Režisora Edmunda Jansona animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" pirmizrādi piedzīvos 30. janvārī, bet kinoteātros būs skatāma no 1. februāra. Tās māksliniece ir Elīna Brasliņa, kurai ir pieredze gan bērnu grāmatu ilustrācijā, gan animācijā, bet šis bijis līdz šim lielākais un arī ilgākais darbs. Viņa, zīmējot multfilmas dzīvīgos tēlus, stundām klīdusi pa Maskavas priekšpilsētu un citām Rīgas vietām, lai atrastu zīmīgākās detaļas un interesantākās vietas, kas vēlāk atdzīvojušās filmā, tāpēc pastaiga kopā ar viņu paver citu skatu gan uz pašu multfilmu, gan vidi, kas tajā attēlota, transformēta un savā ziņā izsapņota.
Īsai atkāpei jāpiemin, ka filmas, kura tapusi pēc Luīzes Pastores bērnu grāmatas motīviem, notikumi galvenokārt risinās Rīgā, Maskavas ielas priekšpilsētā jeb Maskačkā, kur vasaras brīvlaikā pie savas māsīcas Mimmi ciemojas centra zēns Jēkabs. Tur viņš iepazīstas ar runājošajiem suņiem, un viņi piekrīt iesaistīties bērnu plānā nosargāt apkaimes parku, kuru uzņēmējs Rausis grasās pārvērst par bezpersonisku debesskrāpju kvartālu. Sākas neticami piedzīvojumi ar kopīgi izstrādātu slepenu plānu, draudzības pārbaudi un pakaļdzīšanos. Lūk, filmiņas tituldziesma jeb Maskačkas himna, ko iedziedājis aktieris un galvenā suņa Bosa lomas ierunātājs Andris Keišs un sarakstījis Edgars Šubrovskis. Tā piešķir visai labu noskaņu arī mūsu pastaigai.
Elīna, aplikusi pamatīgi lielu šalli un rokas ietērpusi rakstainos cimdos, sagaida mani Elijas ielā un dodamies pa tuneli zem Salu tilta uz Maskavas ielas pusi.
Tieši šī ir robeža, kur filmiņā beidzas "Centrz" un sākas noslēpumainā Maskačka, kas vēl saglabājusi kādu daļu bērnības valstības šarma.
Elīna stāsta, ka, lai panāktu spilgtāku kontrastu starp civilizēto un moderno pilsētas centru un citādo, noplukušo, bet aizraujošo Maskačku, nedaudz pārveidojusi ainavu, "izaudzējot" debesskrāpjus centrā un "nolīdzinot" pa kādai mūra ēkai Maskavas ielā, liekot uzsvaru uz mazajām koka ēkām.
Viņa vēlējusies izcelt tieši daudzo koka namu unikalitāti un dzīvo estētiku, kas piemīt šim apbružātajam pilsētas rajonam ar saviem likumiem un tikumiem.
Kā mugurkauls cauri Maskačkai vijas tramvaja sliedes, bet ik pa brīdim pa tām traucas zili baltais tramvajs, ar skaļu grabēšanu pieskandinot apkārtni. "Manis zīmētais sanācis veclaicīgāks, nekā ir patiesībā," saka Elīna, kas arī pati ikdienu braucot pa šo maršrutu uz centru. Viņasprāt, tieši brauciens ar tramvaju vislabāk ļauj apskatīt šo pilsētas daļu.
Palaižam "trambuli" garām un tālāk dodamies gar mūra ēku, uz kuras redzams grafiti attēlo oranžam begemotam līdzīgu radību.
Elīna stāsta, ka šis zīmējums viņai ļoti iepaticies, tāpēc to nedaudz pārveidojusi, lai tas izskatītos pēc suņa, izmainījusi tā "ādaskrāsu" uz zilu un iemūžinājusi arī filmā.
Tieši ielas pretējā pusē, Maskavas ielā 94, redzama paveca koka māja ar nedaudz šķībām durvīm un šķērskokiem, ko pati Luīze Pastore iztēlojusies kā Mimmi māju, kad rakstījusi savu grāmatu. Elīna gan atzīst, ka tās vizuālais tēls īsti nav atbildis viņas priekšstatam par to, kādai jābūt šai mājai, tāpēc viņa uzzīmējusi citu – tā atrodama Maskavas ielā 137.
Tās centrā esošā vārtrūme ir pietiekami romantiska ieeja pagalmā, kur filmiņā notiek liela rosība un interesanti notikumi. Kad mēs savā pieaugušo dzīves realitātē te staigājam, pagalms izrādās pavisam neliels un tajā piestājušas dažas mašīnas, bet bērnu iztēlē jau daudzas vietas iegūst pavisam citas aprises un nozīmes. Ar mākslinieka domas lidojumu ir līdzīgi – pagalms tapis par Mimmi un Jēkaba rotaļu vietu.
