Foto: Madara Iesalniece

"Oktobris ir mans mīļākais mēnesis, jo pēdējo gadu laikā esmu iesākusi tradīciju doties ceļojumos uz vietām, kurās varētu piedzīvot kaut ko, kas paliktu atmiņā kā unikāla pieredze. Kad 2017. gada oktobrī atgriezos no ceļojuma uz Himalajiem, nebija pagājusi pat nedēļa, kad laba draudzene ieminējās par Varavīksnes kalnu Peru kā kaut ko tādu, ko būtu interesanti redzēt. Doma nemanāmi iesēdās manā prātā un jau pēc pāris mēnešiem biju uzstādījusi 2018. gada rudens galamērķi – Peru," tā savu stāstu konkursam "Ceļo, stāsti, atkal ceļo", kura galveno balvu – kruīzu pa Vidusjūru – nodrošina "Costa Cruises", piesaka Madara Iesalniece.

Bez lielas plānošanas un izpētes veikšanas, oktobra sākumā biju ceļā uz Dienvidameriku ar 13 stundu pārsēšanos Meksikā, kuras laikā izpētīju pilsētu, apstaigāju galvenās ielas, novēroju lielā karoga pacelšanu (šķiet patrāpījos uz kādiem īpašiem svētkiem) un biju atpakaļ lidostā, lai turpinātu ceļu.

Pēc 30 stundām pavadītām ceļā biju sasniegusi Peru. Lidoju viena, lai gan galamērķī man pievienojās Monika, kas savu ceļu veica no Lietuvas. Ielidoju pavisam vēlu, ap pulksten 22. Pēdējās sešas stundas biju pavadījusi lidmašīnā, runājot ar Peru izcelsmes sievieti par to, cik ļoti uzmanīgām mums jābūt, cik svarīgi ir turēties kopā un to, ka nekādā gadījumā nedrīkst lietot starppilsētu autobusus, jo tos bieži aplaupot. Tā kā biju rezervējusi viesnīcu aptuveni piecu minūšu braucienā no lidostas, palikt uz ielas mums nedraudēja. Laipnā sieviete aizveda mani līdz taksometru ofisam un noorganizēja auto, kas nogādātu mūs naktsmītnē. Sieviete uz lapiņas bija uzskribelējusi arī savu un policijas telefona numuru gadījumā, ja nu kas notiek.

Nelielo viesnīcu sasniedzām dzīvas un veselas. Lima (galvaspilsēta) izrādījās diezgan netīra, pelēka un neorganizēta, tāpēci, lgi nešauboties, nākamajā rītā gājām atpakaļ uz lidostu, lai iegādātos vietējo lidojumu uz Kusko pilsētu Andu kalnos, 3400 metru augstumā. Rezervējām avio biļeti ar izlidošanu pēc trīs stundām, taču lidojuma apstiprinājuma e-pasts pamatīgi kavējās. Bija palikusi stunda līdz lidojumam un apstiprinājumu tā arī nesaņēmām. Nolēmām ņemt starppilsētu autobusu, jo Limā palikt negrasījāmies. Sarunājām taksi no lidostas uz autoostu, taču pēc piecām minūtēm ceļā uzzinājām, ka ir vairākas autoostas un bijām ceļā uz nepareizo. Laimīgā kārtā spāniski runājošais šoferis izlēma palīdzēt un iesēdināja mūs lētajā pilsētas transportā, kas devās uz "Atakango Panamericana" staciju.

Nonākot stacijā, izrādījās, ka visi nakts autobusi ir pilni. Gājām pie visām iespējamām kompānijām, bet nekā. Atkal, par laimi, tikām pamanītas, un kāds Peru dzīvojošs austrāliešu puisis noskaidroja, ka pavisam drīz no citas vietas atiet autobuss, kurā vēl ir brīvas vietas. Atkal tikām iesēdinātas taksī un nogādātas līdz tās dienas galamērķim. Samaksājām 28 eiro no katras un bijām gatavas doties 22 stundu braucienā. Šajā autobusā, tāpat kā lidmašīnās, tika piedāvātas vakariņas, segas un labierīcības autobusa pirmajā stāvā. Bijām patīkami pārsteigtas.

Izbraucām pulksten 18.30 vakarā un Kusko sasniedzām nākamajā dienā pēc 16. Ieslēdzot navigāciju, meklējām viesu māju "Casa de Mama Cusco", kuru bijām rezervējušas pēdējās stundas laikā. Naktsmītnes īpašniece kādreiz bija strādājusi par gidu, tāpēc lieliski prata izstāstīt, ko vērts redzēt, cik ilgu laiku tas aizņems, ko var darīt bez tūrisma aģentūru iejaukšanās un cik tas viss izmaksās. Par viesnīcu samaksājām deviņus eiro no katras.

Kusko ir atzīta kā viena no skaistākajām pilsētām Peru un arī kā sākuma punkts ceļā uz dažādiem tūrisma objektiem, ieskaitot Amazones džungļus un Maču Pikču. Ilgā autobusa brauciena laikā biju uzskicējusi vietas, kuras vēlētos apskatīt, lai gan nesatrauktos, ja visu arī neuzspētu. Saraksts bija sekojošs:

  • Izstaigāt "Salkantay" kalna trasi, kuras galamērķis ir Maču Pikču. Trases augstākais punkts atrodas 4630 metru augstumā;
  • Satikt šamani un iepazīties ar Peru medicīnu;
  • Apskatīt un izstaigāt Kolka kanjonu;
  • Doties uz Varavīksnes kalnu ("Vinicunca");
  • Doties uz "Huayhuash" kalnu apgabalu.

