saturs

Sevilja, viens no populārākajiem galamērķiem Spānijā, burtiski apbur ikkatru, kurš tur reiz spēris savu kāju. Pilsētas gaisā virmo pomeranču smarža un kastaņu cepēju radītas dūmu grīstes, pa bruģētām ieliņām pakavus klaudzina zirgu pajūgi, pēkšņi gar acīm aizzib flamenko deju soļi, bet puišeļi bumbas vietā dzenā apelsīnus. Ko aplūkot un piedzīvot šajā Andalūzijas pilsētā?

Ņemot vērā, ka Sevilja ir Andalūzijas lielākā pilsēta, darāmā un baudāmā tur ir pārpārēm. Tiklīdz ieradušies Seviljā, tūristi parasti traucas uz karalisko pili jeb "Real Alcazar", kas ir godam nopelnījusi savu slavu, jo pilī un tās dārzos ir smuki bez gala. Keramikas mākslas interesenti dodas pāri upei uz radošo Triānas apkaimi, kur māju fasādes rotā raibas flīzītes, aplūkojams keramikas muzejs, kā arī iespējams andelēties vietējā tirgū. Tāpat Seviljā var nodoties neskaitāmu muzeju apskatei, spāņu uzkodu provēšanai kafejnīcās un bāros, kā arī flamenko kultūras iepazīšanai. Īsāk sakot, darāmā daudz, bet vienā rakstā visu neapkopot, tāpēc tālāk pievērsīšos pāris vietām, ko iesaku iekļaut Seviljas plānā papildus "Real Alcazar" apmeklējumam (jo tā nu gan ir obligāta padarīšana).

"Plaza de Espana": romantiska laivošana flīzīšu ielenkumā

Viens no Seviljas simboliem un slavenākajiem apskates objektiem pilsētā nenoliedzami ir Spānijas laukums ("Plaza de Espana"), kuram krāšņumā, apmēros un varenumā līdzināties var reti kurš arhitektonisks veidojums. Spānijas laukums ir daļa no Marijas Luīzes parka, kas kalpo par pilsētnieku un pilsētas viesu iecienītāko publisko zaļo zonu, lepojoties ar kuplām palmām, apelsīnu kokiem, raibām puķudobēm, strūklakām, paviljoniem un citiem smukumiem. Spānijas laukums izveidots 1928. gadā, lai tajā varētu uzņemt 1929. gada Pasaules izstādes iberoamerikāņu ekspozīciju. Spānijas laukuma bagātīgo dizainu radīja arhitekts Anibals Gonsaless, savā vīzijā sajaucot art deco, neobaroka, neorenesanses un neomauru stilus.

Spānijas laukumu iejož grandioza, pusloka formā būvēta ēka ar diviem augstiem torņiem, kas, kā baumo vietējie, esot redzami teju no jebkuras vietas Seviljā. Laukuma centrā atrodas milzīga strūklaka, karstajās vasaras dienās sniedzot patīkamu veldzējumu laukuma viesiem. Cauri Spānijas laukumam vairāk nekā puskilometra garumā vijas romantisks kanāls. Visapkārt laukumam izveidotas piecdesmit divas raibām flīzītēm rotātas nišas, kas simbolizē visas Spānijas provinces. Vietējie tūristi iecienījuši doties uz Sevilju un fotografēties pie savas dzimtās provinces attēlojuma Spānijas laukumā. Laukuma grezno izskatu novērtējuši arī filmu veidotāji, te uzņemot ainas tādām filmām kā "Arābijas Lorenss" (1962), "Zvaigžņu kari: klonu uzbrukums" (2002) un "Diktators" (2012).

