Šajā reizē piedāvājam iepazīties ar trīs stāstiem no "Tūrisma Gida" arhīvu plauktiem. Noteikti saistošs būs stāsts par ceļotāju Kārli Bardeli, kurš nevienu vien reizi pierādījis, ka ir spējīgs uz trakiem piedzīvojumiem – jā, arī ar airu laivu vienatnē dodoties pāri Klusajam okeānam. Vērts izlasīt stāstu arī par Zandu Zariņu, kura ar buru katamarānu devās uz Karību salām, ūdeņos pavadot septiņus mēnešus. Kā arī, protams, iepazīties ar Zanes Lapsas-Tvīdi pieredzi, trīs gadus burājot pa plašajiem pasaules ūdeņiem.
Kārlis Bardelis – latvietis, kas divos gados pārairēja Kluso okeānu
Skrituļot no Norvēģijas ziemeļiem līdz Gibraltāram, ziemā no Rīgas aizmīties līdz Sočiem, taisnā līnijā no Krievijas līdz Zviedrijas robežai pārslēpot Somiju, no Namībijas līdz Brazīlijai pārairēt pāri Atlantijas okeānam, kā arī airu laivā doties pāri Klusajam okeānam, kļūstot par pirmo cilvēku, kurš veicis šo braucienu šādā veidā – dodoties no Dienvidamerikas un sasniedzot Eirāziju. Tas ir Kārlis Bardelis.
Kārlis pirms došanās ceļā vēl paspēja ar tandēmriteni pārmīties pāri Dienvidamerikai, bet pēc tam divu gadu laikā noairēja nepilnus 27 tūkstošus kilometru. No šī laika apsviedīgais ceļotājs astoņus mēnešus pavadīja uz salām. "Man bija jāsavieno punkti no viena kontinenta līdz otram. Tā vienkārši gadījās, ka to neviens nav darījis. Ir bijuši airēšanas ceļojumi no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas līdz Austrālijai, bet līdz Eirāzijai neviens vēl nebija aizairējis. To grūti saprast cilvēkiem, kuri neburā vai nav bijuši jūrā, bet tās jūras, kas ir tālāk par Austrāliju, ir ļoti sarežģītas no dažādiem aspektiem – laikapstākļi, kā arī paisumi un bēgumi, kas airu laivu ļoti, ļoti ietekmē. Iespējams, tie bija tie aspekti, kāpēc nevienam vēl nebija cēlušies airi šo posmu pieveikt. Lai gan man pašam tas liekas ļoti forši, es kā baigais "rokstārs" nejūtos. Arī tad, ja kāds to būtu jau izdarījis, mani tas neatturētu. Es to nedarīju tikai tāpēc, lai būtu pirmais, bet uzreiz varu pateikt, ka iet pa kādu jaunu maršrutu ir daudz interesantāk nekā braukt pa šoseju Rīga–Berlīne, kas ir daudz un dikti vagota."
Zanda un viņas ceļojums uz Karību salām
Zandai Zariņai tālu zemju iepazīšana nebūt nav sveša. Ilgākais laiks, ko Zanda pavadījusi ceļojot, neatbraucot uz Latviju, ir pusotrs gads, bet, lai arī katrs gads ir citāds, vidēji ceļojumos viņa pavada septiņus mēnešus. Viens no šādiem piedzīvojumiem bija septiņus mēnešus ilgs ceļojums uz Karību salām kopā ar draugu Reini un buru katamarānu "Wild Cat".
Salas un to iedzīvotāju dažādās kultūras, sastaptie cilvēki, kuriem pieder daudz mazāk, bet kuri izskatās daudz laimīgāki, kā arī ūdens pasaule, tostarp delfīni, kas lēkā apkārt buru katamarānam, – šajā ceļojumā izbaudīts daudz, stāsta Zanda.
Viena no mīļākajām noenkurošanās vietām Zandai bija Montserratas sala, kur bija neapdzīvota balto smilšu pludmale, ko ieskāva stāvas klinšu sienas, turklāt apkārtnē neviena nebija – īsta paradīze. "Mēs uzkāpām šajā klintī, no kuras pavērās pasakains skats uz līci un mūsu katamarānu, pārejā laikā snorkelējām, supojām un baudījām citus ūdens sporta veidus neviena netraucēti," piebilst Zanda. Tāpat ceļotājai ļoti patika Gvadalupes sala, kas saistīja ar dabu – biezie džungļi un pasakainie ūdenskritumi nudien valdzinājuši, tāpēc tā ir vieta, kur viņa labprāt atgrieztos. "Es kā ceļotāja novērtēju to, ka burājot tu vari nokļūt no punkta A uz punktu B un apskatīt daudz dažādu vietu, kur tu citādi nepiekļūtu. Un, to visu darot, tev līdzi ir sava māja, ko katru reizi vari noenkurot citā paradīzes nostūrī," piebilst Zanda.
Zane, kas vairākus gadus burāja pa pasaules jūrām
Malkot rīta kafiju laivā, zem kuras papeld vesela vaļu ģimene. Burāt pilnīgā tumsā ar izslēgtām navigācijas gaismām, izvairoties no pirātiem. Uz vientuļas salas veldzēt slāpes no svaiga kokosrieksta. Ienirt tirkīzzilā ūdenī, peldot blakus milzu rajai, bruņurupucim vai haizivij. Sagaidīt saullēktus un saulrietus dienu no dienas, kad apkārt tikai jūra vien. Šķērsot tūkstošiem jūdžu pāri jūrām un okeāniem, paļaujoties tikai uz dabas labvēlību un pašiem. Tieši tik raiba un dažāda ir Zanes Lapsas-Tvīdi pieredze, trīs gadus burājot pa plašajiem pasaules ūdeņiem.
Kad Zane kopā ar Kristofu un iegādājušies laivu "Rosanna", piedzīvojumi varēja sākties. Konkrēta maršruta burātājiem padomā nebija, bet to noteica vairāki faktori. Pirmkārt, kur vispār iespējams doties, ņemot vērā vēja un jūru straumju virzienu, jo atšķirībā no zivīm buru laivas nespēj tā vienkārši peldēt pret straumi, līdz ar to maršrutu nosaka iespējas saskaņā ar dabas spēkiem. Otrkārt, Zanei nebija pieredzes ar nakts vai pat vairāku diennakšu pārbraucieniem. Treškārt, abi bija norunājuši veidot maršrutu, sekojot savām izjūtām, – ja patīk un ir vēlme doties tālāk, tad to arī viņi dara. Šie visi faktori bija priekšnoteikumi fantastiskam piedzīvojumam, ko abi atcerēsies vēl ilgi!