"Salkantay" trase un ceļš uz Maču Pikču

Foto: Madara Iesalniece

Otrdienas rītā devāmies uz Kusko tūrisma centru, lai iegādātos biļetes uz Maču Pikču. Inka trases biļetes jāiegādājas vismaz sešus mēnešus pirms vizītes, taču ieejas biļetes (kas bija nepieciešamas mums) – vismaz trīs dienas pirms došanās ceļā. Biļetes cena: 40 eiro. Jāpiemin, ka uz ofisu devāmies jau iepriekšējās dienas vakarā, taču trāpījāmies uz valsts svētkiem, kad biroji bija slēgti.

Tā kā plānojām nākošās naktis pavadīt zem zvaigznēm, devāmies meklēt veikalu, kas varētu izīrēt telti. Atradām lielisku piedāvājumu – divvietīga telts, četras dienas, tikai pa 13 eiro no katras. Atstājām 26 eiro depozītu un pases detaļas.

Trase sākās no Mollepatas pilsētiņas, tāpēc nācās meklēt "colectivo", kas mūs tur nogādātu (mikroautobuss, kuram nav izbraukšanas vai ierašanās grafika. Tas atiet, kad ir pilns un atgriežas pēc tā paša principa). Mūsu mugursomas tika piesietas pie autobusiņa jumta un pašas tikām iesēdinātas blakus jaukam, pavecam onkulim. Priekšā bija gaidāms 2,5 stundu ilgs brauciens, tāpēc izņēmu cepumiņus un piedāvāju tos arī blakussēdētājam, kurš bija lielā sajūsmā par lielisko uzkodu. Pietika ar sešiem cepumiem, līdz onka piedāvāja pārnakšņot pie viņa un viņa ģimenes Mollepatā. Diemžēl hosteli bijām jau rezervējušas, tāpēc vilinošajam piedāvājumam laipni atteicām.

Oficiālo brīvdienu dēļ bijām atpalikušas par vienu dienu, tāpēc pastāvēja risks Maču Pikču nesasniegt laikā (nopirktās biļetes atspoguļo dienu un laika posmu kurā biļete ir derīga). Lai lieki neriskētu, nākamajā dienā izlēmām ņemt citu "colectivo" uz nākamo pilsētu ("Soraypampa"), kas atradās septiņu stundu gājiena attālumā.

Pēc pārnakšņotas nakts, cēlāmies 5.30 no rīta, lai dotos meklēt transportu. Laimīgā kārtā viesnīcas īpašniece ieminējās, ka visu var sarunāt un noteica būt gatavām doties ceļā pēc stundas. Bijām kaujas gatavībā un, kā pēc pulksteņa, auto (nevis "colectivo") bija klāt pēc 60 minūtēm. Īpaši neaizdomājoties, pamājām sievietei ar roku un devāmies ceļā. Tikai pēc aptuveni 40 minūtēm ievērojām, ka esam mašīnā ar četriem vīriešiem un vēl trijiem tādiem pašiem aizmugures piekabē. Nekādu uztraukumu nejutām. Peru šķita droša valsts.

Ierodoties "Soraypampa" (3900 m augstumā), priekšā pavērās lēzens ceļš kalnu ielejas virzienā, tieši gar skaistu, sniegotu kalnu. Nelielais miestiņš, kurā atradās viena ēka un zirgi aplokā, skaitījās kā kalnu trases sākums. Prieka un sajūsmas pilnas devāmies ceļā.

Nebija ne tūristu, ne pilsētu trokšņu, tikai šad tad garām paskrēja kāds gans, kas pārdzina ēzeļus vai zirgus no vienas kalnu puses uz otru. Pēc kartes vadoties, līdz nākamajai nakšņošanas vietai (telts vietai) mums priekšā bija gaidāms 10 stundu garš gājiens.

Laikapstākļi bija labi – aptuveni 13°C. Nekas neliecināja par to, ka ejam pa nepareizo ceļu (lai gan arī par pareizo nekas neliecināja). Šad tad priekšā pavērās izvēle starp vairākām takām, taču pēc aptuveni 2,5 stundām sapratām, ka visi ceļi tomēr krustojas. Gaiss bija kļuvis jūtami retināts, tāpēc ik pa laikam sanāca aizelsties. Brīdī, kad sākām ceļu pa serpentīniem uz nākamo miestiņu ("Soirococha"), kas atradās 4400 metru augstumā, sākām šaubīties par saviem spēkiem. Lai gan skats bija brīnišķīgs un saikne ar dabu tikai pieauga, elpot kļuva arvien smagāk. Stājāmies ik pēc trīs minūtēm. Šķita, ka kāds zog ne tikai elpu, bet arī spēkus. Gājām ļoti, ļoti lēnām. Jāsaka, ka esmu devusies daudzos kalnu pārgājienos, taču tik grūtu ceļu piedzīvoju pirmo reizi.

Miestiņu "Soiroccocha" sasniedzām pēc četru stundu gājiena. Balstoties uz internetā publicēto informāciju, ciemā atradās labierīcības un kafejnīca, kur padzert tēju. Apgriezāmies ap savu asi un sapratām, ka ciems ir pamests, tā kā tualetes mums nespīdēja, nemaz nerunājot par siltu tēju. Laiks kļuva aizvien lietaināks un vējaināks.

Pagāja vēl aptuveni stunda līdz izdzirdēju Moniku saucot: "Esam klāt!" Beidzot bijām sasniegušas "Abra Del Salkantay" virsotni 4630 metru augstumā. Apkārtne bija lēzena, taču nu jau pavisam tuvu varējām aplūkot "Sakantay" kalna sniegoto cepuri. Apsēdāmies un izbaudījām skaisto skatu un skaņas, ko izdvesa kalns.

