Nelikt sapņus pagultē apputēšanai – ideja par lielo ceļojumu un gatavošanās

Pamest ikdienu un ar busiņu doties lielajā dzīves ceļojumā – Madaras un Emīla stāsts
Foto: Inga Vīņaude


Vienā jaukā dienā, mērojot iestaigāto taciņu uz darbu, Emīls ieteicies, ka ceļot pa pasauli ar busiņu – tas būtu forši. Ielas vidū Madara sākusi sajūsmā teju vai spiegt, šī doma viņas prātu nodarbinājusi jau vairākus gadus.

Emīls pie šādas idejas nonācis, jo agrāk ceļojis stopējot un sapratis, ka, šādi pārvietojoties, ne vienmēr sanāk apskatīt to, ko patiesi ir vēlēšanās redzēt, turklāt izvērtējis arī to, cik svēts viņam ir miegs. "Pēc šī ceļojuma pakauša smadzenēs vienmēr bijusi doma, ka vajadzētu doties piedzīvojumā, tikai ar savu gultu vai, piemēram, busiņu. Tad sanāks tieši tā, kā, manuprāt, vajadzētu ceļot. Kā jau pieaudzis cilvēks, šādu ideju tu noroc sevī, jo jāsāk veidot karjera, kas ir pareizi, jo knapināties arī visu laiku negribētos. Šo ideju apraku, līdz ar Madaru sākām runāt par ceļojumiem un sapratām, ka mums atkal domas sakrīt un šoreiz tās sakrīt busiņa formātā. Kopš tā mirkļa šis arī kļuva par lielo mērķi," atklāj Emīls.

"Neesam tie, kas sapņus liek pagultē apputēšanai. Atraduši viens otrā atbalstītāju, ķērāmies vērsim pie ragiem. Tas bija pirms kādiem diviem gadiem, kas paskrējuši kārtīgā riksītī, jo vēl paguvām apprecēties. Lai gan sākotnēji šķita, ka kāzas attālinās braucienu vēl par gadu, lielās bučas radiem un vēl lielākas mūsu vecākiem – šī brīnumainā diena ceļojumu pat krietni pietuvināja," stāsta Madara.

Neesam tie, kas sapņus liek pagultē apputēšanai. Atraduši viens otrā atbalstītāju, ķērāmies vērsim pie ragiem. Madara Senkane

Pēc kāzām pāris uzrotīja piedurknes, nopirka busiņu, pārcēlās pie Madaras vecākiem, kuri silti viņus uzņēma un lutināja. Jaunieši sāka daudz strādāt un tikpat daudz krāt, netērējot līdzekļus nekam liekam un samazinot izklaižu skaitu, kā arī morāli nobriestot gaidāmajam ceļojumam.

Pāris stāsta, ka daudz kreņķu aiztaupījis tas, ka abi varējuši turpināt darba gaitas un strādāt attālināti. Tomēr sāpīgi bijis atvadīties no ģimenes, ar kuru pēdējos mēnešos bija tikai satuvinājušies.

"Atbalsts mums ir tiešām liels gan no vecāku puses, bez kuriem šāda avantūra tik operatīvi nenotiktu, gan no pārējiem radiņiem. Pat vectētiņš, kas nu galīgi nesaistās ar piedzīvojumu meklētāju, visbiežāk no visiem paslavēja ar atzinīgu smaidu un "nu, malacīši jūs esat!". Un tieši tāpēc, ka ģimene ir lielākais un labākais, kas man ir, to atstāt uz tik ilgu laiku bija trakoti grūti. Ceļā esam jau kādu laiku, vēl nespēju domāt par ģimeni tā, lai kaklā nesaritinātos kamols. Bēdīgās domas pastumju tālāk pakausī, sūtām bildes un bučas, sarakstāmies, sazvanāmies. Turamies un gaidām ciemiņus te, kaut kur Eiropā. Un viņi sagaidīs mūs mājās ar vecmāmiņas ceptām karbonādītēm un miltu mērci," tā Madara.

Tags

Ceļojums Lasāmgabali

Comment Form