"Bija kārtējā apmākusies jūnija pēcpusdiena, kad ar mīļoto izdomājām, ka varētu bērnus atstāt uz pāris dienām ar omi, bet paši aizlaisties ar teltīm pie dabas. Sāku plānošanu, izlēmām – laižam uz Baltijas jūru – kaut kur pie Jūrkalnes, kur jūra zilāka. Apskatot laikapstākļu prognozes, nekā iepriecinoša – tik ap +15 grādu un iespējamas lietusgāzes. Nē, tas nekam neder," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Kristīne Nesvetajeva.
"Bija 29.jūnija pēcpusdiena, kad piezvanīju vīram un teicu: "Klau, ieplānotie datumi Latvijā būs lietaini, gribi jūru – lidojam uz saulaino Maltu!". Iesākumā vīrs pat neticēja, ka es to domāju nopietni. Pat man pašai tas viss likās nereāli, kamēr neizkāpām no lidmašīnas jau Maltā. Jau tajā pašā dienā iegādājos lidmašīnas biļetes uz konkrētiem jūlija datumiem, atlika vien saplānot, ko mēs tur darīsim.
Naktsmītnes izvēlējos ar "Booking" palīdzību – katru nakti citā vietā, lai būtu iespēja apskatīt iespējami vairāk vietu. No Rīgas izlidojām pulksten 12.30, taču turpceļš bija ar pārsēšanos Londonā, tāpēc Maltā nolaidāmies vien 19.30, kad jau krēsloja. Pirmos iespaidus vēl ilgi neaizmirsīšu, izkāpjot no lidmašīnas, aizsitās elpa, jo gaiss bija tveicīgs, mitrs un sāļš. Kamēr izgājām lidostas kontroli, jau bija iestājusies tumsa.
Mājās izplānotie autobusu maršruti nekam nederēja, jo, izrādās, Maltā autobusi nebrauc kā Latvijā no punkta A uz punktu B un atpakaļ pa vienu un to pašu maršrutu. Maršruti vairāk atgādināja vienu milzu apli, kas aptver visas lielākās pilsētas. Visi autobusi ir aprīkoti ar kondicionieriem, kas sagādā patīkamu patvērumu no ārējās tveices. Kaut arī attālumi nav lieli, taču pat mazus attālumus nākas braukt ilgāk par stundu, jo ielas ir šauras, ar vienu joslu katrā virzienā un ļoti līkumainas. Serpentīnveida ceļa galā bija avārija, tādēļ ieplānotā pusotra stunda brauciena vietā sastrēgumā nostāvējām par veselu stundu ilgāk. Vadītāju braukšanas stils ir briesmīgs, visi brauc strauji, haotiski, taurē, bļaustās, nekādas savstarpējas cieņas vienam pret otru.
Beidzot, pulksten 23 nokļuvām galamērķī – Sliemā. Iekārtojušies viesnīcas numuriņā, nolēmām iziet pastaigāties pa promenādi, kur visā tās garumā bija neskaitāmas kafejnīcas, kas vēl joprojām bija vaļā. Gaisā viscaur jūtams sāļais jūras gaiss un uz lūpam veidojas sāls kārtiņa.
Nolēmām nosvinēt atpūtas sākumu ar gardu Maltas virtuves maltīti. Pirmo reizi mūžā nogaršojām trusi un zobenzivi. Biju dzirdējusi, ka Malta ir multikulturāla valstiņa ar anglisku laipnību un spāņu cenām. Nevaru nepiekrist, atnestās ēdienu porcijas bija milzīgas. Ieturējušies, palēnām devāmies atpakaļ viesnīcas virzienā, piestājām pie vēl vienas kafejnīcas, kur cilvēki laiski sēdēja mīkstos krēslos un pīpēja ūdenspīpi. Kamēr savā starpā krieviski apspriedāmies, kādu garšu izvēlēties, pienāca simpātisks āfrikānis vārdā Omers un uzsāka ar mums sarunu tīrā krievu valodā. Bijām patīkami pārsteigti.
Lai arī bija padevusies gara diena un vēlu gājām gulēt, jau pulksten septiņos bijām augšā un gatavi jaunai, piedzīvojumiem pilnai dienai. Atgriezāmies tajā pašā kafejnīcā, kur vakariņojām, lai ieturētu brokastis, jo ēdienkartē bija norāde "Early Birdy" (agrās brokastis) no pulksten 8 līdz 10.30 par puscenu. Par 4,50 eiro brokastīs bija atkal milzu porcija ar franču omleti, kartupeļiem frī un salātiem.
Lai no Sliemas nokļūtu galvaspilsētā Vallettā, mums bija divas iespējas – braukt ar autobusu (2 eiro) apkārt visam līcim, kas aizņem 45 – 60 minūtes vai arī no Sliemas uz Vallettu pārcelties ar kuģīti (1,50 eiro) 15 – 20 minūtēs.
Tā kā vēl bija diezgan agrs (vietējo izpratnē), tad ielas bija patukšas. Mani fascinēja arhitektūra un pilsētas infrastruktūra, visā salā nav nevienas līdzenas vietas, tikai kalni un lejas, kas brīžiem pat sasniedz iespaidīgu slīpumu (vairāk nekā 45, varbūt pat 55 – 60 grādu slīpumu), un pats iespaidīgākais bija tas, ka tik stāvos slīpumos stāv novietotas automašīnas. Lūk, ko nozīmē labas stāvbremzes.