Foto: Madara Iesalniece

Šķiet pulkstenis tikšķēja pretējā virzienā, tāpēc ilgi uzkavēties vējainajā virsotnē nevarējām. Ap trijiem pēcpusdienā uzsākām ceļu lejup. Pēc mūsu aprēķiniem, līdz tās dienas galamērķim bija jānoiet vēl četras stundas (ejot raitā solī), taču lietaino ceļu dēļ, nogurušajiem pleciem un jau pieveiktajām piecām stundām sapratām, ka ātrais solis nesanāks. Nebūtu jau bijusi problēma trasi iet lēnāk un ilgāk, taču tā kā biļetes uz Maču Pikču jau bija nopirktas, muļķoties nebija laika un pārdomāt arī nedrīkstēja. Ar katru stundu somas šķita smagākas un ceļi – jutīgāki. Labi, ka, samazinoties augstumam, arī elpot kļuva vieglāk. Bija pienācis vakars – tumsa (pulksten 18.30), bet nākošā kempinga pilsēta atradās vēl vismaz divu stundu attālumā. Pavisam drīz ieraudzījām gaismiņas ceļa nomalē un nolēmām, ka atlikušo ceļu veiksim rīt. Pa nelielu taciņu nonācām pie teltīm, kas izrādījās rezervētas tiem, kas izmantojot tūrisma aģentūras. Pa spīti faktam, ka mums bija pašām sava telts – nakšņot tur nebija ļauts. Nācās turpināt iet.

Pēc aptuveni 10 minūtēm ieraudzījām citas teltis un citas gaismiņas. Šoreiz līdām caur nogāzta bluķa apakšu. Pirmais solis aizliegtajā zonā un abas paslīdējām uz dzīvnieka izkārnījumiem, kam sekoja saruna ar vīrieti, kas bija pienācis pietiekoši tuvu, lai teiktu: "Uzmanieties no kakām. Tās ir visur." Ignorējot svarīgo brīdinājumu, jautājām: "Tas nozīmē, ka varam te pārnakšņot?" Puisis pasmaidīja un noteica: "Mūs ar ģimeni neviens projām nedzen."

Izstaigājām nelielo pļaviņu, atradām salīdzinoši tīru placīti un cēlām telti augšā. Gulēt devāmies uzreiz. Nakts izrādījās auksta, ap 5°C, bet tā kā bijām nodrošinājušās ar siltiem guļammaisiem, vilnas zeķēm un folija segu, nemaz nešķita tik traki.

Ceturtdiena – diena pirms Maču Pikču. Pamodāmies neilgi pirms 7, kad dzirdējām smagas lāses sitamies pret telts virspusi. Nogaidījām, lai nesamirktu jau no paša rīta un no telts izlīdām īsi pirms pulksten 9. Atradāmies aptuveni divu stundu attālumā no pilsētas, ko cerējām sasniegt iepriekšējā dienā ("Collpapampa"). Tas nozīmēja, ka plānoto 11 stundu vietā, bija jānoiet 13 stundas. Skaidri zinājām, ka tas nav iespējams, taču par risinājumu nolēmām domāt vēlāk. Ceļš veda lejup, taču dubļi iešanu vieglāku nepadarīja.

Pēc aptuveni četrām stundām lietus bija pilnībā mitējies, taču nu seju karsēja spēcīga saule. Kalnu taka pārtapa par gruntētu ceļu. Pēc 5,5 stundām nepārtrauktas iešanas, atdūrāmies pret miestiņu vārdā "Liactapata", kur varējām ne tikai nopirkt ūdeni, bet arī satikt cilvēkus. Sākām kārtīgi apdomāt plānu, jo pēc 3,5 stundām draudēja tumsas iestāšanās, bet priekšā vēl bija 7,5 stundas, ko iet. Izlēmām ņemt taksi ("colectivo" autobusu šoferi nebija pārliecināti, vai todien vispār kaut kur dosies). Samaksājām septiņus eiro no katras (ar kaulēšanos) un devāmies ceļā. Gājiens tika saīsināts par piecām stundām (viena stunda ar auto).

Sasniedzam nākamo pieturu – Hidroelectica staciju. Pulksten 16.15 devāmies "Aguas Calientes" pilsētas virzienā (2,5 stundu gājiena attālumā), kur cerējām pārnakšņot. Taka veda tieši gar dzelzceļu. Protams, tie, kas bija tādi slinkāki, ņēma 15 minūšu ilgo braucienu ar vilcienu, samaksājot 30 eiro no personas. Ceļš nebija grūts, taču mūsu spēki bija gandrīz izsmelti, balstoties uz pēdējo 48 stundu laikā pieveikto kilometru daudzumu.

Foto: Madara Iesalniece

Neilgi pēc tumsas iestāšanās, ieraudzījām kempingu vietu ar nosaukumu "Machu Pichu", kur arī izlēmām nakšņot. Labāk par apziņu, ka tūlīt varēsim apgulties, bija tas, ka cenā (trīs eiro no personas) bija iekļauta arī tualetes un aukstas dušas izmantošana (āra temperatūra atkal bija noslīdējusi līdz 7°C, tāpēc dušas tā arī neizmantojām).

Piektdiena – Maču Pikču. Modāmies trijos no rīta, lai sakrāmētu mantas un dotos ceļā. Pirmie vārti tika atvērti pulksten piecos, tāpēc rinda bija izveidojusies jau savlaicīgi (tajā laikā bez biļetēm ieeja ir aizliegta). Atradāmies starp pirmajiem 50 cilvēkiem. Pēc vārtu atvēršanas, tūristi uzsāka savu aptuveni divu stundu garo ceļu, kura sastāvdaļa bija vairāki simti pakāpienu.

