Tā mēs ar vīru, alkstot pagarināt Latvijas mēreno vasaru, septembra beigās nokļuvām Sicīlijā, kur paspējām vairākas reizes nopeldēties jūrā un izbaudīt salas dzīvespriecīgo šarmu. Sicīlijā laiks šķiet apstājies – varbūt nošķirtās salas dēļ, varbūt vulkāna dēļ vai varbūt vienkārši ceļojumos esam noskaņoti būt laimīgi, neskaitot laiku.
Traucoties no lidostas uz mājvietu ciematpilsētiņā Valverde, pirmais, kas pārsteidz, ir ceļmalās augošie kaktusi (opuncija) ar oranžiem bumbuļiem, kas, kā vēlāk izrādījies, ir ēdami saldeni augļi. Opuncija ir arī Sicīlijas vizuālais simbols, ko var ieraudzīt gleznās, attēlos un keramikā.
Pirmajā mājvietā mūs sagaidīja mājas saimnieks Karmello – īsts itālis, kurš angliski nerunā, taču visu stāstīto par māju, apkārtni, tuvāko pludmali sapratām. Māja iebūvēta kalnos ar citrusaugļu dārzu. Nogatavojušies augļi gan būšot tikai oktobrī un novembrī, šobrīd baudām skatu lejā uz jūru un Katānijas piepilsētu – "Aci Castello".
Nākamās dienas brokastīs, meklējot, kur uzvārīt ūdeni, konstatējam, ka itāļu mājā ir pašsaprotami rītu sākt ar espresso kanniņā vārītu kafiju. Tējkannas nav, tātad ļaujamies tradīcijai – iedzeram pa tasītei pašgatavotas kafijas un uzkožam svaigas smalkmaizītes no tuvākās beķerejas.
Intuitīvi mūsu maršrutu plānojām pa Sicīlijas mazajām pilsētām – Sirakūzas, Ortidžas pussala, Kastelmola, Bronte, Mondello, Čefalu. Tieši šajās vietās piedzīvotie skati un mirkļi mums lika aizturēt elpu un apstāties. Sicīlijā ir labi attīstīts autoceļu tīkls, ir arī maksas ceļi, taču mēs ar aplikācijas "Waze" starpniecību apzināti izvēlējāmies mazos, gleznainos, kalnainos un brīžam šauros ceļus kā daļu no aizraujoša piedzīvojuma. Tādā veidā nokļuvām augstu kalnos, kur burtiski varējām izkāpt meža taciņā, kura ieskauta mākoņos, un turpat satikt itāļu melnās govis un zirgus, kas ganās bez pavada.
Uz Sirakuzām devāmies, apbruņojušies ar tipisku tūrista plānu –izstaigāt Neapolis arheoloģisko parku, kur var apskatīt romiešu amfiteātri. Te vīrs spēj sajust vēsturisku elpu, iedomājoties, kā divi gladiatori cīnās un viens noasiņo... ne ar savām, bet ar buļļa asinīm, ko ielicis krūšu kabatā (tā esot stāstīts "National Geographic" raidījumā). Es jau esmu nobažījusies, ka šī pastaiga būs tikai tūristu naudas izplēšanai, bet turpinājums pārsteidz ar grieķu teātra baltajām drupām, alām un ūdenskritumu.
Tas esot lielākais grieķu teātris Sicīlijā, turklāt gandrīz pilnībā izcirsts "Colle Temenite" kalnu grēdā. Izveidots kā vieta, kur organizēt publiskas apspriedes, vēlāk – cirka izrādes. Izejam pastaigā pa paradīzes aleju ("Viale Pardiso"), kur apskatām populāro "Dionīsa ausi" ("Orecchio di Dionisio") – gareniski ļoti augsta un šaura kaļķakmenī izcirsta ala (mākslīgi veidota).
