Vasara ir lielo piedzīvojumu un skaisto ceļojumu laiks. Teju ikviens no mums izplānojis kādu amizantu pikniku vai laivošanas sesiju, devies pārgalvīgā pārgājienā vai arī vienkārši izbaudījis gleznainus skatus pie jūras, kalnos, mežā. Lasītāji dalījušies šīs vasaras piedzīvojumos, atsūtot patiešām interesantus ceļojumu stāstus "Delfi Aculiecinieks". Dažus no tiem publicējam arī "Tūrismagids".
Lūk, Santas Apšenieces iesūtītais stāsts par braucienu pāri visai Eiropai.
"Tāds agrs sestdienas rīts, šķita, kā visi pārējie, jo kā parasti biju mazliet samiegojusies, nesen pamodusies un jau grasījos doties gatavot savu rīta kafiju, kad sapratu to, ka šoreiz sajūtas nebija gluži tādas kā parasti, jo ar šo dzestro rītu sāksies mūsu skaistais ceļojums. Kad devāmies ar drauga ģimeni ceļojumā, mēs īsti neko neplānojām, tikai bijām izlēmuši, ka ceļosim četratā un to darīsim ar mašīnu, bet kur un kā, nebija īsti jausmas.
Viens nu bija skaidrs, mēs brauksim tik tālu, kamēr benzīntanki būs pa ceļam. Protams, maza nojausma bija, kur aptuveni varētu doties, bet labāk izvēlējāmies būt avantūristi un meklēt piedzīvojumus. Tā nu pirmajā dienā braucām un braucām, līdz pat vēlai naktij, kamēr jau bijām pārbraukuši pāri Lietuvai un Polijai, līdz beidzot nonācām Čehijā, kur naktī meklējām kādu viesnīciņu vai kempingu, kur pārnakšņot. Laimīgā kārtā mums tas izdevās un nebija pat pulksten 2 naktī, kad bijām jau atraduši viesnīciņu un atpūtāmies jau zem segas. No rīta pabrokastojām turpat vietējā viesnīcā, un devāmies tālāk. Nākamais pieturas punkts bija Austrija.
Uz Austriju arī braucām nepilnu dienu, kamēr tikām līdz Cellei pie Ezera (Zell am See), kur netālu arī atradām kempingu, kur pārnakšņot. Trešās dienas rītā nolēmām doties apskatīt Austrijas Alpus. Sākumā devāmies uz Krimlu, tur uzkāpām 1300 metru augstā kalnā, aplūkojām ūdenskritumu un pavērāmies uz skaisto skatu. Mēs, sievietes, piekusām ātrāk un palikām šādā augstumā, bet vīrieši, kā spēcīgākie, devās vēl 300 metrus augstāk.
Smieklīgākais visā bija tas, ka draugam nācās kāpt vēlreiz kalnā augšā, jo, kad viņš ar tēti bija jau nogājuši lejā, izrādījās mēs vēl bijām augšā, tikai viņi to nezināja, pareizāk sakot, viņi mūs nepamanīja, kad taisījām nelielas fotosesijas. Jā, tā notiek, kad mūs atstāj ar drauga mammu divatā.
Kad visi beigu beigās bijām nonākuši lejā, tad devāmies ceļā uz vislielāko piedzīvojumu – braucienu uz kalnu pāreju netālu no Grossglockneras. Un jā, ar to arī sākās visiespaidīgākais dienas turpinājums visa ceļojuma laikā. Ceļš, pa ko braucām līdz kalna virsotnei, bija šaurs, un skats, kāds pavērās, braucot augšā, bija debesis, aiza un kalna mala. Tas bija ne tikai piedzīvojums, bet arī bailes, jo ceļš bija ne tikai šaurs, bet ļoti līkumains un serpentīniem pilns. Lai vai kā, mēs uzbraucām pašā kalna virsotnē, kas sasniedza 2400 metru lielu augstumu. Skats pavērās tik brīnišķīgs, ka uz mirkli no sajūsmas aizsita pat elpu. Tas bija kā brīvības sauciens, kā sapņa piepildījums, tas bija tas, ko sauc par pasaku, it īpaši cilvēkiem, kuriem patīk kalni un skaisti skati.
