Plūdi, tuksneša šķērsošana un savējo sastapšana: latviešu piedzīvojumi Austrālijā

Austrālijas ceļojumu bijām paredzējuši jau iepriekšējā pasaules piedzīvojumā, bet tad pārlieku ilgi nācās gaidīt vīzu un, to nesagaidījuši, aizbraucām uz Dienvidaustrumāzijas zemēm, atstājot Austrāliju citai reizei. Un nu beidzot arī šī reize pienāca. Lai ceļotu Austrālijā, nepieciešama tūristu vīza "EVisitor", kas ir bez maksas. Meitenēm ir viegli, bet Arčam gan tiek pieprasīta papildu informācija par darbavietu un kontā esošajiem līdzekļiem. Sazinoties ar attiecīgajām iestādēm, uzzinām iemeslu – tas tāpēc, ka latviešu puiši bieži vien pārkāpuši tūristu vīzas noteikumus un ar to strādājuši. Bet nu abi esam vīzu saņēmuši un dodamies no Indonēzijas Bali salas uz Austrālijas ziemeļiem – Darvinas pilsētu.

Lidojums no Indonēzijas paredzēts vienos naktī, bet tas kavējas veselas trīs stundas, visiem tiek izdalīti kuponi ar summu, kas sedz sviestmaizes un ūdens izmaksas kādā mazā ēstuvītē tepat lidostā. Un tad jau esam ceļā. Jau esam redzējuši raidījumus par to, ka robežkontrole Austrālijā var būt diezgan strikta, tāpēc drošībai piedeklarējam visu – mums taču ir suvenīri no tik daudzām valstīm – arī tie paši gliemežvāki un pat krokodila galva no Vjetnamas. Tur jau neviens neatzīstas, vai suvenīrs taisīts no izmirstošas krokodilu sugas – galvenais, lai ir ienākumi. Tā nu izejam pasu kontroles, kur mūs apstādina. Pases tiek ienestas citā telpā, tās pārbaudītas bez mūsu klātbūtnes. Un tad arī seko īstās pārbaudes, jo izdalītajās formās esam atzīmējuši, ka, iespējams, vedam arī neatļautus medikamentus un ieročus – kas zina, kuras lietas Austrālijas robežsardzei skaitās legālas un kuras ne. Bet, ja tās ir deklarētas, tad noziegums nav izdarīts. Mēs vienkārši esam atvērti pilnīgai pārbaudei. Pēcāk izrādās, ka austrāliešiem uz robežām pat patīk, ka ir daudz deklarēto lietu, jo tas vairs nav aizdomīgi. Esam piedeklarējuši visu, kas atrodas lielākajā mugursomā, un to arī uz galda izkrāmējam. Pat interesanti pārcilāt katru suvenīru. Robežsargi ieplestām acīm vēro, kādas tik lietiņas ievedam viņu valstī, un dažas aiznes uz stingrākām pārbaudēm. Tomēr nespējam vien noticēt, ka pat krokodila galvu mums atļauj paturēt – robežsargi saka: "Nākamreiz gan to nāksies izmest". Bet kad tad tā nākamā reize būs?!

Un tā nu esam Darvinā! Esam Austrālijā! Jau laicīgi esam atraduši "dīvāna sērfotāju" (couchsurfer). Dīvāna sērfings ir tāda interneta vietne, kur ceļotāji apmainās padomiem, norunā satikšanos savā starpā un piedāvā arī bezmaksas naktsmājas ceļotājiem. Tā mēs nokļūstam kāda mūziķa mājā. Pieredze ir visnotaļ interesanta un rodas pirmais iespaids par vietējiem. Tie tiešām mīl iedzert. Alkohols ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, un arī bāri ir ik uz stūra. Bet skaistākais ir tā daba – krāsaini putni ar savām neparastajām dziesmām novērš mūsu uzmanību no visa cita.