Pavisam drīz arī saulīte leca un gaiss sāka sasilt. Ceļš nebija viegls, taču neviens arī traki neskrēja. Pēc divām stundām sasniedzām galveno ieeju Maču Pikču. Šī zona izrādījās tūristu pārpildīta. Bija manāmi arī autobusi, kas pildīti ar vecāka gājuma cilvēkiem. Tā kā lielās somas iekšā ienest nedrīkstēja, nācās tās atstāt mantu glabātuvē par atsevišķu samaksu. Noteiktais un atļautais maksimālais uzturēšanās laiks "Pazudušajā Inku pilsētā" bija trīs stundas. Devāmies iekšā.

Jau pēc brītiņa mums priekšā pavērās ēku drupas, kas atradās pašā paugura galā. Kalnu aplenca dziļa ieleja, pēc kuras sekoja vēl vairāk kalnu. Ainava atgādināja skatu no Filipīnām, kur no ūdens paceļas brīnišķīgas klintis, tikai šajā reizē ūdens vietā atradās dziļa kalnu nogāze. Šur tur ganījās lamas, un pilnīgi visur bija manāmi tūristi. Lai kaut nedaudz izbaudītu apkārtesošo skaistumu, atradām klusu un nomaļu vietiņu, kur kārtīgi varējām ieklausīties putnu čivināšanā un pavērot mākoņus cirkulējam ap Maču Pikču. Šī aina atmiņā palika vislabāk.

Ap pulksten 10 sākām ceļu lejup. Saule jau atkal bija kļuvusi spēcīgāka. Šoreiz rīkojāmies gudrāk un kārtīgi sasedzām galvu un plecus. Pēc divām stundām sasniedzām ieleju un turpinājām ceļu pa to pašu taku, pa kuru iepriekšējā dienā atnācām. Hidroelectrica staciju sasniedzām pulksten 15, kur mūs jau gaidīja vismaz pieci "colectivo" uz Kusko. Atlika tikai apsēsties, lai iemigtu sešu stundu ilgā miegā.

Kusko sasniedzam 20.30 vakarā. Devāmies tās dienas pēdējā gājienā, tikai šoreiz uz "Casa de Mama" viesnīcu. "Salkantay" trase bija noieta godam un arī Maču Pikču bija redzēts. Bijām ievilkušas treknu ķeksīti savā vēlmju sarakstā.

Peru dabīgā medicīna un ciemošanās pie šamaņa

Foto: Madara Iesalniece

Nākamajā dienā pēc atgriešanās Kusko, atdevām telti un sākām plānot veidu, kā nokļūt pie šamaņa Svētajā ielejā ("Scared Valley"). Šo personu biju sarunājusi jau savlaicīgi (caur paziņu) un ceļā bija nepieciešams doties tajā pašā dienā. Sākotnēji biju plānojusi izmēģināt tikai vieglāko – "San Pedro" dzērienu, kas saasina maņas un palīdz pietuvināties dabai, redzēt ar sirdi nevis cilvēka "mērkaķa prātu" (kā to dēvē Peru iedzīvotāji), taču viss izvērtās nedaudz savādāk. Svēto ieleju sasniedzām pēc saulrieta un tumsas iebiedētas devāmies tilta virzienā. Neredzējām tālāk par saviem degungaliem. Mums no muguras pielavījās puisis, vaicājot kur dodamies – teicām, ka uz pilsētiņu otrpus upei. Izrādījās, ka jauneklis ir mūsu šamaņa paziņa. Jutāmies drošāk un jau pēc brīža sasniedzām ēku, kurai priekšā stāvēja jauns, apgarots puisis, krāsainā pončo. Viņu sauca Pako. Puisis aizveda mūs uz netālu esošo hosteli, kur pārnakšņot, un tad arī norunājām tikties nākamās dienas rītā.

Kārtīgi izgulējāmies un devāmies pie Pako. Ieejot pagalmā, ieraudzījām lielu telti, kas paredzēta ceremonijām. Tajā varēja ne tikai staigāt, bet arī gulēt līdz pat 14 personām. Iepazināmies ar dažiem cilvēkiem, kas pie šamaņa atradās, lai atkoptos no dzīves traumām (vairākums no viņiem gāja ārstēšanās kursu, kas ilga no 6 līdz 11 dienām). Šajā vietā cilvēki meklēja atbildes, cerību un paši sevi.

Sākumā pārmijām pāris vārdus ar Pako, informējot viņu par to, ko īsti meklējam un kāpēc esam šeit. Biju ieradusies intereses dzīta un tā arī pateicu. Devāmies teltī, un puisis piedāvāja attīrīt enerģijas ceļus, sabalansēt smadzeņu puslodes un attīrīt galvu no visa nevajadzīgā un netīrā. Katrai no mums nāsīs iepūta maisījumu "Rapé", kas sastāv no dažādu augu un tabakas pelnu sajaukuma. Radās sajūta, ka esmu saelpojusies pelnus ar pipariem. Acis sāka asarot, kakls un starp acīm sāka dedzināt un galva kļuva dulla. Šamanis ieteica izvemties un palaist sakrājušos negatīvo enerģiju, taču ego uzstāja un nolēmu nekur nesteigties. "Rapé" efekts ilgst aptuveni 10 –15 minūtes, pēc kurām viss noskaidrojas un šķiet, ka notikusi iekšēja dezinfekcija. Viss atgriežas normas robežās, un arī pašsajūta kļūst labāka.

