešu šeit ir ar gariem matiem, iespējams, ka tikai nesen līdz šejienei atkūlusies kaut kāda informācija par hipijiem, Vudstoku un visām tām lietām.
Valstī tuvojas vēlēšanas – visas iespējamās virsmas gādīgi aplipinās ar attiecīgajiem personāžiem.
Veikals radoši cīnās pret karstās pusdienlaika saules ietekmi.
Vēl viens pārsteigums – maldīviešu soliņi. Nekur citur pasaulē tādus neesmu manījis – vienkāršs rāmis ar sēžamtīklu tajā.
Pārītis noslēpies no citu skatieniem kādā nedaudz aizdrazotā pludmales takas strupceļā. Musulmaņu valsts tomēr, ka vecāki neierauga.
Arbūzobilis.
Šauras ir ne tikai ielas, bet arī trotuāri – tie bieži tiek izmantoti kā veikala pagarinājumi.
Preču klāsts visnotaļ vienkāršs.
No ostas puses ierodas banāni. Visticamāk, ka no salīdzinoši tuvīnās Indijas vai Šrilankas.
Uz kuģu klājiem kopā brālīgi žāvējas gan drēbes, gan zivis.
Turpat piestātnē tiek šķirots svaigais pievedums.
Tāpat kā visur reģionā, arī šeit žļembājamais rieksts tur savas pozīcijas. Tirgū rūpīgi tiek fasētas preces iepakojumam nepieciešamās lapiņas.
Šaha izstrādājums.
Prāts, protams, nedaudz uzjautrinās par uz kastes blakus esošajiem vārdiem "male" un "eggs" ("vīrietis" un "olas" – red.).
Zivju tirgus ir pavisam neliels. Tikpat, cik pārdevēju interese man kaut ko piedāvāt.
Piedāvājumā arī skaisti gliemeži.
Vēl skaistāki atrodami arī uz vietējām naudiņām – lūk, visas eksponētas kādas bankas skatlogā. Iespējams, vienas no skaistākajām banknotēm, kādas jebkad gadījies redzēt – tiešām dizainīgi.
Valsts galvenais laukums ir pilns ar baložiem.
Turpinu klīst pa Males labirintiem. Knapi pamanu rūpīgā kamuflāžā ievīstītu vietējo armijnieci.
Jā, Maldīvās ir arī militāri objekti!
Skvēros risinās dienvidiem tipiskā laiskošanās.
Sarkanās detaļas.
Vispār – reāla rolleru apokalipse.
Sievietes, it sevišķi vecākā paaudze, tērpjas tradicionāli.
Obligāta tradīcija – pēc stundām pie skolas sagaidīt savas atvases. Vakarpusē pie mācību iestādēm šī iemesla dēļ veidojas sastrēgumi.
Šādās ielās sastrēgumiem veidoties nav pārāk grūti.
Vectēvs lepni ved mazmeitu mājās!
Maldīvās ir arī grausti!
Arī par izkārtni īsti nevar saprast – nolaidība vai megaradošums?
Mazā meitenīte vēl nenojauš, ka puķainas kleitiņas pēc kāda laika vairs nēsāt nevarēs.
Pie veikaliem bieži redzami ūdens iepakojuma kalni – īsti pat nesapratu, vai lai pievērstu uzmanību, vai arī vienkārši tas nepārtraukti tiek svaigi pievests.
Sveiki!
Iespaidīgs tērps – vietējā militārā akadēmija?
Jaunais tilts uz blakussalu, kurā atrodas lidosta. Runā, ka to ar kāda nedaudz korumpēta ierēdņa atļauju esot uzbūvējuši ķīnieši, apmaiņā pret kaut kādām salām. Vietējie gan par to neesot pārāk priecīgi, jo esot sabojāts vienīgais Males sērfojamais vilnis un galu galā – tāpat visi braucot ar laivām. Priekšplānā savukārt var redzēt, ka maldīvietes bikini pārāk nav iecienījušas.
Tāpat kā peldvietā, islāmiski motīvi redzami arī tilta sākumā.
Plakātos pilsētā tiek runāts par Kaabu – ticības svēto epicentru Mekā, Saūda Arābijā. Iespējams, reklamē svētceļojumus uz turieni.
Viegla propaganda redzama arī uz skolu un bērnudārzu sētām.