Dodamies arī uz muzeju, kurā nokļūstam jau pirmajā dienā – tas vēsta, ka viss Austrālijā ir indīgs! Te esošajās pludmalēs nevar peldēties, jo apkārt mīt krokodili, un medūzu dzēliens ir īpaši nāvējošs. Zālē mīt čūskas, zem palodzēm tīklus vij indīgi zirnekļi un pat parkā esošie azbesta gabali, netīšām aiztikti, var izraisīt smagas saslimšanas. Tagad pa zāli staigājam kā stārķi, cilādami kājas un lūkodami pēc iespējamajiem draudiem.

Kas par pārsteigumu mūs sagaida, kad vēlāk pamanām – vietējie jeb Austrālijas iezemieši aborigēni zālītē vāļājas pavisam droši. Lielākoties tie gan ir smagā alkohola reibumā. Jā, Austrālijas valdība arvien mēģina izlabot kādus vēstures notikumus, aborigēniem piešķirot diezgan lielas naudas summas ik nedēļu, ko tie nebūt neizmanto tam, kam tās paredzētas. Bet mums visnotaļ interesanti redzēt tādus iezemiešu vaibstus, kādus vēl nebijām redzējuši citās pasaules malās. Cik interesants ir viss mums apkārt! Pie mūsu mūziķa paliekam četras dienas plānoto divu vietā, tikai tāpēc, ka viņš piekodinājis – jāpaliek līdz viņa drauga dzimšanas dienai. Dzīvā mūzika, dzīvais alus un interesanti cilvēki. Tāds ir mūsu Austrālijas sākums. Bet tad?

Mūsu mērķis ir sasniegt Sidneju, kur mūs gaida latviešu puisis Ainārs, kas mūs cerēja satikt jau pagājušajā reizē, kad Austrālija mums bija ar roku sasniedzama, bet te netikām vīzas dēļ. Bijām jau ceļā pie mūsu drauga, bet mūsu plāni mainās strauji. Kvīnslenda – štats, kuram esam paredzējuši braukt cauri, tagad pieredz lielākos plūdus vēsturē. Mājas atrodas zem ūdens, pa ielām peld krokodili. Visa satiksme apstājusies. Bet kā nokļūt tajā Austrālijas otrajā pusē? Vienīgais ceļš ir caur tuksnesi. Daudz nedomājot, ceļam īkšķi. Tik sen nav stopēts! Āzijā pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, jo autostopi tur tomēr ir kas nesaprotams, bet Austrālijā citu variantu nav. Ja autobusa biļete 500 kilometriem maksā 150 Austrālijas dolārus, bet mums jāpievar vairāk nekā 3 000, tas varētu paņemt arī visu mūsu atlikušo budžetu. Tā kā pasaule jau izbraukta ar stopiem, kas tad sarežģīts varētu mūs piemeklēt angliski runājošā valstī?!

Darvinā ir lietus sezona. Un mūs arī pārsteidz negaidītas lietusgāzes, kas gan nedaudz atļauj ievilkt elpu tajā lielajā sutoņā. Tomēr pārsteidzoši ātri tiekam uzņemti auto – pat tad, kad vēl īsti neesam sākuši stopēt! Redz, austrāliešu dāma mūs vēlas glābt no lietavām. Tā dodamies pirmajā pārbraucienā. Uzzinām tik daudz par Austrāliju, ka to nepastāstīt ne vienā, ne desmit, ne piecdesmit lapaspusēs. Tāpēc to arvien cītīgi pierakstām savā dienasgrāmatā – nesen izveidotajā mājaslapā. Tagad šķiet, ka par Austrāliju nebijām dzirdējuši ne naga melnuma! Un nu esam ceļā ar dāmu, kam pieder liela mango ferma un nepieciešami darbinieki. Bet mēs Austrālijā esam ar tūristu vīzu un strādāt nevaram – ja to darītu un mūs pieķertu – ātri vien mēs tiktu izmesti no valsts un droši vien arī atgriezties būtu grūti.

Ar autostopiem iet raiti, un sarunas mūs aizrauj. Jāpievar 3030 kilometri, kas nav mazums. Un tas mums prasa veselas septiņas dienas. Tas, ko nebijām gaidījuši, ir milzīgais tuksnesis. No viena benzīntanka līdz otram ir vismaz 100 kilometri, kuru starpā nav nekā. Viss ir viens liels plašums. Daži koki, daži nobraukti ķenguri. Pirmo nakti pavadām sandalkoka fermas menedžera mājiņā, tad ir naktis, kad guļam vienkārši uz soliņa.

