Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Rīts bija nedaudz apmācies, bet nolēmām tomēr braukt ar riteņiem, kur deguns rāda. Tā mums jau ir tāda kā tradīcija – ik vasaru atvaļinājuma beigās. Nolēmām, ka pa Rīgas ieliņām negribam līkumot, tāpēc aizripinājāmies līdz Zemitānu stacijai (Centrālās stacijas kāpnes ir bieds jebkuram riteņa stiepējam) un izpētījām vilciena sarakstu. Bānītis uz Saulkrastiem jau tikko bija aizbraucis, bet pēc dažām minūtēm vajadzēja nākt Valgas vilcienam. Tātad – Siguldas virziens! Domāts – darīts. Ieskatījāmies kartē un izlēmām, ka brauksim līdz Garkalnei. Kāpēc? Jo nekad nebijām šajā stacijā bijuši. Tas jālabo!

Biļete vienam cilvēkam un braucamajam ar diviem riteņiem izmaksāja nieka 1,30 eiro. Lai arī uz perona nekādu norāžu nebija, pēc ļaužu pulcēšanās nospriedām, ka jāiet uz vidējo. Pabraucāmies vēl nedaudz uz perona beigām – sak, negribas nevienam ar saviem braucamajiem traucēt. Smagi tusnīdamas un izplatīdams nepārprotamu degvielas smārdu, piebrauca dīzeļvilciens. Uz vienām no tā durvīm pamanījām divriteņa simboliņu. Tās jau durvis tieši mums! Stiepām braucamos iekšā, bet izrādījās, ka nebūt neesam vienīgie, kas izmanto vilcienu – priekšā jau labi iekārtojusies bija grupa franču riteņbraucēju ar pamatīgām somām un pat velopiekabēm. Nu, ko lai dara – draudzīgi sasmaidījāmies, saspiedāmies un braucām. Garām aiz loga paslīdēja Jugla un Baltezers, bet jau pēc 25 minūtēm bijām Garkalnē.

Novēlējām frančiem labu braucienu līdz Valgai un lēcām laukā. Mākoņi bija savilkušies vēl draudīgāki. Pa grants ceļu caur mežu sākām braukt jūras virzienā. It kā klusais celiņš izrādījās visai iecienīts, un ik pa brīdim mums garām grabēdamas (bedru šajā posmā netrūka) pabrauca mašīnas. Lai nu kā – bija prieks izrauties no pilsētas, un mežs pēc lietus smaržoja kā traks. Pie Ādažu novada robežas nogriezāmies pa kreisi un tālāk jau pa asfaltu braucām cauri pļavām, kas smaržoja pēc āboliņa. Laikam tieši smaržas šajā braucienā ievēroju visvairāk – āboliņa, meža, sēņu, vasaras ābolu jūras un vēl daudzas citas. Vienā tādā pļaviņā pat ieraudzījām cēlu dzērvju pāri – tiešām rudens vairs nav aiz kalniem! Bet jau nākamajā līkumā gandrīz iztraucējām piezemēšanos baltajam stārķim, kas kā Boeing lidmašīna laidās tieši mums pretī.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Pie Baltezera kanāla nogriezāmies uz Ādažu pusi un bijām patīkami pārsteigti par jauko veikparku, kas ierīkots pilsētas centrā, un nelielo itāļu restorānu pie ezera. Veikparkā notika bērnu ballīte, bet restorānā gan kafiju varēja iedzert.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Tālāk pār Gaujas tiltu devāmies Kadagas virzienā. Šī bija tikai pirmā reize, kad satikām upi, kuras izskaņai un nu jau mierīgajam tecējumam bijām izlēmuši sekot. Pie šī tilta arī grupiņa supotāju laidās ūdenī. Ja pasteidzamies notikumiem pa priekšu, tad jūru mēs sasniedzām reizē ar viņiem – mēs pa krastu un mežiem, viņi pa Gaujas līkumiem.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Pār tiltu Kadagas virzienā ved jauks, ar norādēm apzīmēts veloceļš, ko ieskauj brīnišķīgi meži. Iebraucām tos nedaudz apskatīt, un jau 20 minūšu laikā mūsu mugursomās bija pilni maisiņi ar gailenēm – kuram gan pēc dienas dabā negribas sēņu mērci ar jaunajiem kartupeļiem?

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI


Izbraucot Kadagai cauri, saņēmām pirmās lietus lāses, kas gan, par laimi, bija prātīgas un drīz beidzās.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Kreisajā pusē pavērās dzeloņstieples un milzu žogs. Nu, kā tad! Tur taču bāzēta mūsu armija. Braucot tālāk, pie katra otrā koka varēja aplūkot brīdinošas zīmes – "Ādažu poligons". Bet jau pēc kāda kilometra mežā atskanēja šāvieni. Sākumā iztrūkos – šī skaņa nav tā patīkamākā, braucot pa šauru celiņu cauri mežam. Tomēr uz mūsu asfaltētā ceļa bija arī veloceļa norādes, tāpēc turpinājām vien iesākto. Ironiskā kārtā jau pavisam drīz gar ceļa malām ieraudzījām arī izslavētos poligona sēņotājus, kas ar lieliem plastmasas spaiņiem un groziem rokās devās pēc meža labumiem, neliekoties ne zinis par lādiņu rībēšanu aiz kokiem dažu simtu metru attālumā. Nu ko, vai tad mēs bailīgāki!

