Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šī ir jau sestā motoekspedīcijas "2 Rati 2 Ragi", kuras sastāvā ir Andžs Ūbelis un Mārtiņš Sils, vēstule no Āfrikas. Abi vīri ar "močiem" devušies trīs mēnešu ilgā braucienā no Labās Cerības raga (Keiptaunā) līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam Nordkapam un pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Par viņu iepriekšējām gaitām Āfrikā lasiet šeit.

Malāvijas zelta vīza

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


"Ja no Zambijas ārā tikām ātri, tad tik ilga un problemātiska mums izvērtās iebraukšanas Malāvijas pusē. Pirmkārt, robežas ierēdņi savos sarakstos atrada, ka Latvijas pilsoņiem vajadzīgas iepriekš nokārtotas vīzas, pretēji tam, ko mums stāstīja Malāvijas vēstniecībā Dienvidāfrikā. Varēja jau varbūt arī mēģināt kaut ko sarunāt, bet kāds tur oficieris ar visām vīzu ielīmēm esot prom un atpakaļ vairs šajā dienā nebūšot. Un principā mums vajadzēja braukt atpakaļ 600 kilometrus uz Lusaku pēc pavadvēstules no vēstniecības, lai mums izsniegtu vīzu.

Izmēģinājām visus savus instrumentus un notas, ko mums devusi līdzi Ārlietu ministrija – kā pret sienu. Tad drīz sapratām patiesos iemeslus un saņēmām piedāvājumu – viņi mums varētu uzrakstīt kaut kādu citu pavadvēstuli uz 24 stundām, ar kuru mēs tiktu ielaisti, tad mums būtu jādodas uz imigrācijas dienestu galvaspilsētā Lilongvē, kur izsniegšot vīzu. Savdabīgi, bet tas izskatījās pēc vienīgā varianta. Un tam klāt piebildīte, ka tas viņiem jau nu galīgi nebūtu jādara, viņiem mūs jāsūta atpakaļ uz Zambiju utt.

Respektīvi, lai nu mēs tad nopogājam viņiem kaut ko pa kluso. Turpu šurpu pakaulējoties, šķīrāmies no 50 eiro, kas varbūt nav pārlieku liela summa, bet mūsu ekspedīcijas salīdzinoši nelielajā budžetā katrai kapeikai ir sava vieta. Tā robežsargi atstāja mūsos mieli par iebraukšanu Malāvijā. Ar muitu un karnetēm gan viss ritēja raiti, kā jau parasti, un bijām iekšā septītajā Āfrikas zemē. Sveika, Malāvija!

Ceļmalas burziņš

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


No robežas līdz Lilongvei ir mazliet vairāk nekā 100 kilometru, bet, tā kā bijām "nomarinēti" robežpunktā, drīz vien uz šī ceļa mūs apņēma tumsa. Malāvijas ceļu iezīme ir tā, ka gar ceļa malām abos virzienos gandrīz nepārtraukti notiek gājēju un velosipēdistu kustība. Gan ciemos, gan ārpus tiem, šķiet, visu laiku staigā cilvēku tūkstoši. 

Kad uznāca tumsa, šiem diezgan tumsnējajiem ļaudīm ir tāda īpašība labi saplūst ar to, un ne jau nu te kāds atļaujas tādu greznību kā atstarotājus vai lukturīšus. Ne gājējiem, ne velosipēdistiem tādu nav, līdz ar to cilvēku pamanāmība ceļu malās bija visai ierobežota, jo sevišķi, ja brīžiem pretī braucošie auto nemācēja vai negribēja izslēgt tālās gaismas. Paldies, Dievam vai kam tur vēl, pret vakaru bijām sasnieguši galvaspilsētu, nevienu nenobraucot, un neviena cita nesabraukti. Tur pa taisno devāmies uz Bakaperu viesnīcu, kas esot visai mīlīga vieta, kur sagaidīt rītdienu, kad kārtosim galvaspilsētas jautājumus. Dabūjām mazu koka būdiņu tieši blakus baseinam - nākamais rīts Mārtiņam sākās ar elegantu peldi.

Galvaspilsēta

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Lilongve, kā arī citas iepriekšējās Āfrikas galvaspilsētas, ne ar kādu īpašu pievilcību neizceļas, tāpēc ātri rīta pusē nokārtojām vīzu jautājumus (līdz šim dārgākā vīza – 70 dolāri katram), atguvām Andža iepriekšējā vakarā bankomātā norīto kredītkarti, izņēmām naudiņu un devāmies prom uz laukiem. 