Viena gan ir mūsu atpūtas diena, kad tuksneša vidū atļaujamies samaksāt par kempinga vietu. Ir karsti. Tik ļoti, ļoti karsti. Iedzertais ūdens, kas tikko iedzerts, šķiet, tūliņ izgaro. Mazās mušas te ir īpaši nekaunīgas – tās lien acīs, nāsīs un sēžas uz lūpām. Tām manieres būtu jāmācās no mūsu lēnīgajām mušām. Mēs stopējam. Mēs braucam ar liellopu fermas īpašniekiem – te tās fermas ir lielākas par dažu labu Eiropas valsti. Lai pārskatītu savu īpašumu, vietējie izmanto helikopteru. Mēs braucam ar prostitūtu, kas dzīvo treilerī un vietu no vietas piepelnās. Mēs braucam ar aborigēniem to pussabrukušajā mašīnītē, kas piemētāta tukšām alus bundžām, un braucam ar tālbraucējiem, kam sariešas asaras, stāstot par to, cik daudz laika tie pavada ceļā. Šī Austrālijas tuksneša pievarēšana ir īsts izaicinājums. Bet tas mums dot tādu ieskatu šajā zemē kā neviena grāmata, kā neviena filma!

Pēc tuksnesīgajām ainavām, kas mums atklājušas, ka šie plašumi var būt tik ļoti mainīgi – no dzeltenākajiem smilšu kalniem, līdz sarkanīgajiem, koku klātajiem laukiem – mēs nokļūstam Adelaidē. Esam citā Austrālijas reģionā. Esam civilizācijā! Adelaide liek mums sevi iemīlēt jau no pirmās dienas. Visi te ir tik laipni, viss tik sakārtots, laiks ir burvīgs! Mums lobās āda no sejas, no pleciem un nu šajos 23 grādos salstam un velkam vilnas zeķes. Arī te mūs pieņem dīvāna sērfere Džastina ar savu sievu. Abas dāmas katru vakaru, tradicionāli austrāliešu dzīvesveidam, rīko ballītes, saaicinot visus kaimiņus un gatavojot brīnumgardas maltītes. Vai austrāliešiem ir tradicionālais ēdiens? Nē, ne gluži, tāpēc, ka tie jau ir iebraucēji. Pat veikalā ieejot, liekas, ka visi produkti jau redzēti Anglijā. Tomēr tas, kas citur nav tik pieejams, ir ķengura gaļa un tie paši ķenguri arī dzīvē. Džastina mūs nogādā arī zvēru rezervātā, kur ķengurus var barot brīvā dabā un klēpī paturēt koala lāčuku. Bieži dzirdam jautājumu, vai, tik daudz ceļojot, mūs vispār vēl kas pārsteidz. Redziet, daba ir tas, ko vienkārši nav iespējams beigt apbrīnot, lai kur arī mēs atrastos. Un Austrālija ir īpaša tieši ar to, ka cilvēks dzīvo tik ļoti tuvu dabai. Tādā saskaņa ar to! Ja citās zemēs cilvēks un pilsēta dabu ir atstūmusi tur, kur tā pastāv pati par sevi, tad šeit dzīvais un arī indīgais ir visur apkārt. Un tas ir vienreizēji! Ar katru dienu mēs iemīlam šo zemi arvien vairāk. Un ar katru dienu esam arvien pārliecinātāki, ka nākamreiz uz jautājumu, vai ir kāda valsts, kur mēs vēlētos palikt, mēs atbildētu: Austrālija.