Saprotams, kā arī mēs gribam redzēt izslavēto Spānijas laukumu. Ierodamies tur jau agrā rīta stundā, bet atduramies pret slēgtiem vārtiem. Kā tad tā? Parkam jābūt atvērtam no pulksten 8 rītā. Šeit jāpiemin, ka Marijas Luīzes parks nav pieejams gluži visu diennakti – vasaras sezonā tas gaida ciemiņus līdz pusnaktij, bet ziemas sezonā – līdz pulksten 22. Paskatāmies pulkstenī, bet tas rāda krietni pāri astoņiem. Aizejam līdz citiem vārtiem, bet arī tie ir slēgti. Tīrā mistika! Atgriežamies pie pirmajiem vārtiem, ieraugām bariņu sētnieku un vēršamies pie viņiem. Vīri parāda uz debesīm un liek noprast, ka šodien prognozē vēju un lietu, tāpēc parks palikšot slēgts drošības apsvērumu dēļ. Ielūkojamies, ko par šo saka "Google". Nudien, arī citi ceļotāji saskārušies ar līdzīgu ķibeli. Protams, stiprākā vējā parkā uz galvas varbūt var uzkrist kāda palma, bet Spānijas laukumā taču nav ne viena paša koka! Vai tiešām mums ies secen pati slavenākā vieta Seviljā? Ironiskā kārtā nemaz neizskatās, ka šodien grasītos līt, bet varbūt pāris potenciālas lietus piles šajā reģionā skaitās īsta stihija. Ko gan mēs zinām.

Diena kļūst arvien saulaināka un saulaināka. Kad pievakarē atgriežamies pie parka vārtiem, tie ir vaļā. Beidzot varam izbaudīt Spānijas laukuma daili. Izstaigājam to krustām šķērsām. Mani absolūti fascinē fakts, ka flīzītes šeit rēgojas visās malās. Pat laternu stabi veidoti no keramikas! Pēkšņi izdzirdam flamenko mūzikas skaņas. Izrādās, ka uz centrālās terases iekārtojušies ielu mūziķi un dejotāji, kas ar kaislīgām skaņām pieskandina visu plašo laukumu. Gaismu lēnām nomaina tumsa. Kanālā atspīd lampu radītās gaismas strēles. Nolemjam šeit atgriezties nākamajā dienā, ja vien laikapstākļi būs tam piemēroti.

Laimīgā kārtā nākamajā dienā pie debesīm spoži spīd saule. Un ko mēs? Sēžamies vienā no airu laivām, ar ko var vizināties Spānijas laukuma kanālā. Lai gan varētu domāt, ka Seviljas nozīmīgākajā apskates objektā par šādu prieku gribēs noplēst deviņas ādas, tomēr nebūt nē – pusstunda vizināšanās maksā vien sešus eiro, vismaz ziemas sezonā. Piebildīšu, ka ar pusstundu ir maķenīt par maz. Laivošana noteikti ir dikti romantisks un jauks veids, kā iepazīt Spānijas laukumu no neparasta skatu leņķa. Iesaku laukumu gan izstaigāt, gan aplūkot no laivas. Kamēr laivojam, mūs izklaidē citi tūristi, kuri, sagrābuši katrs pa airim, cītīgi airē ar laivas dibengalu pa priekšu.

"Casa de la Guitarra": flamenko mūzika un karstasinīgi deju ritmi

Teju katra Andalūzijas pilsēta lepojas ar flamenko, un taisnība jau ir. Diez vai kāds var precīzi pateikt, kur tieši radies flamenko, bet skaidrs ir tas, ka šī kaislīgā spāņu kultūras daļa nāk no Andalūzijas. Daļu no flamenko slavas un izcelsmes sev piedēvē arī Sevilja, flamenko jo īpaši saistot ar Triānu, pilsētas rajonu, kas izslavēts ne tikai ar spilgtu flamenko kultūru, bet arī ar krāšņiem un augstvērtīgiem keramikas izstrādājumiem, plaši pārstāvētu romu kopienu un māksliniekiem vairākās paaudzēs.