Pa meža ceļu bijām jau gandrīz sasnieguši Saulkrastu šoseju, kad nolēmām nedaudz iestiprināties un iebraucām mežā (poligons, paldies Dievam, jau bija aiz muguras, un nu tas šķita droši). Izrādījās, ka šī bijusi lieliska ideja, jo uzdūrāmies ļoti romantiskam, aizaugušam ābeļdārzam ar vecu māju pamatiem, ko jau klāja zaļa sūna. Pagrauzām dažus baltos dzidros ābolus, nosmējām, ka šī klusā vieta meža biezoknī uzjundī sajūtas kā no pusaudža gados lasītajiem Aleksandra Grīna "Zemes atjaunotājiem", un tad jau devāmies tālāk.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

No šosejas nogriezāmies uz Siguļiem. Tur labajā pusē ir Carnikavas kapsēta. Vairākas sirmmāmiņas kopā ar mazbērniem flokšiem un hortenzijām rokās devās uz tiem sakopt kapiņus. Nu kā tad, šajā laikā taču ir kapu svētki! Pārsteidza, ka tik tuvu Rīgai iespējams noķert īstu lauku idilles sajūtu. Turpat blakus ir arī Carnikavas baznīca, ko pašlaik atjauno – tā slejas nelielā uzkalniņā, skaista savā vienkāršībā, ar skatu uz liepu aleju un skolu.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Gar Gaujas krastu pa uzbērumu braucām Carnikavas virzienā – vienā pusē rāmi skalojās upe, otrā varējām ielūkoties vasaras pilnbriedā slīkstošos mazdārziņos. Ik pa brīdim gaisā novirmoja augusta ābolu smarža, un pa mākoņa malu beidzot izlauzās arī saule. Izpeldējāmies kādā klusā vietā un noskatījāmies, kā garām aizairējas jau iepriekš satiktie supotāji.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Cauri Gaujas stacijai un gar kooperatīva namiņiem aizbraucām līdz jaunajam Carnikavas gājēju tiltam, pa kuru atkal šķērsojām upi.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI


Carnikavā jau gatavojas Nēģu svētkiem, kas 20. augustā ieskandinās šo gardumu jauno sezonu. Tā parasti sākas augusta otrajā pusē. Pašlaik gan zivju un kūpinājumu stendā varēja iegādāties vien dažas Ziemeļjūrā ķertas skumbrijas un kādu sviesta zivi… Izskatījās, ka arī nēģu cepēji SIA "Krupis", kur var iepazīt čūskveidīgo upes iemītnieku gatavošanas procesu klātienē, vēl nav sākuši darbu, bet, iespējams, pie vainas bija sestdienas pēcpusdiena, kad visi devušies pelnītā atpūtā.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Piebraucām arī pie Carnikavas novadpētniecības muzeja Gaujas krastā, kur pilnā sparā tika svinētas kāzas. Ļoti jauka vieta atpūtai un nelielām svinībām.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Tālāk caur priežu mežu, pa vēl bedraināku ceļu nekā šī brauciena sākumā sākām pēdējo posmu cauri dabas parkam "Piejūra" uz lepnās Gaujas izskaņu. Atrast to nebija grūti, daudz lielāku spēku prasīja izstumšanās cauri mīkstajām smiltīm ar riteni. Cauri visai spocīgām sakritušu priežu audzēm, gar dīvainiem bunkuriem un izskalotiem koku stumbriem tomēr sasniedzām jūru un vēl pēc kādiem 400 metriem arī Gauju.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Izrādījās, ka visi ļaudis pārsvarā pulcējas pretējā upes krastā, bet mēs bijām gandrīz vieni, ja neskaita baru putnu un vientuļu makšķernieku krietni tālāk. Izpeldējāmies, noķērām pēcpusdienas saulīti, un tad jau bija laiks doties uz Carnikavas staciju.

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Kopsavilkumā jāsaka, ka šī bija brīnišķīga diena. Mobilā aplikācija rādīja, ka esam nobraukuši 48 kilometrus. Un tas viss tikai nieka pusstundas attālumā no Rīgas!

Velomaršruts atpūtai – no Garkalnes līdz Gaujas ietekai jūrā
Foto: DELFI

Source

Tūrismagids

Tags

Boeing Carnikava Gauja Carnikava Latvija Eiropa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form