Uj! Izskatās, ka paradīzes salās kaut kur ir paslēpusies arī kripata tematiskā naidiņa.
Interesanta detaļa – Malē nav māju numuru, tikai nosaukumi. Ej nu atrodi vajadzīgo ēku ielā, kas stiepjas no vienas salas malas līdz otrai.
Kā saka – mazliet vairāk drāmas tavai dzīvei!
Bezroku sistēma maldīviešu gaumē.
Banānu aizsarginovācija.
Pilsētas centrā uzeju arī kapus. Pieminekļi izskatās identiski, pēcnāves šikošana šeit neizskatās iecienīta.
Ou! Smadzenes viegli spridzinošs gleznojums uz kādas sienas mudina mani beidzot mest mieru Males piesātinātajām ielām un taisīties ceļā – meklēt īstās, tirkīzzilās Maldīvu pludmales!
Paskatos kartē – izrādās, tepat netālu ir maza saliņa Vilingili, uz kuru regulāri kursē bezmaksas prāmis. Sāksim ar to.
Pirmais skats, izkāpjot krastā. Gluži tirkīzzils te viss vēl īsti nav.
Toties pilnā jaudā te plosās trako maldīviešu soliņu paradums – tie sakārti visās iespējamajās vietās!
Kur nu soliņi, kokos sakārtas pat tādas kā gultas!
Izskatās, ka visa dzīve vakaros notiek ārpusē – kad šūpoles ir pilnas, no mājām tiek stieptas ārā arī citas mēbeles.
Pat dīvāni.
Tomēr galvenais standarts – rāmji ar sēžamtīkliem. Tie salā sastopami visur, kur vien var atrast paēnu.
O, pirmoreiz ieraugu jau pareizāku Maldīvu krāsas toni!
Nelielajā ostas piestātnē tiek krāmētas ārā kārtējās ūdens paletes. Visticamāk, vietējo avotu salās nemaz nav – viss pasākums tiek importēts. Ar laiku šis būs tikai dārgāks prieks.
Gluži tāpat kā ūdeni, nedaudz tālāk veči vanckā arī svaigus tuncēnus.
Paškritika.
Pārstrādāties gan tiešām nevajag, jāatpūšas.
Maldīviešu dārzkopība notiek nevis zemes vagās, bet vecos eļļas konteineros.
Auglīga zeme šajās smiltīs ir deficīts, atliek puķupodu koncepts. Kas te tiek audzēts, gan īsti nesapratu.
Tālumā redzama intriģējošā Thilafushi sala, uz kuras atrodas Males galvenā izgāztuve. Kā nojaušams, degoša izgāztuve. Tur gan diemžēl var nokļūt tikai ar speciālām darbinieku atļaujām, kuras tādiem kā man, saprotams, neviens pārāk netvīkst izsniegt.
Zivju ūdeņos ir gana daudz, par makšķeri nav jāiespringst – aptin auklu ap kolas pudeli un vidžini iekšā āķi.
Ūdenī pamanu arī kādu visai dīvainu kustoni, kas atgādina peldošu, noplūktu pīli ar garu kaklu. No dziļumiem uzpeldēja virspusē un sāka ar savu snuķi elpot gaisu. Šādu peldot ieraudzīt sev blakus nebūtu diezgan omulīgi. Varbūt kādam ir ideja, kas šis par pilsoni?
Soliņu dizainers ir padomājis arī par ērtiem kāju balstiem!
Vispār izskatās, ka maldīvieši bez krēsliem nevar iztikt nekur. Samīlējies pārītis kopā ar zaļu plastmasnieku peld pat uz savu laivu, lai visi trijatā dotos izbraukumā.
Uz tiem pēc peldes var arī žāvēt drēbes!
Pēc peldes žāvēti tiek arī ūdensgurķi. Droši vien tos pēc tam piemaļ desām.
Dāmas ēnā šķiļ riekstus.
Es savukārt nepagurstoši šķiļu fantastiskos maldīviešu spiriņburtus.
Tāpat kā Malē, arī šajā salā neiztrūkst iespaidīgo ūdens krājumu pie katras bodītes.
Visa Vilingili esence vienā kadrā – ūdens, puķpodu dārzkopība un laiskie sēžamtīkli.
Galīgi nesteidzīga dzīve.