Savukārt iepretim Mimmi mājai ir Maskavas dārzs pie Sporta manēžas – vieta, kur uzņēmējs Rausis gatavojas būvēt savus debesskrāpjus.
Elīnas versijā te kokos bērni uzbūvējuši arī nelielu rotaļu mājiņu. "Tādas te, protams, nav, bet izskatās taču labi, vai ne!"
Ejot tālāk, pievērsiet uzmanību dažādo mājiņu logu formām, režģiem, kas tik raksturīgi pirmajiem stāviem, un mazajiem, šķībajiem šķūnīšiem, kas par slēptuvēm noderējuši ne vienai vien bērnu paaudzei. Arī Elīna šos elementus zīmējusi un kombinējusi, radot Maskačkas gaisotni un fonu Jēkaba, Mimmi, suņu un ļaužu izdarībām.
Protams, Maskavas iela, tāpat kā jebkura apkaime nebūtu nekā vērta bez saviem iemītniekiem – kolorītajiem personāžiem, laiskiem kaķiem, kas līgani aizslīd ap stūri, neparastiem tipiem vai suņiem, kas pie veikala uzticīgi gaida savu saimnieku.
Pastaigu noslēdzam pie Svētā erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīcas. Arī šeit norisinās būtiskas filmiņas epizodes.
Te bērni uz kāpnēm satiek suņus. "Man nācās kāpnes drusku "pagarināt". Arī iekštelpas iztēlojos, tur bija remonts..." par zīmēšanas procesu stāsta Elīna. Pašlaik remonts beidzies un baznīcu var apskatīt.
Jautāta, kura vieta pašai māksliniecei Maskačkā patīk vislabāk, viņa saka, ka tas ir Siena tirgus. Arī to zīmējusi, bet režisors tomēr beigās to nav iekļāvis.
Jāpiebilst, ka Maskavas forštates apkaimes kopējā platība ir vairāk nekā septiņi kvadrātkilometri, bet pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11,5 kilometri. Šajā teritorijā atrodas 600 vēsturiskas ēkas ar lielāku vai mazāku kultūrvēsturisko vērtību, tai skaitā 34 valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Līdzās neciliem divstāvu koka namiem un staltām baznīcām te vietu radusi arī padomju laika arhitektūra. Vērienīgākā šī perioda liecība ir Zinātņu akadēmijas ēka – 1957. gadā uzceltā pirmā augstceltne Latvijā, kas savulaik dēvēta gan par "Staļina baroku", gan vietējo "Kremli". Ja māc slinkums kājām izstaigāt Maskačkas ieliņas, uzbrauciet Zinātņu akadēmijas (LZA) 15. stāvā, vēl divus stāvus uzkāpiet ar kājām un no skatu laukuma 65 metru augstumā apskatiet ne tikai runājošo suņu paradīzi, bet visu Rīgu! Par LZA augstceltni un citiem interesantiem un apskates vērtiem objektiem Maskavas priekšpilsētā, kā arī par šī rajona neparasto vēsturi lasi šeit.
Arī multfilmas režisors Edmunds Jansons krustu šķērsu izstaigājis Rīgu, bet par savu rajonu sauc centru. "Katrs mēs dzīvojam kaut kādā savā vidē, kur izveidojam savu pasauli. Man patīk Rīgas centrs, Tērbatas iela, Ģertrūdes iela, patīk, kā tās lēnām veidojas, attīstās. To es saucu pat savu pilsētas daļu. Taču, ja es dodos izpētē un ekskursijā, brīnišķīga ir Pārdaugava ar saviem parkiem un ielām, koka apbūvi. Arī Bolderāja ir šarmanta.
Manuprāt, upes klātbūtne pilsētu padara īpašu. Visas vietas, kur var upi sajust, man liekas brīnišķīgas. Man gribētos, lai Daugava vairāk funkcionētu, kā tas ir citās Eiropas pilsētās, kur ir ūdeņi. Lai ir jahtas, laivas, šī dzīvā kustība. Tā ir, piemēram, Stokholmā un Amsterdamā – tur ūdeņi iekļaujas pilsētas dzīvē. Tā man šeit pietrūkst." Pilnu interviju ar režisoru lasiet šeit.
Jau ziņots, ka Edmunda Jansona pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" sižets balstīts zināmās latviešu rakstnieces Luīzes Pastores grāmatā bērniem "Maskačkas stāsts". Filma" tapusi animācijas studijā "Atom Art" sadarbībā ar Polijas studiju "Letko" Nacionālā Kino centra programmas "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" ietvaros. Filmas māksliniece ir Elīna Brasliņa, scenārija autore – Līga Gaisa, producente – Sabīne Andersone. Lomas filmā ierunājuši aktieri Andris Keišs, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Nora Džumā, Eduards Olekts, Baiba Broka, Eduards Zilberts, Māra Liniņa u. c. Jau ziņots, ka animācijas filma "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" pie kino skatītājiem visā Latvijā nonāks 1. februārī.