Pēc pusstundas sākam gatavoties "San Pedro" ceremonijai, kas plānota no pulksten 12. "San Pedro" ir kaktuss, kas atrodams Andu kalnos. Jau vairāk kā 3000 gadus, to izmantojuši šamaņi, lai ārstētu dažādas slimības. Bijām aptuveni 10 cilvēki (ieskaitot Moniku, kas sākumā nebija plānojusi piedalīties). Apsēdāmies katrs uz sava matrača un saņēmām noteiktu medicīnas devu, pēc kuras sekoja stunda brīvā laika līdz iedarbības sākšanai. Pēc 60 minūtēm sajutām patīkamu mieru un tad arī bijām gatavi doties pastaigā gar upi (protams, Pako pavadībā). Bija nepieciešams atvērt savu prātu un sirdi. Daži no mums kļuva klusāki, citi nervozāki/kustīgāki, bet Monika – no viņas bira jautājumu jūra par visu redzamo un neredzamo. Mūsu maņas saasinājās un sajūtas kļuva spēcīgākas. Apsēdāmies pie upes un lūkojāmies debesīs, tad ūdenī un kokos. Sākās nelielas halucinācijas, taču tās bija pavisam mierīgas un mūs nemaz nesatrauca. Turpmākās septiņas stundas šķita kā dziļš ceļojums pa savām domām, iekšējām sajūtām un, protams, dabu, kas bija skaļāka kā jebkad agrāk. Šis augs nebija spēcīgs vai agresīvs – tieši pretēji, tas atvēra durvis uz jautājumu pasauli, kur katrs vēlējās gūt atbildes vai izpratni par to, kas notiek mūsos un mums apkārt. "San Pedro" iedarbība ilga gandrīz 12 stundas (man personīgi). Līdz ar nakts iestāšanos, visi apsēdās gar ugunskuru, pāris puiši ņēma rokās ģitāru un spēlēja dziesmas bez vārdiem. Tikai Vasilijs no Krievijas dziedāja dziesmas par mīlestību savā valodā, bet tās sapratām tikai mēs. Vakaru pavadījām mierā un patīkamā, nepiespiestā atmosfērā. Bija sajūta, ka mūs visus kaut kas vieno. Kaut kas neizskaidrojams, bet patiess. Gulēt devāmies neilgi pirms saullēkta.

Foto: Madara Iesalniece

Bija pienākusi svētdiena, 14. oktobris – diena, kad būtu jādodas prom, taču bija radusies sajūta, ka vēl nav laiks. Jautājumu bija pārāk daudz, bet atbilžu pārāk maz. Biju saskārusies ar ko tādu, kas šķita jau sen aizmirsts un apglabāts, bet todien kā kartupeļu lauks viss atkal tika uzarts. Vēlējos palikt ilgāk un arī Monika jutās tāpat. Apkārtējie cilvēki nemanāmi bija kļuvuši par ģimeni. Izlēmām meklēt atbildes nākamajā – "Ayahuascas" ceremonijā.

Pēcpusdienā Pako bija plānojis ar pāris cilvēkiem attīrīt ķermeņus no toksīniem, izmantojot "Kambo" (katru dienu šamanis vadīja noteiktas ceremonijas kā daļu no ārstēšanās kursa. Tās iekļāva gan prāta, gan ķermeņa attīrīšanos). Par "Kambo" ir dēvēta vardes indes sekrēcija, kas cilvēkiem palīdz uzlabot asinsriti, izvadīt toksīnus, ārstēt depresiju, astmu, hronisku nogurumu utml. Tāpat kā "San Pedro", arī "Kambo" ir tikusi izmantota jau kopš seniem laikiem, it īpaši ciltīs, kas atradās Amazones džungļos. Biju ieinteresēta, tāpēc nolēmu piedalīties.

Pako man rokā iededzināja četrus caurumiņus, kurus iesmērēja ar vardes indi, lai tā ātrāk nonāktu asinsvados. Pēc pāris minūtēm palika ļoti karsti un sajutu, kā medicīna apmet riņķi manā galvā, padarot acis sarkanas un galvu – dullu. Lūdzu palīdzību izmantot labierīcības. Tā kā stabili nostāvēt nevarējām, vienam pēc otra tika sniegta palīdzība. Tas skaitījās kā pavisam normāls un dabīgs attīrīšanās process. Jutu ļoti lielu diskomfortu – ķermenis svīda kā no drudža, taču pēc neilga laika sāku justies labāk un mierīgāk. Pako iepūta katrā nāsī "Rape", lai pabeigtu attīrīšanos, un tad ņēmu rokās spaini un "kārtīgi" pabeidzu ceremoniju. Pēc 20 minūtēm bijām atguvušies – acu baltumi atguva savu krāsu un galva kļuva vieglāka. Šķita, ka esmu izvēmusi spalvu kušķi, kas sastāvēja no tādām emocijām kā skumjām, dusmām, aizkaitinājuma un citām ikdienišķām, bet nepatīkamām sajūtām. Ķermenis jutās labāk un noteikti arī tīrāks, tāpat kā mans prāts.

Tā kā bijām izlēmušas palikt uz "Ayahuascas" ceremoniju, ko plānojām sākt pulksten 22, nolēmām dienas laiku izmantot, lai izietu pastaigā un iepazītu nelielo pilsētiņu "Lamay", kas atradās otrpus tiltam. Pavadot tur pāris stundiņas, sajutām lielu nogurumu un izlēmām atgriezties pie Pako, lai nosnaustos.

Pamodāmies, kad bija iestājusies tumsa. Pāris tasītes tējas, un sākām gatavoties. "Ayahuascas" augs ir atrodams Amazones džungļos, kur tiek dēvēts arī par "la purga", kas tulkojumā nozīmē attīrīties, vemt vai izvadīt. Šis termins izrādījās pilnīgi atbilstošs gaidāmajam procesam. Minētais augs satur arī DMT (spēcīgu halucinogēnu), kas cilvēkos izstrādājās tikai dzimšanas un miršanas procesā, taču nelielās devās atrodas visu laiku. Reizēs, kad augs tiek lietots, cilvēks redz un jūt to, ko zina tikai savā atnākšanas un aiziešanas brīdī. Balstoties uz pētījumiem, kas pirmo reizi veikti 50. gados un turpinās vēl šodien, pastāv uzskats, ka DMT ļauj ieskatīties arī citās pasaulēs.