Par laimi, izsalkums mūs aizvilina uz pilsētas senāko daļu Ortidžas pussalā (Ortigia). Ieturējuši jūras produktu maltīti, pilsētā jaušam siestas laiku – pilsēta noklust uz vairākām stundām līdz pat vakaram. Atrodam bezmaksas pludmali, kur izbaudām ūdens un saules peldi Vidusjūrā.
Laiku līdz saulrietam pavadām izbraucienā ar laivu. Kā izrādās, brauciens mums diviem vien. Laivas kapteinis – ļoti omulīgs vīrs, kas izstāsta par visām ievērojamākajām vietām, ēkām, ko redzam gar krastu. Baznīcas, torņi, ēka, kur Hemingvejs dzīvoja, un vairākas klinšu alas – mīlestības ala, putnu ala, ziloņa klints. Vairākās alās iepeldam iekšā. Laivas vadītājs ļoti veikli manevrē ar laivu, ka šķiet – tūlīt nobrāzīsim laivas sānus, bet viss norit gludi. Tuvojoties kanālam, kas apvieno vecpilsētu un Sirakūzu jaunpilsētu, kapteinis ļauj nopeldēties. Pirmais tilts, ko sastopam, braucot uz ostu, ir ārkārtīgi zems. Kapteinis nolaiž laivas nojumi, un mēs pieplokam pie laivas dibena, lai varētu izbraukt zem tā. Laivu brauciena beigās kapteinis mums novēl skaistu ceļojumu, skaistu vakaru un galvenais – skaistu dzīvi!
Arī uz pilsētiņu Kastelmola (Castelmola) izvēlamies braukt pa romantiskajiem ceļiem, nevis pa autobāņiem, un tas atmaksājas.
Ceļa sākumā redzam Etnu, kas kūpina dūmus. Ceļš izvēršas ļoti skaists. Iebraucam Messinas apgabalā. Tuvojoties pilsētai, līkumainais ceļš ved strauji uz augšu. Un pēkšņi elpa aizraujas līdz asarām. Skats uz tūristu pilsētu Taormīnu, piekrasti un jūru, ko neaizmirsīšu nekad, drīzāk to brīnumaino – pacilāto sajūtu.
Tālāk kājām kāpjam vēl augstāk – uz Kastelmolas pilsdrupām un skatu laukumu. Laiks mūs lutina –ir silti un smaržo pēc dienvidu zemes, skujām un saules. Izbaudām skatus uz Sicīlijas piekrasti. Etna tobrīd slēpjas mākoņu plīvurā. Izstaigājam Kastelmolas šaurās ieliņas. Cilvēki pulcējas vietējā Doma laukumā, kur atrodas maza bibliotēka, restorāns un atvērta baznīca. Šajā ēku ieskautajā pagalmā sajūtamies prom no pārējās pasaules. Apsēžamies uz soliņa un iedzeram pa glāzei vietējā mandeļu vīna, kas gatavots kopš 1919. gada.
To mums iesaka bārmenis no pilsētiņas populārākā bāra – "Bar Turissi", kas veltīts vīriešu lepnuma orgānam. Par to atgādina visi interjera elementi – sākot ar metāla kāpņu elementiem un beidzot ar gaismekļu lampiņām. Ļoti savdabīga tēma, ko apspēlē arī visi pārējie suvenīru veikali.
Pilsētiņa ir ļoti maza. Izskatās, ka vairākus gadus iepriekš te sākts būvēt vairākas mājas, bet daudz kas ir apstājies. Pārsvarā var just tikai tūristu aktivitāti. Lai gan cilvēku nav daudz, taču uzskatām, ka šī vieta ir tā vērta, lai pārvarētu augstos kalnu ceļus un izbaudītu skaistos skatus, turklāt uz šejieni kursē arī sabiedriskais transports.
Esam ceļā uz Bronte. Pa ceļam līst lietus kā traks, un gaiss zibeņo. Kad pēc divu stundu brauciena esam Bronte, lietus ir beidzies! Esi sveicināta, ceļotāju veiksme!
