Trīs latvieši ceļo: Uzbrukums ar nazi un laupīšana, ceļš uz Malaizijas ziemeļiem
Foto: Privātais arhīvs

Turpinājums - iepriekšējais stāsts šeit. Bija piektdienas pēcpusdiena, divas dienas līdz mūsu ilgu laiku gaidītajai Kualalumpuras pamešanai, un es devos 15 kilometru izbraucienā ar riteni pa pilsētas nomali. Ar plānu apskatīt pirms dažām dienām no kalna ieraudzīto, palmu ieskauto ezeru.

Līdzi man bija tikai telefons un fotoaparāts. Savukārt, divas stundas vēlāk mājās es atbraucu jau bez abām šīm ierīcēm. Es biju aplaupīts. BIju apstājies kādā pļavā, lai pārbaudītu, kur tālāk ir jābrauc, kad pie manis pienāca klāt pieci it kā draudzīgi puiši, pārmijām pāris teikumu sarunu, un viena rokās pēkšņi parādījās nazis. "Dod visu, kas tev ir!" teica viņš. Un es atdevu. Par laimi, viss tā arī beidzās. Mans vienīgais zaudējums bija līdzi esošais telefons un kamera.

Esot mājās, es izdarīju visu iespējamo, lai nobloķētu to, kas nobloķējams, un nomainīju visas paroles. Bet nākamajā dienā ieguvu jaunu SIM karti. Par laimi, tas bija izdarāms ļoti vienkārši. Ej uz mobilā operatora klientu apkalpošanas centru, parādi pasi, samaksā naudu un dabū SIM karti. Tā nu ar Viestura veco telefonu es atkal biju ar sakariem.

Visu nakti lijis, svētdienas rīts sākās sauss. Un beidzot varēja sākties mūsu ilgi gaidītais brauciens uz Malaizijas ziemeļiem, uz Langkawi salu, kas atrodas netālu no Malaizijas un Taizemes robežas. Uz salu mēs pārcelsimies ar prāmi, taču līdz tam vēl gandrīz vai 540 kilometru brauciens ar velosipēdiem. Ir varianti, kā to izdarīt ātrāk, taču mēs gribam redzēt vairāk nekā tikai ūdeni aiz loga, tāpēc esam nolēmuši darīt šādi. Uz salas mēs esam pieteikušies brīvprātīgo darbā - būsim atbildīgi par nelielu fermu ar mājputniem, pieskatīsim tās apkārtni un veiksim ikdienišķus saimniecības darbus, pretī saņemot ēdienu, bezmaksas dzīvesvietu šajā eksotiskajā vietā un citus labumus.

Brauciena sākums ir ļoti vienmuļš. Nebeidzams ceļu mudžeklis vairāku desmitu kilometru garumā, braucot ārā no Kualalumpuras, un tikpat nebeidzamas eļļas palmu plantācijas tālāk. Ja plāno veikt ko līdzīgu un tas iekļaus braucienu ārā vai iekšā šajā Āzijas megapolē, esi gatavs, ka viegli nebūs. Zaudējot pacietību un nespējot pietiekami ātri izsekot līdzi navigācijas ierīcei, brauciens var likties kā vesela mūžība. Viens nepareizs līkums, un 10 minūtes var nākties gaidīt kamēr būs iespēja tikt atpakaļ uz pareizā ceļa. Mūs glābj Viestura perfektās navigācijas spējas.

Kualalumpuras ietekmi vērojam vēl vairāk nekā divu simtu kilometru garumā. Ceļi, lai arī ne tie svarīgākie, joprojām ir ar četrām vai sešām joslām, bet satiksme aktīva. Bet tad apkārtne sāk beidzot mainīties.

Arvien vairāk satiksmē pamanāmi kļūst divu riepu spēkratu braucēji, bet apkārt esošie meži nu ir pilnīgi džungļi. Ceļmalas zālē ik pa laikam redzam pa kādai milzu ķirzakai, aptuveni 50 - 70 centimetrus garai, pamanām arī pirmo čūsku, koši dzeltenu. Kādā brīdī, ceļam pāri aizlido spilgti zils putns. Gar ceļu visu laiku nu redzami visu veidu augļu koki ar augļiem tajos. Mango, papaijas, Jack fruits, banāni, kokosrieksti, Indijas rieksti. Jūtamies tā it kā braukt cauri lielveikala augļu nodaļai. Pilnīga eksotika. Žēl tikai, ka gandrīz viss vēl ir negatavs.

Braucam mēs bez steigas, un sākas. Viena pile, vēl viena pile un GĀŽ. Vienu stundu pavadām, slēpjoties zem lietotu auto plača jumtiņa. Vēl pēc brīža kādu laiku sēžam autobusa pieturā, taču tad lemjam par labu braucienam lietū. Debesis ir pilnīgi pelēkas, šobrīd ir viens no gada nokrišņiem bagātākajiem mēnešiem Malaizijā, mēs šādi varam slēpties arī visu dienu, un ko tad? Ir skaidrs, ka citu variantu šobrīd nav. Un kā tas viss beidzas? Pavadām mēs pusotru sportisku stundu šādā dušā, tiekam pilsētā, atrodam viesnīcu, ienesam iekšā savas mantas un ... un lietus beidzas. Jā, tieši tā! Lūk, vajadzēja man tikai vakar paslavēt Malaizijas lietu par to, ka tā darba laiks atšķiras no mūsu braukšanas laika, un, tuvojoties pēdējām kilometru simtam, notiek šādi.

Septītā diena. Pēdējā diena. Pēdējie 100 kilometri jo kāpēc gan lai pēdējā dienā mēs nebrauktu visvairāk? Pusotra stunda ar prāmi pēc tam, un mēs esam nonākuši paradīzes maliņā. Dzidra un tīra jūra, visapkārt redzamas neskaitāmas salas. Lielas un mazas salas, klinšainas un ar kokiem apaugušas salas. Un, kas mūs vēl sagaida tālāk! Mūsu pagaidu dzīves vieta, kā izrādās, atrodas šīs aptuveni 25 kilometrus garās un 25 kilometrus platās salas vidienē, džungļu un kalnu ielokā, prom no apkārtnes trokšņiem. Tagad vismaz divas nedēļas mēs te vieni paši saimniekosim Malaizijas lauku sētā. Pieskatīsim vistas, pīles, kaķi un suni, kopsim apkārtni un apgūsim jauno vidi. Līdz jūrai arī nav tālu!

Kas no tā sanāks? Redzēsim pēc laika.

Ā, jā, starp citu, Malaizijas nacionālo lepnumu un pasaulē smirdīgāko augli durianu šobrīd vēl neesam pagaršojusi. Una tikai pagaršoja duriana saldējumu, sajūsmā nebija.

Ikdienas atziņas lasi Kaspara blogā www.kasparsmisins.lv un sociālajos tīklos @kasparsmisins, @bubuce un @viestursm!

Tags

Malaizija

Comment Form