Vakarā, pulksten 22, atradāmies teltī katrs uz sava deķīša ar savu guļammaisu, kā arī papildus biezajām segām. Katram no mums bija sava ūdens pudele un savs spainis. Izvēlējos deķi, kas atradās vistuvāk Pako. Sākumā šamanis paskaidroja, ka "Ayahuasca" reprezentē patiesību un katra iekšējo "es", kas turpretim balstās uz to, kas piedzīvots un pārdzīvots mūsu pagātnē. Šīs ceremonijas laikā, cilvēks var redzēt un just jebko – sākot ar skaistiem lidojumiem pāri kanjoniem ērgļa veidolā, līdz krišanai bezdibenī, cīnoties ar savām vislielākajām bailēm.

Bijām gatavi sākt. Divas sveces, Tibetas dziedošā bļoda, dažādi troksni izdaloši instrumenti un "Ayahuascas" dzēriena deva. Atkal katram tā tika izdalīta individuāli un dažādās porcijās. Teltī atradās arī Vasilijs, kura uzdevums bija palīdzēt ceremonijas dalībniekiem brīžos, kad nepieciešams (aizvest uz labierīcībām, nodrošināt papildus segu vai ūdeni un tml.). Kopā bijām aptuveni 11 cilvēki, un katrs bija gatavs stāties pretī savai personīgajai patiesībai.

Izdzerot krūzīti pasniegtā šķidruma, bija pienācis laiks atgulties un nogaidīt. Grūti pateikt, cik laika pagāja, līdz acu priekšā parādījās krāsaini kvadrātiņi un spirāles, kas griezās manā virzienā. Viss šķita tik ļoti krāsains un pat uzjautrinošs. Apkārtesošos cilvēkus dzirdēju perfekti, taču acis atvērt nespēju. Pēc mirklīša Pako nopūta sveci pēc sveces, kas izrādījās sākums ceļā uz satikšanos ar savu "Es".

To, ko sajutu un dzirdēju, šajā rakstā ir grūti izstāstīt un varbūt pat nav nepieciešams. Varu vien teikt to, ka lēmums piedalīties ceremonijā nebija kļūda, lai gan visšausminošākā un bailīgākā pieredze manā mūžā. Viss, kas notika ar mani un apkārt esošajiem, šķita kā iekšējs karš, ko katrs pārvarēja pilnīgā vientulībā. Viss, ar ko saskārāmies ceremonija laikā, šķita kā realitāte – gan skaņas, gan sāpes, gan prieks, gan bailes, gan aukstums, gan nobeigumā – miers.

Ceremonija beidzās ap četriem no rīta, kad teltī iestājās klusums. Kaujas bija beigušās un kareivji beidzot iemiguši.

Pamodāmies ap 10 no rīta (16. oktobris). Paēdām brokastis un devāmies uz individuālām pārrunām pie šamaņa. Šī atskaite par notikušo ir ļoti svarīga, jo kurš gan spēj izlikties, ka nekas nav noticis, kad redzēts un sajusts kaut kas tik neizskaidrojams un mulsinošs. Pako, protams, vēlējās arī pārliecināties vai esam gatavas atstāt nometni, dodot tālākās norādes par to, kā pieņemt medicīnu. "Ayahuasca" mūsu organismos uzturēšoties vēl vismaz mēnesi, taču prātos – visu mūžu. Mūs brīdināja, ka vēl pāris naktis, iespējams, turpināsim uzsākto ceļu, taču vieglākā formā. Iespējams, ka runāsim vai kliegsim, bet varbūt – ne vienu, ne otru. Šamanis pieteica sazināties ar viņu jebkādu neskaidrību gadījumos, jo jaunas atmiņas no piedzīvotā turpinās uzplaiksnīt.

Atstājām nometni un atgriezāmies Kusko. Šoreiz palikām citā, nedaudz lētākā hostelī ("Grass Hoper Hostel"), par kuru samaksājām eiro no katras, dalot istabiņu ar vēl sešiem ceļotajiem. Cenā tika iekļautas brokastis un karsta duša. Pirmā nakts tika pavadīta un kā jau šamanis brīdināja – nakts ceļojumi turpinājās.

Atlikušo dienu skaits Peru turpināja sarukt. Nācās pieņemt lēmumu par to, vai doties uz tūristu iemīļoto Varavīksnes kalnu (vienas dienas tūre) un pēdējo dienu pavadīt Kusko, vai arī doties uz mierīgo un neapdzīvoto Kolka kanjonu un Kusko ierasties pēdējā minūtē, lai nenokavētu lidojumu.

Ceļš uz Kolka kanjonu: nonākšana pie tā izrādījās sarežģītāka nekā iecerēts

Foto: Madara Iesalniece

Sēdāmies autobusā uz "Arequipu" (12 stundu brauciens, astoņi eiro no katras), ko sasniedzām pulksten piecos no rīta. Pēc ļoti aukstas nakts transportlīdzeklī, turpinājām ceļu ar citu autobusu, kas mūs nogādāja uz "Chivoy" pilsētu (4,5 stundu brauciens, četri eiro no katras), taču tas vēl nebija viss. Nākamais un pēdējais autobuss līdz Kolka kanjonam bija jāgaida četras stundas. Devāmies uz kafejnīcu padzert kafiju un izstaipīt kājas. Atradāmies mazā miestiņā, kur nekā vairāk par pilsētas laukumu nebija. Gaidot kafiju, iegādājos vienvirziena lidmašīnas biļeti no Kusko uz Limu (90 eiro), lai, izstaigājot kanjonu, nokavētu lidojumu uz Angliju.