Vienīgās kaislības šķiet tikai tuvojošās vēlēšanas – kandidāts uzglūn no visām iespējamajām virsmām!
Jādodas tālāk.
Māfuši
Par šo pludmaļu valsti spriest tikai pēc blīvi apbūvētās galvaspilsētas salas betona džungļiem būtu aizdomīgi, tāpēc ir skaidrs, ka ir jātiek uz nedaudz nomaļāku nostūri. Atliek tikai saprast, kuru tieši. Kūrortu salas atmetam – tāpat ir diezgan skaidrs, ka tur viss ir "instagrammīgi" un brīnišķīgi. Būtu krietni interesantāk uzmest aci kādai salai, kurā dzīvo vietējie. Papētu karti, papētu sabiedriskā transporta laivu kursēšanas maršrutus un laikus. Ātri noskaidrojas uzvarētājs – salīdzinoši netālu no galvaspilsētas esošā Māfuši saliņa. Raušos ik pārdienas kursējošajā sabiedriskajā prāmītī un drīz vien Males māju kastītes izzūd aiz horizonta.
Saullēkts salā tiek sagaidīts sirsnīgi – dažādu vecumu kundzes pa vienai un bariņos ierodas pludmalē, nesot līdzi dažāda rakstura palīglīdzekļus peldei.
Un tad.. guļas ūdenī!
Ikrīta rituāls, kurā atpūsties no mājas darbiem, vīriem un nodotos kaislīgai ciemata notikumu apspriešanai.
Tīrība, kārtība.
Tomēr paradīzē ir arī negaidītas detaļas.
Dodos apgaitā pa salu. Ciemata galvenā mošeja.
Dažus simtus metrus tālāk pludmale kļūst šāda.
Pilnīgi negaidīti esmu nonācis Māfuši atkritumu izgāztuvē. Nosacīti nožogota teritorija pašā jūras krastā, pludmalē.
Ūdenī tiek gāztas pat automašīnas.
Pa atvērtajiem vārtiem ik pa brīdim ierodas kāds vietējais, atvedot arvien jaunus papildinājumus šīs pludmales saturam.
Ļodzīga, zema sētiņa šos labumus aiztur no nokļūšanas atklātā jūrā. Tepat netālu ir ciemata publiskā pludmale, kurā peldas cilvēki.
Izskatās, ka nekāda organizēta atkritumu izvešana nepastāv – katrs stumjas uz šejieni pats saviem spēkiem.
Maldīvu salas.
Lielākais visā valstī! Un slavens arī ar nemieriem sliktu uzturēšanās apstākļu dēļ, kā arī vairākiem veiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem. Jāatceras, ka, izbēgot no cietuma, vēl ir jāaizbēg arī no mazās salas, kurā visi visus pazīst.
Kāds vietējais apgalvoja, ka tajā mitinoties līdz pat tūkstotim ieslodzīto, nezinu, vai taisnība. Starp viņiem – arī bijušais Maldīvu prezidents Mohameds Našeds, kas šeit atsēž trīspadsmit gadiņus par kāda tiesneša arestēšanu.
Tāda kaislību pilna vieta. Un turklāt ar nostrādātu zīmolu. Patriotiski plakāti, kas cildina darbinieku profesionalitāti un pat divdesmitgades logotips!
Joprojām neuzkrītoši atgādinu – šīs ir tās pašas slavenās Maldīvu salas!
Iepretim cietumam sēžamtīklos gulšņā vietējie hipsteri, uz kuriem nolūkojas kārtējais vēlēšanu kandidāts.
Policijas mašīnas valstij uzdāvinājusi lielā, draudzīgā Ķīna.
Atgriežos salas centra ieliņās. Tās nekur nav asfaltētas vai bruģētas – tikai noblietētas, baltas smiltis. Abos ielas galos redzama jūra, nav slikti.
"Hotel Rocket Cafe" izrādījās vienīgā vieta, kur varēju atrast nepārcenotu ēdienu, ko nāca ēst arī vietējie.
Instagrams.
Kāda serbu vai horvātu daiļava iemūžinājusi sevi uz kāda grausta sētas.
Jūras toņi tiešām ir skaisti. Dienas vidū saule gan ir tik spoža, ka gaišo smilšu atspīdumā mierīgi var noķert tā saucamo sniega aklumu. Bez saulesbrillēm ārā iet ir neprāts.