Pirms pametām pilsētu, vēl piebraucām vietējā skautu nometnē, kur kāds bija izvietojis Mārtiņa kāroto pirmo Malāvijas geokešu. Cilvēki mūs uzņēma ļoti draudzīgi, un veicām ierakstu ar uzlīmi viņu milzīgajā viesu grāmatā. Vedīsim Latvijas skolēniem sveicienus arī no Malāvijas skautiem.

Kolektīvs pārkāpums

Dienas mērķis mums bija sasniegt Malavi ezeru, bet iesākumā kopīgi ar navigāciju izvēlamies it kā palielo M7 ceļu pāri kalniem. Sākumā bija labs asfalts, tomēr, traucoties diezgan ātri uz priekšu, kādā līkumā "uzrāvāmies" uz policistu vērību. Bijām apdzinuši pret kalnu braucošos smagos vietā, kur brauktuves atdala nepārtraukta līnija. Mēģinām izlūgties, lai pabrīdina, bet policists konstatēja, ka esam apzināti izdarījuši kolektīvu pārkāpumu - abi moči apdzinuši. Ja vēl viens būtu, tad varētu piedot, bet nu šitā nevarot – vismaz vienam jāsamaksā 10 dolāru ekvivalents vietējā naudā. Sliktāks esot Andžs, jo viņš akli sekojis Mārtiņam, tad nu maksāt aiziet viņš. Līdz šim nevienā valstī policisti nebija no mums neko izspieduši, tikai sveicinājuši un pāris reizes ar pirkstu pakratījuši...

Kalnu celiņš gan, kā bijām prognozējuši, pārtapa līkumainā "grantenē", ko vietām vairāk par mālainu taku varētu saukt. Pa ceļam kāda ciemā pēkšņi bija biezs ar vietējiem mocīšiem, pat moču remontdarbnīca iekārtojusies. Kad piestājam, milzīgs pūlis ap mums salasījās šādus neredzētus brīnumus pavērot un varbūt palīdzēt salabot. Bet mums jau neko nevajadzēja, viss kārtībā! Drīz jau devāmies tālāk.

Tabakas zeme

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kādā tālākā un mazā ciematiņā, kur piestājām iedzert kolu, mūs mazliet uzjautrināja kāds labi iereibis vietējais mīmikas meistars. Viņš tik centīgi, bet veltīgi mēģināja no mums izspiest kādu naudiņu, ka pat visiem citiem vietējiem smiekli sanāca. Tepat redzējām pirmās tabakas lapu kaltētavas - tādu mums turpmākajā ceļā nebūs mazums, jo, kā izrādījās, tieši tabaka ir viena no galvenajām Malāvijas eksporta precēm un ekonomikas balsts kopumā.

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Kad jau pavēlas krēslas stundā "izkūlāmies" no šī kalnainā M7 celiņa, atdūrāmies pret kāda nacionālā parka vārtiem, kur puisis ar kalašņikovu tielējās mūs laist cauri, jo it kā nedrīkstot, it kā par vēlu utt. Bet mums cita ceļa nebija, tāpēc bijām neatlaidīgi un tomēr panācām, ka vārti mums tika atvērti. Kaut ko šis vēl bubināja par kaut kādiem dolāriem, bet izlikāmies, ka nedzirdam un prom bijām! 

Iebraucot parkā, mūs apņēma pilnīga tumsa un, kā vēlāk stāstīja, naktī mums varēja uzglūnēt dažādas briesmas ziloņu, lauvu un citu zvēru paskatā. Bet tomēr dzīvi, veseli un nesakosti nonācām 30 kilometrus tālāk pie otriem vārtiem. Tur čaļi atkal nesaprata, kā mēs vispār ar močiem esam tikuši nacionālajā parkā iekšā, un jebkurā gadījumā vārti esot slēgti, atslēga esot pie priekšnieka un viņš pats - nezin kur. Šķiet, ka džeki atkal no mums gribēja izspiest naudu, bet, kad nepakļāvāmies provokācijām un, neskatoties uz viņu kalašņikovu, meklējām, kā slēgtos vārtus varētu pa taciņu apbraukt, atslēga atradās un tikām atbrīvoti no parka gūsta.