Esam noskaidrojuši jau iepriekš, ka šajā laikā te notiek festivāls, kas veltīts pistācijām – tā saucamajam "zaļajam zeltam". Bronte ražo vienu procentu no visas pasaules pistācijām un 80 procentus no tām eksportē ārpus Itālijas. Pistāciju augļus ar rokām novāc reizi divos gados – septembrī, kad visi ciema ļaudis dodas saimniecībās novākt "zaļā zelta" ražu. Kā zināms, pistācijas ir plaši izmantojams produkts gan sāļos, gan saldos ēdienos, un šajos pistāciju svētkos šos visus gardumus varējām nogaršot – gan sieru ar pistācijām, gan vītinātu desu ar pistācijām, gan kūkas un saldējumu, gan pesto un daudz citu gardumu. Pēc ceļa kādā no pirmajām kafejnīcām ieskrienam meklēt labierīcības. Pieklājības pēc pasūtām pistāciju liķieri. Labi, ka tā! Tas garšo un smaržo dievīgi!
Ziedu veikalā pajautājam ieteikumu pēc kāda laba restorāna. Mums iesaka ģimenisku vietu, kur novērojam, kā vairākas paaudzes dala pienākumus un strādā kopā. Viss pa itālisko. "Antipasti" – fantastisks rikotas siers. "Penne" ar pistāciju drumstalām un saldo krējumu. "Secondi piatto" – gaļas cepetis (apbērts ar pistāciju drupačām) ar mērci un fritētiem kartupeļiem. Salāti. "Dolce" saldajā – pistāciju kēkss un "canolli". Fantastico! Esam pilni un laimīgi!
Braucot prom, piestājām pie kādas saimniecības, kur aug pistāciju koki, olīvkoki, vīnogulāji. Tad, atgriežoties pie mašīnas, pēkšņi mums paveras skats uz apsnigušu Etnu. Bijām tik pārsteigti, jo visu ceļu lietus dēļ Etnu neredzējām.
Vīram uzreiz prātā ideja uzbraukt iespējami augstāk kalnā un izbaudīt skatu uz Etnu. Tā arī darām! Braucam augšā, pa ceļam satiekam ganu dzītas kalnu kazas, kam kaklā iekārti lieli zvani, tā, ka skan tālu, tālu kalnos. Piestājam baudīt skatu uz maģisko Etnu.
Nākamā mājvieta atrodas pilsētā Čefalu pie Palermo. Čefalu jūras krasts un siltā diena mūs vilina gozēties saulē un peldēties. Skats no pludmales uz pilsētu ir fantastisks. Pastaigājoties pa skaistajām ielām līdz Čefalu katedrālei, kāpām augstāk, lai redzētu pilsētiņas māju jumtus.
Spilgti zilās debesis, jūra un jumtu krāsas veidoja gleznainus skatus, kas asociējas tieši ar šo pilsētu. Novakarē, kad jūra kļūst nemierīga, pilsētiņa pārvēršas par burziņu vietu. Mums laimējas iet garām kādai izstāžu zālei, kur notiek gleznu un fotogrāfiju izstādes atklāšana. Tiekam aicināti iekšā uz pasākumu ar uzkodām un dzērienu. Jaukā atmosfērā iepazīstam vietējo itāļu mākslas darbus un radošo noskaņu.
Lai gan ceļojumu atsauksmēs par Palermo nebija dzirdēts daudz slavinošu vārdu, tomēr vēlējāmies Sicīlijas galvaspilsētu redzēt savām acīm. Jāsaka, gaidītais apstiprinājās – Palermo pilsēta šķita haotiska, skaļa un pastaigām nedraudzīga. Mēs pilsētas iepazīšanu sākām ar tirgu "Vucciria". Tāds mazs, mīlīgs tirgus, tikai kādas divas ieliņas, kur tirgo zivis, dārzeņus un senlietas. Vīrs iztaujāja vietējos par lielāku tirgu, uzzinājām par "Ballaro Mercato". Te tirgus daudz plašāks – daudz dažādu dārzeņu, garšvielu, jūras produktu. Šoreiz pusdienojam tepat, apēdam uz vietas grilētas garneles ar salātiem un svaigu maizīti.