Pēc kalniem devāmies uz Itālijas pusi. Pārbraucām pāri Itālijas robežai un atradām ļoti skaistu kempinga vietu ar skatu uz Itālijas Dolomītu Alpiem. Tā nu mūsu trešā diena bija noslēgusies. Ceturtajā dienā apskatījāmies Dolomītus. Braucot piestājām pasakainā vietā ar nosaukumu Barčis (Barcis) pie ezera. Mēs bijām izbrīnīti, ka tik skaistā vietā kā šī ir ļoti maz tūristu, acīmredzot daudzi šo vietu vēl nebija paspējuši atrast. Tā kā tūristu bija maz, nolēmām izmantot iespēju un atveldzēties. Pieminēšu vēl to, ka ūdens bija zaļgani zilā, ļoti skaistā krāsā. Kad bijām atveldzējušies, tālāk devāmies uz Triesti, kas jau ir ārpus kalniem. Braucām līdz pat Slovēnijai un tur pārnakšņojām pasakaini skaistā vietā ar skatu uz Venēcijas līci.
Tā nu piektdienā devāmies uz Slovēnijas alu "Škocjanske Jame". Šī ala ir īpaša ar to, ka tur atrodas otrais lielākais pazemes kanjons Eiropā, kura augstums sasniedz 144 metrus. Un vēl šī ala mums kļuva īpaša ar to, ka tā bija visbailīgākā no visa, kas piedzīvots ceļojumā, jo augstums tur bija liels un virsma, pa ko vajadzēja iet, slidena. Pēc alas mēs jau devāmies tālāk uz Horvātiju, uz Istras pussalu.
Ļoti izbrīnīja tas, ka, iebraucot Horvātijā, zeme bija sarkanā krāsā. Tad devāmies uz Pulu, kur apskatījāmies amfiteātri, kas līdzīgs Kolizejam, tikai krietni mazāks. Tālāk devāmies gar Adrijas jūras krastu taisnā virzienā uz priekšu, kur acis rādīja. Tur sākās ļoti stiprs vējš, kāds vēl pie mums Latvijā līdz šim tiešām nav piedzīvots, tāpēc ātri meklējām vietu, kur apmesties. Pagāja labs laiciņš, līdz to sameklējām, bet viss izdevās labi, un atradām kārtējo skaisto vietu, kur, pieceļoties no rīta, pa balkona logu pavērās skats uz Adrijas jūru. Atļaušos piemetināt to, ka vietas, kur mēs apmetāmies, tiešām bija fantastiskas un apbrīnojami skaistas.
Sestajā dienā mēs "teleportējāmies" līdz pat Makarskai. Tur apmetāmies kūrorta vietā blakus jūrai. Tad atpūtāmies pie jūras. Nopeldējāmies sāļajā ūdenī un pagulējām saulītē uz akmeņiem, jo pludmales Horvātijā ir akmeņainas. Kad bijām labi atpūtušies, tālāk vakarā devāmies pastaigā pa pilsētu. Pilsētā bija ļoti daudz tūristu, kā jau kūrorta vietā, bet tas netraucēja izbaudīt siltā vakara pasakaino pastaigu pa Makarsku. Septītajā dienā braucām uz Dubrovniku. Izbraucām cauri Bosnijai un nakšņojām jau Melnkalnē. Tā kā bija ļoti vēls, un viesnīcas bija pārpildītas, nācās palikt studentu kojās. Astotās dienas rītā tajās pašās studentu kojās mūs pamatīgi sasmīdināja, īpaši no rīta, kad par iedoto brokastu biļeti bija jāizvēlas kaut kas viens, piemēram, ola vai cīsiņš, maize vai bulciņa. Sākumā mēs to nezinājām un gribējām divus no saraksta esošajiem ēdieniem, kā jau tas ir pierasts jebkurā viesnīcā, kur var izvēlēties, bet šoreiz tā vis nebija. Tā nu mums augstā balss tembrā pateica "one ticket – one breakfast", un nācās veikalā pirkt vēl kādu papildu porciju. Pabrokastojuši devāmies apskatīt Kotaras vecpilsētas mūri. Ilgi plānojām, kur tālāk doties, līdz beidzot izlēmām par labu Albānijai.
Albānija mūs biedēja, jo tur kādreiz bijuši ļoti slikti ceļi, bet, iebraucot Albānijā, mēs sapratām, ka tā tikai bija. Ceļi bija ļoti labā stāvoklī, neskatoties uz to, ka 1990. gadā pa visu Albānijas valsti bija tikai 600 mašīnas, un izskatījās, ka viņi vēl joprojām nav pieraduši pie autostrādēm, jo pamanās pa tām pārdzīt aitas, kā arī cilvēki sabiedrisko transportu gaidīja nevis autobusu pieturās, kā pierasts pie mums, bet gan autostrādes malā. Pa ceļam varēja pamanīt, ka daudzi nodarbojas ar lopkopību, jo cilvēki ganīja visu iespējamo, sākot no tītariem līdz pat govīm, bet viņu ganīšanas veids lika sasmieties, jo ganiem rokā bija "aifons", nevis ganu rīkste. Tā nu turpinājās mūsu brauciens, līdz beidzot iebraucām Grieķijā, kur turpat arī netālu pārnakšņojām.