Zigis – malārijas eksperts

Pēc brīža sasniedzām ezera krasta ciemu, nopirkām kaut kādus ceļmalas pončikus un ūdeni, un devāmies pa kartē iezīmētu celiņu, kas, šķiet, izvedīs pašā krastā. Tur gan ceļa galā, gan arī navigācijā uzrādījās viesnīciņa "Satina Inn". Kaut kā dabiski mēs iebraucām tās pagalmā, tikpat dabiski tika pasūtītas divas pudeles malāviešu alus, un kājas mūs uznesa uz balkoniņa ar naksnīgo skatu pār ezeru. Šis brīdisbija lieliski sakritis ar SWH radio raidījuma "Kurbulis" zvanīšanas laiku mums, un tā nu pēc grūtās dienas, laiski atlaidies ērtā krēslā ar skatu uz Malavi ezeru, Mārtiņš pačaloja ar radio klausītājiem Latvijā. Pats viesnīcas saimnieks, Dienvidāfrikas vācietis Zigmunds, pēc brīža mums pieslēdzās ar interesantiem stāstiem par šo zemi un labu piedāvājumu istabiņai. 

Viesnīcā bija apmeties arī kāds pārītis, šķiet, ka no Dānijas. Izrādījās, ka čalim ir visi simptomi, kas liecina par sākušos malāriju, bet Zigmunds bija diezgan zinošs šajos jautājumos. Viņš apdarīja visu, ko jādara ar sirdzēju, un tad atkal pieslēdzās mums uz aliņu. 

Mūsu saruna turpinājās tieši par malāriju un citām šī reģiona slimībām un likstām. Viņa stāsts par to, kas un kā jādara ar malāriju kā tādu, arī par tā saucamo preventīvo tablešu negācijām, mūs abus noskaņoja nākamajā rītā neturpināt dzert iknedēļas malārijas tabletes. Ar malāriju esot jāapietas citādi, proti, esot laicīgi jāpamana simptomi - tad ar šeit nopērkamajām zālēm tā ārstējama trīs dienās. Vēlāk to vairākkārtīgi dzirdējām arī no citiem vietējiem, un tā nu mums bija izveidojies savs viedoklis.

Malavi ezera šarms

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Tālāk savu ceļu bijām izplānojuši tā, lai braukšana būtu iespējami tuvāka Malavi ezeram, kas būtībā ir šīs valsts lielākais šarms un bagātība. Ezers, kas ir viens no dziļākajiem un tīrākajiem ezeriem Āfrikā, ir Rifta lūzuma dienvidu gala veidojums. Ezers ir mājvieta lielam skaitam zivju un dažādu citu ūdens iemītnieku sugām, un līdz ar to viens no galvenajiem pārtikas avotiem ne tikai pie ezera dzīvojošiem, bet visai valstij. Pāri pār ezeru bija redzamas Mozambikas puses kalnu grēdas, arī šajā Malāvijas krastā ezerkrasta ceļi vietām bija ļoti skaisti un kalnaini serpentīni. 

Vietu vietām braucām caur piekrastes zvejnieku ciemiem, šur tur pabaudījām pa zivij un pavērojām, kādas zvejas metodes vietējie zvejnieki izmanto, lai tiktu pie šīm gardajām ezera veltēm. Kādā vietā piestājām un aprunājāmies ar nupat no laivas izkāpušajiem zvejas vīriem, kuri bija bruņojušies ar tīkliem un lielām spuldzēm, kas domātas nakts zvejai. Apkārt mums jandalēja bērnu bariņš, kuri mums par godu izpildīja visas iespējamās ūdenī lēkšanas piruetes – no krasta, no laivām un kā tik vēl ne. Fonā pamanījām, ka ciema dāmas arī sanākušas veikt rīta mazgāšanās procesiju un, pilnīgi ignorējot mūs un mūsu kameras, "deva virsū" pa ezera krastu līdz pusei kailas.

Vēl vienu nakti ezera krastā pārlaidām kādā padārgā, bet ne visai mīlīgā kempingā, kur priekšrakstos bija solīts arī labs internets (maksas gan). Kad mēģinājām kaut jel kur pieslēgties, saimnieks holandietis arī pats saprata, ka par tādu lēnumu laikam naudu nevarēs no mums paprasīt. 

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Tomēr kempingam bija sava pludmale un saulrietā varējām pamērcēties Malavi ezera ūdeņos. Tovakar vietējā ciemā kādā nesen ierīkotā ceļmalas krodziņā tikām pie fantastiski pagatavotas Čamba zivs, pirms kuras kā uzkoda mums vēl tika sarūpēts liels šķīvis ar kaltētām Usipa zivtelēm. Tās pagaršot bija viens no skolēnu uzdevumiem. Garšīgi izpildīts…

Velo kultūra

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Malāvija viennozīmīgi ir velosipēdu superzeme. Gar ceļu malām visu laiku notiek intensīva divriteņu kustība, katrā sevi cienošā ciemā ir arī velo taksīši. Tie nav nekādas rikšas, bet gan kārtīgi Ērenpreisa stila velosipēdi ar papildu nostiprinātiem bagāžniekiem, kuriem uzlikts polsterītis pasažiera ērtībai. 