Vairākās vietās redzējām krāsainas marmora un zelta darinātas kolonnas ar svēto dievību tēliem. Pilsētas augstākajos punktos atrodas divas zaļas oāzes – gaisa dārzi, ar palmām, acālijām, kaktusiem un strūklakām.
Visu pilsētas līča piekrasti veido pamatīgi augsti aizsargmūri. Uz tiem atrodas lielgabali, kurus demonstratīvi izšauj arī mūsdienās. Apskatījuši pilsētu, devāmies uz autoostu netālu no Tritona strūklakas, lai turpinātu savu ceļojumu apkārt Maltas salai. Lai arī Maltas augsne ir diezgan nabadzīga, redzējām vīnogu laukus un mazdārziņus ar arbūziem un melonēm.
Nākamā pieturvieta bija paredzēta "Ghar Dalam" ala, taču autobusi "lido" garam pieturām, ja nepaspēj piespiest "stop" pogu. Tā nu mēs "aizlidojām" garām nepieciešamai pieturai un nonācām nākamajā savā pieturas punktā – maza līcīša smilšu pludmalē, kur jau plunčājās bērni. Nolēmām atsvaidzināties pirms tālākā ceļa. Ūdens silts, tirkīzzils, dzidrs, pat metra dziļumā visu var redzēt līdz mazākajam smilšu graudiņam. Ļāvos viļņu valdzinājumam un ieniru ūdenī. Taču tikpat ātri biju ārā no ūdens, jo, izrādās, Vidusjūra ir nežēlīgi sāļa, sāļāka par viss pārsālītākajiem gurķiem. Sāls koda acīs, nāsīs, lūpas bija līdz rūgtumam sāļas, taču tas nemazināja mūsu vēlmi nopeldēties, tik turpmāk jau bez niršanas. Pamanījām pāri ielai publiskās labierīcības, vēlējamies noskaloties un pārģērbties, taču ar basām kājām uzkāpt uz saulē nokaitēta asfalta bija tas pats, kas staigāt pa gailošām oglēm. Turklāt pie labierīcību ieejas bija rakstīts, ka mazgāties, pārģērbties aizliegts un viss tiek filmēts.
Pēc daudz maz atsvaidzinošas peldes, atgriezāmies atpakaļ "Ghar Dalam" alā, kuru apmeklējot, kaut uz brīdi varējām izbaudīt patīkamu alu vēsumu, patveroties no ārā esošās tveices. Nākamais pieturpunkts bija salas dienvidos esošā "Blue Grotto", zilā klints. Stāvot kraujas malā, skatoties uz ūdens apgrauzto klinti, neviļus iedomājos par šo milzīgo dabas brīnumu, klints augstumu un ūdens spēku, kas klinti erodē.
Kas man likās interesanti, uz salas praktiski nav žogu. Tā vietā teritorijas tiek ierobežotas ar kaļķakmens krāvumu sienām. Nereti šādās sienās redzējām iedobumus ar Kristus vai Dievmātes statuetēm, krustiņiem, bildēm un svecītēm. Vēlreiz pārliecinājos par to, ka maltieši ir ļoti kristīgi un dievticīgi ļaudis. Tuvojās vakars, tādēļ no salas dienvidiem devāmies uz ziemeļrietumu krastu, uz otrās nakts apartamentiem Bugibba pilsētā. Tāpat kā pirmajā vakarā, pēc iekārtošanās apartamentos devāmies pastaigā pa naksnīgo piekrastes promenādi.
Trešdienas rīts iesākās ar bagātīgu maltīti promenādes kafejnīcā, kura galda piederumus atnesa skārda spainīti, un došanos uz pilsētā esošo Maltas nacionālo akvāriju.
Akvārija telpas bija interesanti, interaktīvi iekārtotas, daļa no akvārijiem bija vaļēji, bija arī tunelis zem ūdens, kur zivis peldēja virs mums. Apskatījuši jūras iemītniekus, devāmies uz ceļojuma noslēguma pieturvietu – tūristu iecienīto "Golden Bay" pludmali. Tirkīzzilais ūdens un zeltainās smiltis vilināt vilināja nopeldēties. Pludmales smiltis bija nokaitētas kā sakarsēta panna, bet tas mums netraucēja laiski atpūsties pludmalē.
Tuvojoties vakaram, nolēmām atgriezties pirmā vakara pilsētā Sliema, vēl pēdējo reizi apmeklēt nu jau iemīļoto kafejnīcu. Nonākot kafejnīcā bijām pārsteigti – neviena brīva galdiņa. Visi 100 galdiņi iepriekš rezervēti vai jau aizņemti. Un tas viss tikai futbola čempionāta dēļ. Maltieši, kā bijusī Lielbritānijas kolonija, visi kā viens fano par futbolu, par angļu komandu, un tajā vakarā bija Anglijas-Horvātijas ceturtdaļfināla cīņa. Jau atmetām cerības atrast brīvu vietu, kad pēkšņi mūs pamanīja pirmā vakara oficiante un atbrīvoja mums galdiņu. Liels bija mūsu pārsteigums, kad, pasūtot ēdienu, oficiante piedāvāja mums pudeli vīna, tāpat vien – bez maksas. Lai arī pirms lidojuma nevēlējāmies lietot alkoholu, vai tad var atteikties no bezmaksas vīna pudeles ceļojuma noslēgumā?