Devītās dienas rītā devāmies uz Dodonas Orāklu, bet pēc tā apskates – uz Peloponēsas pussalu, kur apmetāmies pussalas ziemeļrietumos. Vieta bija ideāla, tāpēc nolēmām, ka šajā vietā uzturēsimies nedaudz ilgāk nekā vienu dienu. Tā nu bija pienākusi desmitā dienā. Karstums sasniedza +35 grādus. Jā, kamēr Latvijā lija, mēs baudījām pamatīgu siltumu. Tāpēc to dienu nolēmām mazliet pasauļoties. Jāatzīst, ka pietika ar stundu, lai apdegtu tā, ka āda nāk nost vēl joprojām. Kamēr es un drauga mamma izbaudījām šo karstumu, mūsu vīrieši devās apskatīt Olimpiju. Vakarā izbaudījām skaisto saulrietu un devāmies pie miera. Diena patiešām bija izdevusies, nu neskaitot manu sarkano muguru, bet tādā burvībā visas negācijas paliek kādā trešajā plānā.
Vienpadsmitajā dienā braucām uz galvaspilsētu, tajā dienā bijā tiešām nežēlīgi karsts, bet tas tomēr neatturēja no Akropoles apskates. Pēc Akropoles bijām ļoti saguruši un devāmies tālāk uz Olimpa kalna pakāji, kur arī palikām pa nakti. Diena pagāja ātri, jo nācās daudz braukt, bet, arī braucot mašīnā, var ļoti daudz ko apskatīt un pavērot vietējo apkaimi.
Divpadsmitajā diena pagāja ceļā, braucot cauri Maķedonijai un Serbijai, līdz beidzot iebraucām Ungārijā. Tur izstāvējām piecas stundas garu rindu pie robežas, lai tikai saņemtu jautājumu: "Cik cigarešu jums ir līdzi?". Jā, gadās arī tā. Tad devāmies uz Belgradu. Par laimi, veiksmīgi atradām skaistu hoteli un tur arī atpūtāmies un pārnakšņojām.
Trīspadsmitās dienas rīts. Devāmies uz Budapeštu. Izstaigājām galvaspilsētu, apskatījām gan pilsētu, gan Budapeštas muzejus. Kamēr visu izstaigājām, pienāca vakars un vajadzēja domāt, kur pārnakšņot, un kā jau visu ceļojuma laiku, mums atkal izdevās atrast skaistu vietu ar skatu uz Višegradas pili.
Četrpadsmitā diena. Ceļojums pamazām tuvojās noslēgumam. Izmantojām izdevību, ka bijām Ungārijā, un aizbraucām līdz īstiem vīnu pagrabiem. Tā nu nonācām līdz Egerai, kur nopirkām īstu saldo ungāru baltvīnu. Ar garšīgo vīnu arī atvadījāmies no Ungāriju un sasveicinājāmies ar mūsu pēdējo ceļojuma valsti – Slovākiju. Kas Slovākijai tāds īpašs/ Tie noteikti ir augstie Tatru kalni, pie kuriem netālu arī mēs pārnakšņojām. Iebraucot Slovākijā, bija grūti pierast pie aukstuma, jo gaisa temperatūra bija krietni zemāka nekā citās izbraukātajās valstīs. Bet nekas, mēs jau pamazām gatavojāmies Latvijas laika apstākļiem.
Piecpadsmitā diena. Ceļojums bija gandrīz jau beidzies. Vēl tikai uzkāpām lielajos Tatros, kur tieši norisinājās skriešanas maratons. Tā nu pēc piecu stundu iešanas tikām arī līdz lejai, sakravājām mantas un devāmies pa taisno uz mājām. Skaists bija arī ceļojuma noslēgums, kad sagaidījām saullēktu Polijā, ko nebijām tā īsti izbaudījuši visu ceļojuma laiku. Un jau pēc dažām stundām bijām laimīgi nonākuši mājās – Latvijā.
Jā, tāds nu bija mans skaistākais vasaras piedzīvojums – maza pasaka, kas tika izdzīvota arī realitātē."