Pavisam drīz jau atkal bijām ceļā, bet šoreiz uz vēl mazāku lauku miestiņu vārdā "Cabanaconde" (2 stundu brauciens, eiro no personas). Beidzot, pēc 18,5 stundām, bijām atbraukušas.
Trases sākumu sasniedzām 16.30. Balstoties uz mums pieejamo informāciju – no kanjona augšas (kur tobrīd atradāmies) priekšā bija gaidāms piecu stundu gājiens, kas nozīmētu, ka ieleju sasniegtu 21.30, kas ir daudz par vēlu (tumsa iestājas pulksten 18). Sapratām, ka atkal būs jāpieliek solis.

Izejot no miestiņa un paejot garām pāris lauku sētām un pamestam buļļu ringam, acu priekšā pavērās brīnišķīgs skats uz kalniem un ieleju. Nebija redzamas ne mājas, ne cilvēku, tikai taka, kas ved lejā pa kalnu. Kādu mirkli aizrāvāmies ar skaistās ainavas apbrīnošanu un tikai tad lēnām sākam kustēties.

Kā jau gaidīts, sākumā ceļš izrādījās salīdzinoši stāvs. Pirmajā stundā ainavas galvenie elementi bija sausi krūmi un kaktusi, kas, šķiet, no karstuma bija sākuši kalt. Sajūta līdzīga kā ejot caur tuksnesim.

Vēl pēc stundas taka kļuva daudz lēzenāka. Nevarējām atturēties un atkal uz brīdi apstājāmies, lai pavērotu kanjonu. Tas bija brīdis, kad mums pievienojas suns, kurš vēlāk izrādījās lielisks ceļvedis.
Tumsai iestājoties, vēl kādu laiku gājām bez lukturiem. Taka veda caur pamestu miestiņu, kur katras mājas logi izskatījās kā aizbultēti ar pagalēm vai akmeņiem. Ainu pastiprināja arī apkārt esošie sakaltušie kaktusi. Kļuva nedaudz šķebīgi. Pielikām soli un ieslēdzam lukturīšus. Minēšu, ka jau no paša trases sākuma, ielejas virziens tika atzīmēts ar zilām bultām (zīmētām uz akmeņiem), taču, izejot no pamestās pilsētas, zilās bultas sāka dubultoties un baltās – mistiski parādījās. Bijām neizpratnē. Nolēmām izvēlēties balto variantu, taču, kā jau tajās šausmu filmās vienmēr notiek, izdarījām nepareizu izvēli. Nonācām pie stāvās klints malas.

Labi, ka suns vēl gaidīja pie tā paša akmens, pie kura bijām pieņēmušas savu aplamo lēmumu. Nolēmām sekot "četrkājainajam draugam", kas jau pēc brīža uzveda mūs uz pazaudētās takas. Trešajā stundā (ap 18.30) sasniedzam ieleju. Šķērsojām upi, ko īsti neredzējām, taču arī dzirdēšanu problēmu nebija. Jūtam, ka tālu vairs nav palicis. Gājām pa grunts ceļu aptuveni 30 minūtes līdz ievērojam, ka aiz muguras tuvojas transportlīdzeklis. Vēl mirkli ne es, ne Monika neko neteicām, taču apzinājāmies, ka palikt uz ceļa nav laba doma. Izslēdzām lukturus un līdām krūmos. Lieku risku uzņemties negribējās un tā, tikai pa jokam, diez vai traki tālu arī spētu aizskriet.

Motociklam aizbraucot, bijām atkal uz ceļa. Jau pēc pāris minūtēm pamanījām "Lahuar Lodge" viesu mājas gaišos logus. Atverot durvis, priekšā ieraudzījām piecus vīrus, lūkojamies mums tieši sejās. Neuzkrītoši turpinājām vērt durvis, līdz pamanījām arī sievieti, kas ar tikpat pārsteigtu seju lūkojas mūsu virzienā. Bez liekas iepazīšanās, jautājām par nakšņošanas iespējām un, kā par laimi, mums atkal bija paveicies. Palikām koka mājiņā, kas, tāpat kā āra tualetes, strādāja uz saules baterijām. Samaksājām sešus eiro no katras un jau pulksten 21 vakarā bijām gultā.

20. oktobris (diena pirms atgriešanās mājās). Ceļamies pulksten sešos no rīta un dodamies pie pašas upes, kur ir izveidoti karstie baseini, pateicoties geizeriem, kas atrodas pie iepriekšējā dienā šķērsotās upes. Tā kā gaiss vēl nav sasilis līdz peldēšanās temperatūrai un atlikušās stundas Peru turpina sarukt, izlemjam pasildīt tikai kājas un jau pavisam drīz atkal doties ceļā.

Foto: Madara Iesalniece

Septiņos no rīta atstājām "Lahuar Lodge", lai paspētu pirms saulīte sāk cepināt. Sasniedzot tiltu, vēl kādu brīdi vērojām geizera radītos dūmus. Vēlējāmies pastāvēt kaut nedaudz ilgāk, taču mazās mušiņas (kuru kodumi izraisa ārprātīgu niezi), bija sākušas savu uzbrukumu. Turpinājām iet, un ceļš augšup oficiāli bija sācies. Atkal balstoties uz mums pieejamo informāciju, uzzinājām, ka kanjona augšu parasti sasniedz septiņu stundu laikā. Tātad – kārtējo reizi nācās pielikt soli, lai paspētu uz autobusu tieši pēc septiņām stundām. Neilgi pirms pusdienlaika saule kļuva ārprātīgi spēcīga. Spēcīgāka kā jebkuru citu dienu. Apsedzām galvu un muguru. Nebijām gaidījušas tādu karstumu, tāpēc bijām nodrošinājušās tikai ar 0.650 litru ūdens pudeli katra. Katrs nākamais solis kļuva smagāks par iepriekšējo. Apstājāmies arvien biežāk un ūdeni taupījām līdz brīdim, kad lūpas sāka palikt pavisam sausas. Lai paslēpos no saules un atvilktu elpu, apstājāmies pie katras akmeņu metošās ēnas, taču visa ceļa garumā to bija kritiski maz.

