Lai arī šobrīd ceļošana ir gana sarežģīta, tas nebūt nenozīmē, ka nedrīkst sapņot un, iespējams, pat kaldināt reālus nākotnes plānus. Kad atkal ceļošana būs aktuālāka, būsi tā nocieties pēc jaunu vietu apskatīšanas, ka šāds formāts būs vareni piemērots.
Iedvesmojies no šiem desmit stāstiem par ceļošanu uz četriem riteņiem! Latviešu ceļotāji sniedz praktiskus padomus par gatavošanos ceļam, maršrutiem, kā arī dalās citās vērtīgās atziņās par piedzīvoto.
11 mēneši skaistuma, korupcijas un nervus kutinošu situāciju Centrālāzijā
11 mēnešos pievarēts šāds maršruts: Lietuva–Polija–Slovākija–Ungārija–Rumānija–Bulgārija–Grieķija–Turcija–Gruzija–Azerbaidžana–Kazahstāna–Uzbekistāna–Kazahstāna–Kirgizstāna–Tadžikistāna–Uzbekistāna–Kazahstāna–Krievija–Ukraina–Polija–Lietuva un mājas.
Pirms brauciena Edgars nopirkto busiņu (kurš agrāk, starp citu, Vācijā kalpojis neatliekamajai palīdzībai) bija uzlabojis un pārveidojis. Viņš labi zināja, uz ko tas ir spējīgs, kā arī apzinājās, ka dažādos krīzes brīžos spēs pats to salabot. Tomēr, braucot pa Pamira lielceļu, kas bija ceļojuma lielākais asorts un arī lielākais pārbaudījums, nekad neko nevar zināt.
Ar busiņu uz Āfriku. Nila astoņus mēnešus garais piedzīvojums
Latvija–Lietuva–Polija–Vācija–Francija–Spānija–Maroka–Mauritānija–Senegāla–Gambija–Gvineja-Bisava–Gvineja–Sjerraleone–Libērija–Kotdivuāra. Lūk, šādu maršrutu Nils īstenoja astoņos mēnešos, vidēji katrā valstī paviesojoties trīs nedēļas.
Uzbrukumi, neizbraucami ceļi un ne tikai – to visu Nils piedzīvoja, ceļojot ar savu busiņu.
Ceļot busiņā ar mazu bērnu: moderno latviešu hipiju stāsts
Pāris stāsta, ka dzīve busiņā ir ļoti piemērota cilvēkiem, kas dodas ceļā bez iekrājumiem ar apņēmību ceļā arī strādāt.
Runājot par pašu busiņu, tas ir pielāgots ērtai dzīvošanai. Tajā ir galdiņš, kā arī gulta, kas pat transformējama par dīvānu. "Viss pielāgots mūsu vajadzībām. Mums nav nekādas pieredzes busiņu pārveidē, bet mēs paši, skatoties "YouTube" video un runājoties ar dažādiem cilvēkiem, esam nonākuši pie sev labākā varianta un paši savām rokām busiņu izbūvējuši."
Kā tas ir – ceļot tik ilgstoši, turklāt ar bērniem?
Lasīt vairāk
Pamest ikdienu un ar busiņu doties lielajā dzīves ceļojumā – Madaras un Emīla stāsts
Kā viņi pie šādas idejas nonāca? Vienā jaukā dienā, mērojot iestaigāto taciņu uz darbu, Emīls ieteicies, ka ceļot pa pasauli ar busiņu – tas būtu forši. Ielas vidū Madara sākusi sajūsmā teju vai spiegt, šī doma viņas prātu nodarbinājusi jau vairākus gadus.
Emīls pie šādas idejas nonācis, jo agrāk ceļojis stopējot. Tā arī sapratis, ka, šādi pārvietojoties, ne vienmēr sanāk apskatīt to, ko patiesi ir vēlēšanās redzēt, turklāt izvērtējis arī to, cik svēts viņam ir miegs. "Pēc šī ceļojuma pakauša smadzenēs vienmēr bijusi doma, ka vajadzētu doties piedzīvojumā, tikai ar savu gultu vai, piemēram, busiņu. Tad sanāks tieši tā, kā, manuprāt, vajadzētu ceļot. Kā jau pieaudzis cilvēks, šādu ideju tu noroc sevī, jo jāsāk veidot karjera, kas ir pareizi, jo knapināties arī visu laiku negribētos. Šo ideju apraku, līdz ar Madaru sākām runāt par ceļojumiem un sapratām, ka mums atkal domas sakrīt un šoreiz tās sakrīt busiņa formātā. Kopš tā mirkļa šis arī kļuva par lielo mērķi," atklāj Emīls.
Par ideju, busiņa pārveidošanu, maršrutu un dzīvi uz četriem riteņiem pāris dalījās arī ar "Tūrisma Gida" lasītājiem.