Gribot iepazīt un izbaudīt Seviljas flamenko, viegli apmaldīties bagātīgajā piedāvājumā. Deju klases, ģitārspēles apmācības, flamenko muzejs, spontāni šovi bāros, ielu mākslinieku priekšnesumi, apjomīgas izrādes uz milzīgām skatuvēm, intīmi pasākumi nelielās kultūrtelpās vai pat flamenko priekšnesums komplektā ar vakariņām spāņu stilā – klāsts ir ļoti plašs. Mūsu lielākā dilemma ir izvēle starp šovu ar daudziem dejotājiem vai kādu apmēros daudz mazāku pasākumu. Nospriežam, ka intīmāka gaisotne kliedēs potenciāli "tūristisko" sajūtu, tāpēc nolemjam par labu pasākumam ar trīs māksliniekiem un iegādājamies biļetes uz flamenko šovu, kas ik vakaru noris mazajā un omulīgajā "Casa de la Guitarra".

"Casa de la Guitarra" ir neliels kultūras centrs, kas atrodas "Santa Cruz" rajona pašā sirdī. Ierodamies laikus, tāpēc varam aplūkot arī plašo flamenko ģitāru izstādi, kas smuki sarindota aiz stikla vitrīnas. Vecākās no šeit izliktajām ģitārām dienasgaismu ieraudzījušas tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Lēnām sarodas arī citi flamenko tīkotāji, tomēr kopumā esam vien neliels un omulīgs bariņš. Vakars var sākties! Uz mazās skatuvītes uznāk ģitārists un viegli aizskar sava instrumenta stīgas. Atskan sirdi plosoša melodija. Vīrietis dzīvo līdzi savai mūzikai. Viņam drīz vien pievienojas arī dziedātāja un plaukšķinātāja, jo bez plaukstu ritmiem flamenko nebūtu flamenko. Ik pa brīdim uz skatuves uzvirpuļo dejotāja, kura izdejo gan dramatiskus, gan dzīvespriecīgus stāstus. Sēžam sastinguši un flamenko pārņemti. Skaisti un patiesi. Iepriekš maķenīt baiļojos, vai nebūs tā, ka mūziķi šovu vienkārši "atspēlēs" un "atdejos", ja reiz to dara tik regulāri. Nē. Viņi flamenko izdzīvo. Izvēle par labu intīmam un nelielam pasākumam noteikti bija mūsu labākais šī vakara lēmums.

"Casa de Pilatos": flīzītes, dārzi un filmu laukums

Kamēr lielākā daļa ceļotāju drūzmējas karaliskajā pilī, vērts doties uz piecpadsmitā gadsimta beigās celto "Casa de Pilatos", lai arhitektūras brīnumus baudītu mierā un klusumā. Šī itāļu renesanses un mudehāru stila apvienojumā celtā pils bagātināta ar aptuveni simt piecdesmit dažādiem azulejo keramikas flīžu dizainiem, ko radījuši Djego un Huans Pulido. Tā ir viena no lielākajām azulejo keramikas flīžu kolekcijām pasaulē. Man kā lielai krāsaino flīzīšu cienītājai šis fakts jau vien padara "Casa de Pilatos" apmeklējuma vērtu. "Casa de Pilatos" ir lielākā privātā pils Seviljā, kas tiek uzskatīta par vienu no labākajiem Andalūzijas aristokrātu piļu paraugiem.

Šķiet, ka Sevilja iecienīta filmu industrijas aprindās, jo ne tikai Spānijas laukumā, bet arī "Casa de Pilatos" uzņemtas epizodes vairākām filmām. Flīzītēm bagātajā namā uzņemti kadri tādām filmām kā "Arābijas Lorenss" (1962), "1492: Paradīzes iekarošana" (1992), "Debesu valstība" (2005) un "Nakts un diena" (2009).

