Tūristiem sarežģītā Azerbaidžāna – skaista daba, mežonīga satiksme un sveša kultūra

Inga Kārkliņa atzīst, ka nekad iepriekš nebūtu iedomājusies, ka reiz ceļi viņu aizvedīs uz Azerbaidžānu, taču viņas mīļotais cilvēks ir no šīs valsts. Inga viņam parādījusi Latvijas krāšņumu un aizvedusi uz vietām, kas ir mazāk zināmas tūristiem, un viņš vēlējās izdarīt to pašu – likt Ingai iepazīt Azerbaidžānu viņa acīm. "Plāns bija desmit dienās redzēt pēc iespējas vairāk un parādīt man to, cik dažāda ir šī valsts, sākot no tuksnešainām ārēm līdz zaļām alejām, kalniem un ūdenskritumiem."

Prezidenta kults un izdzīvošanas spēle vietējā satiksmē

Ingas ceļojums sākās Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kur abi pavadīja divas dienas, iepazīstot pilsētu. "Baku ir skaista industriāla pilsēta ar modernām un nestandarta formas ēkām. Tādas redzamas tieši pilsētas galvenajā ielā ceļā no lidostas," viņa ieskicē, kā tur izskatās, un stāsta, ka viens no atmiņā paliekošākajiem brīžiem bijis viesošanās tur esošajā piemiņas alejā. "Var teikt, tā ir milzīga kapsēta, kurā apbedīti gan Pirmajā Kalnu Karabahas karā kritušie karavīri, gan 1990. gada 20. janvārī notikušajā slaktiņā nogalinātie civiliedzīvotāji. Šajā piemiņas vietā deg mūžīgā uguns, un no tās paveras ainavisks, brīnišķīgs skats uz jūru un pilsētu."

Azerbaidžānas galvaspilsēta ir slavena ar to, ka komēdijā "Briljanta roka" Turcijā notiekošā darbība filmēta tieši Baku, un Inga vecpilsētā ("Ičeri Šeher") apmeklēja vietu, kur filmas varonis pakrita, salauza roku un izkliedza vienu no filmas populārākajām frāzēm "Čort poberi!". Konkrēto ielu atrast nebija grūti, jo pēc neilgas maldīšanās pa līkumainajām ieliņām to palīdzējuši izdarīt vietējie veikalnieki, norādot īsto virzienu, kurā doties. Kā vēl vienu interesantu un apmeklēšanas vērtu vietu Inga sauc centrā esošo leģendām apvīto "Jaunavas torni", kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem visā Azerbaidžānā.

"Satiksme te tiešām ir traka. Reti kurš rāda pagriezienu, visi pīpina, un divu joslu vietā ir četras vai pat piecas, bet visi pamanās kaut kā izbraukt, un bezkaunīgākie tiek uz priekšu ātrāk. Man tā šķita kā izdzīvošanas spēle. Es pati esmu autobraucēja un tur sapratu, ka man vienkārši jāļaujas notiekošajam, tāpēc mēģināju neskatīties apkārt un nedomāt par notiekošo, bet paļāvos uz savu šoferi. Interesanti, ka apmēram 70–80 procenti autobraucēju ārpus galvaspilsētas brauc ar vecām automašīnām, pārsvarā žiguļiem. Izbraucot no Baku, iekļaušanās satiksmē man raisīja asociācijas ar būšanu datorspēlē – tev jāpieveic aizvien augstāka grūtības pakāpe un visu laiku jādomā, kas būs tālāk. Pa ceļu staigā ne tikai mājlopi, putni un mājdzīvnieki, bet arī cilvēki pēdējā brīdī pārskrien ceļu, tāpēc visu laiku ir trauksme un jāvelta nedalīta uzmanība uz ceļa notiekošajam. Atgriežoties Latvijā, novērtēju mūsu satiksmi un to, cik mūsu autobraucēji ir pieklājīgi un civilizēti."