Kates un Fado stāstu apbrīnoju kopš 3. oktobra vakara, kad mani paziņas bija dalījušies ar "Facebook" ielikto vēsti: "Viņš ir labsirdīgākā, uzticamākā un jaukākā sirds, ko brauciena laikā esmu satikusi. Tāpēc lūdzu draugu palīdzību atvest Fado mājās. Katrs eiro man palīdzēs šo mazo sunci aizvest uz Latviju, kuram jau esmu apsolījusi siltas mājas, labākos draugus un garšīgāko paičonu." Publicējot ziņu, Kate arī izmantoja tēmturi #nenopērc aliņu, atved Fado mājās. Tā kā šis nav ierasts stāsts, jo ne kurš katrs no ceļojuma pārrodas ar suni "bagāžā", sazinājos ar Kati un parunājāmies par viņas ceļojumu, kuram suns bija, kā viņa pati saka, "superlabs nobeigums".
Ar Kati sarunas laikā pārejam uz "tu", jo, manuprāt, kad divi suņu draugi runā par to, kā vienam klaidonītim izdevies atrast īsto saimnieku, citādi nemaz nevarētu būt. Suņa cilvēks ar suņa cilvēku, protams, kļūst draugi! Turklāt Kate ir ļoti brīvs, pat nedaudz "lidojošs" cilvēks, tāpēc mūsu sarunu gribējās izvērst tā pavisam vienkārši. Un vai tad par ceļošanu un kļūšanu par saimnieku var vispār tā nevienkārši runāt?
Kate, pastāsti varbūt nedaudz vairāk par savu ceļojumu pa Eiropu. Kā noprotu, tavs mērķis nebija turp doties, lai atrastu suņuku, bet bija kāda cita ideja.