Kad nokļūstam "Casa de Pilatos", ēka, lai gan mazliet laika zoba skarta, tomēr pārsteidz ar savu greznumu. Ne velti to mēdz dēvēt par glītāko Seviljas pili tūdaļ aiz "Real Alcazar". Tā kā ierodamies pilī jau agrā rīta stundā, esam teju vienīgie apmeklētāji. Tas priecē. Iegādājamies biļetes un tiekam arī pie audiogida. Sekojam audiogidam un lēnām klīstam no telpas uz telpu, iegrimstot flīzīšu valstībā. Brīžiem visas sienas no vienas vietas noklātas ar raibām flīzītēm. Noteikti jāpaceļ skats arī augšup, jo griestus sedz visdažādākie kokgriezumi, no kuriem daži līdzinās zvaigžņotām debesīm vismelnākajā naktī. Tieši tikpat apburoši ir arī dārzi, iekšpagalms un strūklakas. "Casa de Pilatos" iekšpagalmu veido glītas arkas, kas izskatās pēc smalkām mežģīnēm. Īsts princešu nams.

"Metropol Parasol": koka sēnes virs Seviljas jumtiem

"Metropol Parasol" ir neparastākais skatu laukums, ko man jebkad nācies redzēt. Tam ir arī otrs nosaukums – "Setas de Sevilla", kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Seviljas sēnes", precīzi atbilstot skatu laukuma vizuālajam izskatam. Apjomīgā būve tiek uzskatīta par lielāko koka konstrukciju pasaulē, dimensijās sasniedzot simt piecdesmit metrus garumā un septiņdesmit metrus platumā, slejoties apmēram divdesmit sešu metru augstumā. Skatu laukuma taka izved gājējus divsimt piecdesmit metru garā pastaigā. "Metropol Parasol" sevī ietver ne tikai skatu laukumu vien – ēkā izvietots arī arheoloģijas muzejs, tirgus, laukums publiskiem pasākumiem, restorāns un dažādas terases.

Kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus šajā laukumā atradās iecienīts tirgus. Kad vēlāk zem tirgus aizsākās pazemes autostāvvietas izbūves darbi, negaidītā kārtā skatam atklājās romiešu un mauru laiku drupas, tāpēc būvprojektu nācās apturēt. Pilsētas vadība izsludināja konkursu kādreizējā tirgus laukuma attīstīšanai un atdzīvināšanai. Konkursā uzvarēja vācu arhitekts Jirgens Maijers, kurš nāca klajā ar priekšlikumu par "Metropol Parasol", kura neparastajam veidolam smēlās ideju no Seviļas katedrāles velvēm un simtgadīga fikusa formām. Kopš 2011. gada apjomīgā koka konstrukcija, kas veidota no Somijas priedēm, atvērta apmeklētājiem. Šeit jāmin, ka katras nocirstās priedes vietā mežā tika iestādītas trīs jaunas, kas Meijeram ļāva iegūt bronzas medaļu par ilgtspējīgu būvniecību "Reddot Award 2012".

Tā kā arī mēs gribam palūkoties uz Sevilju no augšas, tad dodamies uz "Seviljas sēnēm". Laukumā drūzmējas cilvēki, kuri tīko nobildēties pie zīmes "I Love Sevilla". Soļojam uz biļešu kasi un nopērkam biļetes. "Metropol Parasol" piedāvā nudien īpašu pilsētvides iepazīšanas pieredzi, jo rodas sajūta, ka dodamies pastaigā pa dabas taku, kas iekārtota urbānā vidē starp jumtiem. Kādā vietā mūs uzrunā fotogrāfs, kurš mūs iemūžina kadrā. Kad vēlāk redzam savas sejiņas jau izdrukātā formātā, no mums grib izspiest desmit eiro par vienu šādu bildi. Ha, kā tad! Varat paturēt sev. Nez, vai tiešām kāds pērk šīs pārcenotās fotogrāfijas? Pēcāk izlodājam arī tirgu, kas atrodas koka konstrukcijas iekšienē, bet arheoloģijas muzeju izlemjam laist garām. Lai gan modernā arhitektūra nebūt nav tas, ar ko asociējas Seviljas vārds, tomēr "Metropol Parasol" patīkami atsvaidzina Andalūzijas apmeklējumu.