Cietumam pretējā salas pusē ir vieta, kas puslīdz atbilst stereotipam par Maldīvām.
Te ir dažas balto smilšu pludmales, kuras ūdenī pāriet raksturīgajā paradīzes tonī, daži daudzstāvu hoteļi un neliels piekrastes sektors speciāli tūristiem, vienīgā oficiālā bikini zona visā salā. Kas attiecīgi piesaista dažāda kalibra vietējos lūriķus.
Tomēr nav jāliekas traucētam – ir jāķer saulīte!
Smalkākais hotelis salā. Blakus būvējas vēl viens. Tādas Maldīvas nabagiem – uz šejieni ar publisko prāmi no Males var tikt pa lēto, nemaksājot tūrisma mafijai par pārcenotu nedēļas paketi kādā no smalkākiem kūrortiem.
Uzreiz aiz tūristu pludmales sākas islāmticīgā valsts daļa.
Pielāgošanās auditorijai.
Rosība. Tālumā maisos var redzēt priekšvēstnešus tam, ka salā būs arvien vairāk un vairāk iebraucēju – augšup stutējas arvien jaunas naktsmītnes tūristiem.
Ielu māksla arī nedaudz ir.
Kolorīti.
Vakarpusē atkal iemaldos tūrisma galā un trāpos kāzās!
Izskatās gan pilnīgi sirreāli – pie turpat pludmalē noliktajiem galdiņiem kāzu viešņas tradicionālajā apģērbā kontrastē ar pusplikajām tūristu viešņām.
Jā, vietējās dāmas pat snorkelē pilnā apģērbā.
Interesants piemineklis – laikam pabiksta vietējos ar atgādinājumu, ka dzeramais ūdens te nebūt nav pašsaprotama lieta. Tā kā taupīgi, lūdzu.
Pienākot vakaram, promenāde izgaismojas.
Ciemata iedzīvotāji nesteidzīgi dodas uz lūgšanu.
Varētu domāt, ka mošejā ir bankas filiāle, bet nē – skaitāmo vārsmu numuru ērti norāda elektroniskais tablo. Divdesmit pirmais gadsimts tomēr.
Nākamajā dienā dodos atpakaļ uz galvaspilsētu ar publisko prāmi. Biļete maksā tikai pāris dolārus – lēti, salīdzinot ar relatīvi dārgajām naktsmītņu un ēdienu cenām.
Male mani sagaida atpakaļ ar ceļazīmi: pa kreisi – pa muti.
Vispār jāsaka, ka tiešām – nejūtos pārāk gaidīts atpakaļ.
Pilsētā viss pa vecam – lērums rolleru un lērums vēlēšanu kandidātu plakātu, kas tālumā organiski pāriet frizētavas upuru galerijā.
Vakarā lidmašīna, līdz tam laikam vēl varu paspēt uzmest aci galvaspilsētas mikrorajonam Hulumalei. Tas atrodas uz mākslīgas, jūrai atkarotas salas – turpat blakus lidostai.
Te ir gan savas pludmales.
Gan nedaudz biedējoši daudzstāvu mikrorajoni celtniecības stadijā.
Čalis noķēris zivi!
Cits savukārt – milzu saldējumu.
Arī te trotuāri veikalu priekšā nokrauti ar ūdens pudelēm. Un uz tām, loģiski, – ūdensputns!
Mākslinieciskāka politiskā propaganda.
Mikrorajona sētas puses skats.
Tipiskais sēžamtīklu motīvs nedaudz modernākā versijā.
Valsts neatkarības piecdesmitgades logotips. Kā šim reģionam ierasts – savulaik salas bija Britu impērijas sastāvā.
Valsts karoga krāsas.
Atgriežos Malē. Drīz jādodas uz lidostu. Uzmetu vēl aci vietējo suvenīru piedāvājumam.
Rollerhaoss centra ielās.
Un dodos uz lidostas sabiedriskā transporta laivu. Sirdi aizkustina kāda brauciena biedra bagāžai gādīgi iepakots tuncis.
Pēdējais skats uz Mali, kas no jebkura rakursa ietilpst vienā kadrā un dodos ietilpt lidmašīnā uz savu nākamo galamērķi.
Paldies, Maldīvas! Nu, varbūt kādreiz. Bet tad gan uz tiem smalkajiem kūrortiem – pārmaiņas pēc.