Pārsteigumi nebeidzas. Un ik dienu piedzīvojam un atklājam ko jaunu. Adelaidē mēs atklājam arī latviešu biedrību! Te ir latviešu nams "Tālava", latviešu skoliņa un "Daugavas vanagu" nams. Ieraudzījuši kartē šīs vietas, turp dodamies pirmdienā, pārliecinoties, ka visas durvis ir slēgtas. Atgriežamies nākamajā dienā, bet atkal viss ciet. Jau domājam, vai tiešām mēs nesatiksim tos latviešus, ja jau viņi te ir? Bet viss kārtībā! Pēc mūsu zvana pie aizslēgtām durvīm tās atver Mārīte. Latviešu meitene, kas sestdienās skolo Adelaidē dzīvojošo latviešu bērnus. Tā saka, ka sestdienas ir tās dienas, kad visi sanāk kopā, un tad arī te vislabāk ierasties. Mārīte mums izrāda skoliņas telpas un pastāsta, ka tepat pieejama arī bibliotēka un kultūras nama telpas. Mēs gan tos latviešus tik ļoti vēlamies satikt, ka ierodamies arī ceturtdienā, senioru dienā, kad viņi skatās filmu par latviešu mākslinieku Rozenštrauhu. Pirms un pēc filmas uz lielā ekrāna mēs iegrimstam interesantās sarunās ar tiem, kas 1949. gadā ieradās Austrālijā un pielāgojās tiem netipiskajiem apstākļiem, kur bija iesviesti. Tie neticamie stāsti! Mēs arvien apbrīnojam tos cilvēkus, kas savu dzīvi sākuši gan Sibīrijas aukstumā, gan Austrālijas svelmē, nezinot ne valodu, nezinot to, kas tos sagaida, un esot tik tālu no mājām, no Latvijas. Tagad gan daudzi Austrāliju sauc par savām mājām, un dzirdam, ka daudziem ir prieks, ka viņi tomēr nokļuvuši tieši šeit. Lai cik smagi bijis sākumā, viņi izķepurojušies, un nu dzīve te ir jauka.

Arī sestdienā tiekamies ar latviešiem. Mēs tik jauki tiekam uzņemti! Mums tiek izrādīta skoliņa un latviešu kafejnīca, kur pasniegti speķa pīrādziņi. Tiekam izvadāti pa latviešu kultūras nama telpām un latviešu celto baznīcu. Vienreizēji! Nespējam vien noticēt, ka Adelaidē ir tik spēcīga latviešu kopiena un ka tā piekopj tik dziļas latviešu tradīcijas. Latviešu seniori mums rāda savas bildes, jaunākie stāsta par savu izvēli palikt Austrālijā. Ar kādu latviešu pāri, Martu un Robertu, pēcāk sarunas beidzam vien divos naktī. Dzirdam burvīgas latviešu dziesmas, "Daugavas vanagu" namā tiek spēlēts akordeons pie pusdienu galda, kurā pasniegti latviešu ēdieni. Mēs esam sajūsmā! Jūtamies tik tuvu Latvijai, esot tik tālu prom! Un šodien satiekam arī Valdi – vīru, kas piedzimis Austrālijā latviešu dāmai.

Viņš uzreiz piedāvā mūs pāris dienas pavizināt apkārt. Mūsu nākamā plānotā pietura ir Melburna un, tā kā Valdis vēlas rīkot ekskursiju uz vietu starp Adelaidi un mūsu nākamo galamērķi, mēs ar prieku piekrītam! Cik spožas izvēršas nākamās četras dienas! Valdis mums izrāda visu Dienvidu Austrālijas piekrasti un arī "Dzintarus" – latviešu būvēto atpūtas kompleksu, kur notiek gan izglītojoši pasākumi, gan ikgadējie Līgo svētki. Paliekam Valda lielajā privātmājā pie milzīga ezera, un ik dienu tiekam vizināti ekskursijās pa vīna laukiem, krastmalām un kalniem. Tiekam cienāti ar gardām maltītēm un vēl gardāku vīnu. Un tad arī dodamies garākā pārbraucienā cauri nacionālajam parkam uz latviešu alus brūvētavu Robe pilsētiņā. Sāls lauki, kamieļu audzētavas un omāra sviestmaizes. Mēs tiekam lutināti un pieredzam visu to neparastāko – pat indīgas čūskas noslaktēšanu turpat latviešu alus brūzī.