Busiņdzīve kā dzīves mazais sapnis. Kristīnes un Māra Doniku stāsts
"Iemesli, kāpēc abi nolēmuši tālāko piedzīvojumu turpināt ar busiņu, ir visai vienkārši. "Īres maksa istabiņai piecu istabu dzīvoklī maksā aptuveni 1000 Jaunzēlandes dolārus mēnesī, kas ir aptuveni 600 eiro, plus komunālie, kas ir vēl 50 Jaunzēlandes dolāri mēnesī. Šis iemesls vien jau ir pietiekami labs, lai apsvērtu dzīvi uz riteņiem. Otrs iemesls ir laba sabiedriskā transporta trūkums – no pilsētas A līdz pilsētai B nokļūt jau var, taču līdz kādam īpašam apskates objektam ar sabiedrisko nenokļūsi, īsāk sakot – bez savas mašīnas te darīt nav ko. Saliekot šos divus faktus kopā, var diezgan viegli izsecināt, ka jāpērk busiņš. Turklāt šeit tas ir ļoti populārs ceļošanas veids, un busiņu ir teju vairāk nekā gribētāju. Taču, atmetot tīri racionālos iemeslus, busiņdzīve bija mūsu mazais sapnis, ko arī vēlējāmies piedzīvot. Āķis lūpā – vajadzēs vienu tādu arī tad, kad atgriezīsimies dzimtenē," par abu izvēli stāsta Māris.
Lasīt vairāk
Dzīvot busiņā pie okeāna Austrālijā. Kā Annija piepildīja sapni un apceļoja kontinentu
Annija un Rinalds Austrālijā pavadīja 11 mēnešus, no kuriem deviņus nodzīvoja busiņā. Annija stāsta, ka, lai arī bija pētījuši, ka Austrālijā aktuāla ir busiņdzīve, tas vairāk attiecas uz tiem, kas tur atrodas ar darba vai ceļošanas vīzu.
"Ar pašu busiņu gan mēs nedaudz "iegrābāmies". Sākotnēji domājām, ka apvienosim dzīvesvietu ar transportu – kad būs brīvs, varēsim ceļot, un viss būs ideāli. Tomēr diemžēl nevienam no mums liela saprašana par mašīnu iegādi nebija. Tēta, kam prasīt padomu, blakus nebija. Ieraudzījām sludinājumu, busiņš tīri labi patika, jo bija piemērots dzīvošanai. It kā šķita nedaudz aizdomīgs, aizbraucām pie mehāniķa – un viņš teica, ka visam vajadzētu būt kārtībā. Iegādājāmies! Atskatoties – mēs izbraucām vien divas reizes 50 kilometru rādiusā. Vairāk mūsu busiņš nebija spējīgs pavilkt. Beigu beigās, kā man patīk teikt, mēs dzīvojām ļoti mazā "būdiņā" pie okeāna. Par busiņu to nevarēja nosaukt, jo tas nekustējās," atceras Annija.
Kādi ir plusi, bet kādi mīnusi, dzīvojot busiņā? Un kā vislabāk iepazīt Austrāliju? Par to turpinājumā.
Tā bija neaptverama un neatkārtojama brīvība. Ceļotāju Agneses un Jāņa stāsts
Viens no galamērķiem bija arī Jaunzēlande, kas Agnesei un Jānim kļuva par mājām ar labākajām atmiņām un labākajiem cilvēkiem. "Tai vienmēr piederēs gabaliņš mūsu sirds," tā Agnese. Ceļotāji tur pastrādājuši un iekrājuši, tad iegādājušies busiņu un devušies, kur acis rāda, apskatot fantastiskākās Jaunzēlandes vietas un izbaudot absolūtu mieru un bezrūpību. "Tā bija neaptverama un, iespējams, neatkārtojama brīvība. Vienkārši būt. Vairāk neko nevajadzēja. Nekur nebija jāskrien, un tā sajūta, ka nekas nav noteikts un viss ir pārsteigums, bija atkarību veicinoša. Pa nakti kaut kur aizbraukt, pārnakšņot, no rīta mosties un pārsteigumā skatīties, kur šoreiz ceļš ir atvedis. Pasakaini. Neko neplānojām, vienkārši braucām, kur acis rāda un kur busiņš varēja tikt."
Dzīvot busiņā un redzēt pasauli: kā latviete un beļģis iekārtojās Jaunzēlandē
Viņa atradusi sev līdzīgu kompanjonu Beļģijā un jau gadu dienas vada Jaunzēlandē. Dzīvojot busiņā, abi jaunieši ik dienu metas aizraujošos piedzīvojumos, pa vidu arī strādājot un iekrājot naudu nākamajiem ceļojumiem.
Apceļot Latviju: Latgales iepazīšana, dzīvojot savā 'automājā'
Kā izveidot šādu "automāju", kādas ir šāda dzīvesveida priekšrocības un kur ar šādu busiņu doties Latvijā?
Pāri pusei Eiropas: piedzīvojums ar izsolē iegādātu māju uz riteņiem
Lai gan Sandra Purviņa nedevās ceļojumā pa Eiropu ar busiņu, dzīve uz riteņiem viņai nav sveša. Šo latviešu ceļotāju sarakstu noslēdzam ar piedzīvojumu par izsolē iegādātu treileri.
Sandra pārvarēja virkni šķēršļu, kas nāca viņu ceļā, un pārbūvēja savu māju uz riteņiem, kurai tagad ir pat cepeškrāsns. Beigu beigās viņi devās fantastiskā trīs nedēļu ceļojumā no Tallinas līdz pat Parīzei.
Sandra atklāj gan plusus, gan mīnusus, izvēloties šādu ceļošanas veidu, kā arī dalās savos piedzīvojumos un praktiskos padomos.