Atsevišķos ciemos šī velo takšu kultūra gājusi vēl tālāk. "Ričuki" tiek brangi rotāti, pat manām, šur tur arī Latvijas karoga krāsas. Dažiem pie stūres vēl pierīkots mini "boombox", kas no SD kartiņas spēlē minējam tīkamos meldiņus. 

Šie krāsainie un trokšņainie velo taksistu pūlīši parasti atrodami slēpjamies ciema vidū kāda lielāka koka ēnā. Tajā sanāca uzkavēties arī mums, kad taisījām kārtējo pauzīti. Kādā vietā arī iefilmējām sveicienu Latvijas velofaniem.

Dziedošā Malāvija

Izbraucot kādu smuku kalnu celiņu, tuvojāmies Malāvijas epopejas beigām jeb robežpunktam ar Tanzāniju. Bet pirms aizbraucām no šīs zemes, pamanījāmies piedzīvot vēl divus muzikālus piedzīvojumus, kas ļoti labi "sapasēja" ar mūsu galveno skolēnu uzdevumu – uzmeklēt malāviešu muzikantus, jo šī zeme esot ļoti muzikāla.

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Aiz kāda serpentīna līkuma gandrīz uzskrējām virsū operatoram ar lielu kameru uz statīva, kurš.. gandrīz no ceļa vidus filmēja pakalnā sakāpušas dziedošas madāmas. Izrādījās, netālā ciema baznīcas koris šeit ieskaņoja Lieldienu dziesmas, gribēja vēl paspēt tās ierakstīt diskā un izdalīt baznīcēniem. Kad piestājām uz brīdi šo pavērot, visai drīz tikām ierauti kopējā dziesmā un dejā, un nu arī mēs būsim Lieldienu zvaigznes šajā apvidū. Jāsaka – mums abiem šis bija pirmais oficiāli izdotais albums…

No robežas netālajā pilsētā Karongā mūs sagaidīja pavisam muzikālas "stelles". Saimnieks no vakardienas krodziņa ar gardo zivi, padzirdējis par mūsu skolēnu uzdevumu, aši vien bija sazvanījis savus paziņas šajā pilsētā. Tad nu mūs benzīntankā sagaidīja Noa un vēl viens vietējais jaunietis, lai aizvestu līdz pilsētas mūzikas koledžai. Tur bija sarunāts randiņš ar tuvākās apkārtnes un varbūt pat Malāvijas mēroga zvaigznēm - diezgan profesionālu mūziķu blici "Lusubilo Band". Grupa sastāvot apmēram no 20 cilvēkiem, no kuriem uz šo ātri sarunāto tikšanos ieradušies vairāk nekā desmit čaļi un viena dāma. Viņi spēlē dažādu mūziku, sākot no diezgan roķīga afrodžeza līdz pat malāviešu tradicionālajām dziesmām.

Sveika, Malāvija! Kukuļi uz robežas, 'kalašņikovi' parkā, Malavi ezers un dziedātājtauta (6. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Tika sarīkots speciāls koncerts tikai mums un mūsu kamerām, kurā visi sanākušie mums spēlēja dažādu žanru dziesmas un vēl uzdancoja. Spēlēja tiešām lieliski, mums ļoti labi patika, jo vairāk tad, kad beigās paši tikām ierauti malāviešu danču virpulī. Koncerta beigās mums tika piešķirti jaunākie grupas DVD diski, apmaiņā visiem sanākušajiem izdalījām mūsu ekspedīcijas uzlīmītes un abpusēji nosolījāmies turpināt uzturēt kontaktus interneta vidē – kas zina, varbūt kādreiz noorganizēsim šai grupai koncertturneju pa Latvijas skolām, jo tieši skolēni mūs šurp atsūtījuši. 

Vēl ilgi todien tālākajā ceļā abi nebeidzām smaidīt savās ķiverēs – tik siltas un patīkamas mums palika atmiņas par šo vietu un tikšanos ar lieliskajiem un talantīgajiem jauniešiem…"

Source

Tūrismagids

Tags

Āfrika Ārlietu ministrija Malāvija Āfrika
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form