Palermo ievērojamākais arhitektūras objekts ir Palermo katedrāle, kuras veidolā var atpazīt vairākus arhitektūras stilus – gotu, normāņu, bizantiešu u.c. Tās varenums un skaistums gan mūs patiešām iespaidoja, tāpat arī grandiozais "Teatro Massimo" – Palermo opernams, kas esot lielākais Itālijā un viens no lielākajiem Eiropā. Mūsos ieķērās doma pat tikt vakarā uz kādu operas iestudējumu, taču mūsu apģērbs bija pārāk neformāls. Šo domu atmetām un traucāmies augšā uz Monreāli, ko mums izslavēja Čefalu pilsētā iepazītais pāris no Vācijas. Te ieraugām apbrīnojamu katedrāli, kuras sienas klāj mozaīku gabaliņi un no tiem veidotas milzīgas gleznas. Pilsētā ir vairākas flīžu mozaīku darbnīcas.
Tālāk dodamies uz Mondello. Visskaistākā tirkīza krāsas piekraste un gaišās smiltis. Mondello galvenajā ielā ir ļoti daudz beķereju. Itāļi bariem nāk uz beķereju pēc svaigas bagetes ap pulksten 19. Mēs arī paņemam vienu svaigu un nokožam. Kraukšķīga garoziņa un mīksts mīkstumiņš!
Vakarā atgriežamies Palermo bāra "Viale Della Liberta" terasē, kur klausāmies muzikālu priekšnesumu un iedzeram pa itāļu alus ("birra") glāzei.
Pirmspēdējā rītā pamostamies ar vējainu laiku. Drīz vien sāk līt. Ceļabiedrs papēta nokrišņu aplikāciju un ierosina braukt prom no lietus – uz Agridžento (Agrigento).
Lai gan ceļā jāpavada vairāk nekā divas stundas, tomēr riskējam. Mums izdodas izbraukt cauri lietum līdz Sicīlijas dienvidiem. Pirmo izvēlamies apskatīt balto klinti "scala de Turche" – jūras izskalota augsta baltā klints kāpņu veidā. Baltais iezis nav slidens, tāpēc "turku" kāpnes ir samērā viegli kāpjamas, lai gan brīžiem no augstuma un no šaurajām taciņām bija ļoti bail, kāpām apkārt klintij uz klinšu ieskautu pludmali. Nopeldējāmies un baudījām elpu aizraujošo skatu.
Agridžento ir ievērojama grieķu dievību tempļu aleja ("Vallei dei Templi"), kas ir svarīgākā Sicīlijas vēstures un kultūras liecība. Reģionā īpašs laiks ir februārī, kad notiek mandeļu koku ziedēšanas festivāls. Gida pavadībā devāmies gan uz dārzu, kas aug senajā upes gultnē, gan pazemes alās, kur agrāk novadīja palu ūdeņus. Dārzā slejas augļu koki – citronu, apelsīnu, mandarīnu, greipfrūtu un granātābolu, arī rozmarīns zied. Tad velkam ķiveres un dodamies šaurajās alās, kur var apskatīt, kā senie Sicīlijas iedzīvotāji raka ūdens kanālus, lai apgādātu 200 000 iedzīvotāju lielu pilsētu ar ūdeni. Tieši saulrieta laikā paspējām iziet pārējo tempļu aleju, kas iekrāsojās krāšņās saulrieta krāsās.
Sicīlija paliek atmiņās ar saldu pēcgaršu. Šīs salas auglīgā zeme un saule dod spēku plaukt, augt un nogatavoties vissaldākajiem augļiem, ziedēt viskrāšņākajiem ziediem. Citrusaugļi, pistācijas, granātāboli, mandeļu vīns un marcipāns – tās ir garšas un krāsas, kas uz Sicīliju aicina atgriezties vēl!
Arrivederci Sicilia!