Pateicoties mūsu lielajai vēlmei pēc ūdens un īstas ēnas – kanjona augšu sasniedzām pēc 6,5 stundām (kas ir par 30 minūtēm ātrāk nekā paredzēts un tieši laikā, lai nenokavētu autobusu).

Pilnīgi pārgurušas, sasniedzot "Cabanaconde" pilsētiņu, devāmies pa taisno uz veikalu. Nopirkām divas ūdens pudeles – divus litrus man un 3,5 litrus Monikai. Mūsu mutes bija sausas un lūpas saplaisājušas. Bijām tik izslāpušas, ka sākām dzert pat nesamaksājot (protams samaksājām, kad bijām veldzējušās). Jau pēc mirkļa spējām arī parunāt un pat pasmaidīt.

Lai gan ceļš kanjonā nebija viegls, tomēr skatu un gājiena vērts. Bijām priecīgas par izdarīto izvēli starp Varavīksnes kalnu un šo trako pārgājienu.

Pulksten 14 bijām gatavas doties tajā pašā 18,5 stundu ilgajā braucienā, taču šoreiz mainot autobusu tikai vienu reizi (Cabanaconde – Arequipa – Kusko). Sasniedzām Kusko nākamās dienas rītā. Devāmies pa taisno uz "Grass Hoper Hostel", lai paņemtu atstātās mantas, ieietu dušā, padzertu kafiju un dotos uz lidostu. Bija pienācis mūsu skumjais šķiršanās brīdis.

Atstājot skaisto pilsētu un Moniku aiz muguras, turpināju ceļu uz Limu. Ietinoties guļammaisā un folija segā, Limas lidostā pārnakšņoju nakti (11 stundas). Pēc aukstās nakts autobusā, lidostas grīda šķita pavisam silta un ērta. No Limas lidoju uz Meksiku (sešas stundas) un vēl pēc 10 stundām pavadītām Meksikā, sēdos lidmašīnā, kas nogādāja mani Londonā.

Ko ņemt vērā, dodoties uz Peru

Foto: Madara Iesalniece

Pēc divām pilnām nedēļām Peru, biju pārliecinājusies, ka, lai iepazītu un apceļot aprakstīto valsti, ir nepieciešams daudz, daudz vairāk laika. Neskatoties uz to, ja tomēr izlemjat doties apskatīt šo skaisto zemi, ieteiktu paturēt prātā sekojošas lietas:

1. Spāņu valoda. Pamatzināšanas šajā valodā ir nepieciešamas. Ļoti maz cilvēku runā angliski.

2. Izmantojiet skaidru naudu. Tas ir visērtākais, ātrākais un populārākais norēķināšanās veids.

3. Iegādājieties valsts SIM karti, lai nodrošinātu piekļuvi internetam. Visvairāk tas būs nepieciešams navigācijai un viesnīcu rezervācijām.

4. "Colectivo" autobusus, kas dodas virzienā uz nelielām pilsētām, var būt ļoti grūti atrast. Nav ne zīmju, ne citu norāžu. Lūdziet padomus vietējiem iedzīvotājiem, skaidri minot vietu, uz kurieni vēlaties doties.

5. Neuzņemiet vietējo iedzīvotāju fotogrāfijas bez viņu atļaujas.

6. Peru ir kalnaina valsts. Uz noteiktām pilsētām ceļš aizņem ļoti ilgu laiku, jo ved apkārt kalniem. Izpētiet sev visērtāko maršrutu, ja vēlaties veiksmīgi saplānot savu laiku.

7. Autobusi ir droši un nav jābaidās, ka tiksiet aplaupīts (protams, vērtīgas lietas tāpat turiet pie sevis).

8. Laikapstākļi ir ļoti mainīgi – ņemiet līdzi vilnas zeķes, bikini un neaizmirstiet lietus mēteli.

9. Izmantojiet saules aizsargkrēmu, pat tad, ja ļoti vēlaties nosauļoties.

10. Dzeriet ūdeni tikai no pudelēm vai izmantojot ūdens dezinfekcijas tabletes.

11. Maču Pikču biļetes ir jāiegādājas vairākas dienas pirms objekta sasniegšanas (internetā vai tūrisma centrā Kusko pilsētā).

12. Dzeriet kokas auga tēju vai košļājiet tā lapas, lai cīnītos ar retināto gaisu, taču nemēģiniet to atvest kā suvenīru. Tas ir pretlikumīgi.

13. Ja vēlaties ņemt taksi, lietojiet "Uber" aplikāciju, kas ir droša un aprēķina cenu pirms iekāpšanas transportlīdzeklī. Varat izmantot arī skaidri apzīmētās taksometra mašīnas, taču nepiekrītiet pirmajai noteiktajai cenai.

14. Suvenīrus iegādājieties tirgū, nevis tūrisma veikalos. Ietaupīsiet naudu un arī suvenīri nebūs ražoti Ķīnā.

15. Daudzus objektus varat apskatīt, neizmantojot tūrisma aģentūras. Bieži dzirdēsiet, ka tas nav iespējams vai pat ir bīstami, taču tā noteikti nav patiesība.

16. Ja vēlaties lidot no Limas uz citām pilsētām (ko noteikti darīsiet), uzziniet cenas gan vietējiem lidojumiem, gan autobusiem. Autobusu gadījumos – ņemiet tos, kas kursē nakts laikā. Ietaupīsiet laiku un arī naudu, ko iztērētu par viesnīcu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!