Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Šī ir jau piektā motoekspedīcijas "2 Rati 2 Ragi", kuras sastāvā ir Andžs Ūbelis un Mārtiņš Sils, vēstule no Āfrikas. Abi vīri ar "močiem" devušies trīs mēnešu ilgā braucienā no Labās Cerības raga (Keiptaunā) līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam Nordkapam un pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Par viņu iepriekšējām gaitām Āfrikā lasiet šeit.

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Laipni aicināti Zambijā!

"Izdzīvojušies rīta saules staros pa robežtiltu, papriecājušies par krāšņajiem Viktorijas ūdenskrituma skatiem un atkārtoti nomērījuši tā skaļumu, vai no rīta tas nav kļuvis citādāks, ripinājām savus motociklus klāt pie Zambijas ierēdņiem. 

Ar vīzām viss notika ātri, kā vakar runāts. Ar močiem arī it kā, taču muitas meitene gribēja, lai dodamies vēl maksāt kaut kādus nodokļus, pirms došot mums vārtu atļauju. Aizejot pie vārtu robežsargiem, šķita, ka mums viss kārtībā un varēsim braukt. Un tad nu pa kluso, muitniecei neredzot, stūrējām uz vārtu pusi. Bet te, tavu nelaimi, blakus sarga būdiņai apdrošināšanas meitenes savu ligzdiņu iekārtojušas, un nu arī robežsargs domāja, ka Zambijā mūs bez moču apdrošināšanas tomēr nevajadzētu laist. 

Tielējamies, bet veltīgi, un katrs šķīrāmies no gandrīz 40 ASV dolāriem. Šī bija pirmā apdrošināšana pa visu līdzšinējo Āfriku, kuru tiešām bijām spiesti nopirkt. Mazliet pukojāmies, bet mierinājām sevi ar to, ka no apmēram tikpat lielas summas ceļa nodokļos esam aizlaidušies, un iekšā esam – tātad nākamā, sestā Āfrikas valsts. Pie vārtiem rakstīts – "Welcome…"

Ar kājām zemi neaizsniegt…

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Jau iepriekšējā dienā bijām izdomājuši, ka, ja nu kādai no atrakcijām te pie ūdenskrituma tērēt naudiņu, tad gribētos izmēģināt motorizēto deltaplānu jeb Microlight kā to te sauc. Iebraucot Livingstonā, atradām, kur īsti mums jādodas, lai tiktu pie šāda prieka. Kad bijām atbraukuši mikro-aerodromā, izkaulējāmies vēl par cenu un salīgām. Mums katram iedalīja savu pilotu ar braucamo-lidojamo. 

Mārtiņam tika omulīgais Andrejs no DĀR, Andžu savukārt vizināja vācietis Haiko, kurš arī izrādījās motociklists savā dvēselē. Viņa pašreizējais 600 kubikcentimetru Kavasaki bija piesliets tepat ap stūri, bet izrādījās, ka kādreiz, dzīves jēgu meklēdams, viņš ar moci atbraucis no Vācijas un, divus gadus ilgā ceļojumā izbraukājot 35 Āfrikas valstis, ticis līdz Namībijai. Tur arī atradis savu jēgu kādā namībietē un tā arī palicis šajā apvidū. Haiko skaidrojums savam garajam ceļojumam – tie esot bijuši divi gadi 40 centimetrus garam ceļojumam no paša galvas/prāta līdz paša sirdij.

Pāris sagatavošanas darbi lidaparātiem, instruktāža mums un bijām gaisā! Diezgan ātri sapratām, ka izvēle bijusi pareizā – būtībā bijām tikpat kā uz moča, viss apkārt vaļā, vējš svilpo gar ausīm, tikai ar kājām zemi nevar aizsniegt. Abi piloti bija arī labi stāstnieki, un lidojums izvērtās saturīgi interesants. Skats virs Viktorijas ūdenskrituma sita elpu ciet! Lai arī brīžiem vēders iekņudējās. Haiko šomēnes piedzīvos savu 25 tūkstoso lidojumu un skaidri redzams, ka nokritis vēl ne reizi nav… Kaut nomaksātas mums bija tikai 15 minūtes, laikam ar sava ceļojuma stāstu džekiem šķitām interesanti pasažieri un tikām pavizināti gandrīz divreiz ilgāk. Viņi mums parādīja ne tikai Ūdenskritumu karali, bet arī citas skaistas vietas virs Zambezi upes - arī ziloņus, nīlzirgus un citus zvērus, kādi tie mums izskatītos, ja mēs būtu ērgļi vai kaut vai zvirbuļi…

"Za družbu"

Šī diena un Livingstona mūs nelaida vaļā un turpināja "apgādāt" ar piedzīvojumiem. Kaut bijām tikai plānojuši iebāzt degunu interneta kafejnīcā un tad doties vēl pārsimts kilometrus mums vajadzīgajā virzienā, viss notika citādi. Iznākot no interneta kafejnīcas, Andžs pamanīja kādus vietējos piebraucam ar mocīti un dodamies parunāties. Izrādījās "vietējie" ir kāds krievu jauniešu pārītis, kuri ar saviem 600 kubikcentimetru Suzuki devušies ceļā no Sanktpēterburgas uz Keiptaunu un tad vēl atpakaļ, ja būs duka. Šķiet, abi tikai pagājušajā gadā nokārtojuši moča tiesības un nu metušies šādā lielizmēra avantūrā – drosmes netrūkst, baigie malači! No Pēterburgas līdz Livingstonai nu jau ceļā esot kādu pusgadu vai pat vairāk. Vārds pa vārdam un sapratām, ka vēl būtu ko aprunāties, tādēļ laidām uz veikalu pēc aliņa, lai labāk runājas. Tā kā tumsa jau bija tikpat kā klāt, devāmies krievu draugiem līdz uz kempingu, bet, kur gadījies, kur ne, pie veikala mums uzradās vēl viens kompanjons – ukrainis vārdā Tarass, kura dēls saklausījis, ka cilvēki runājas tēva valodai līdzīgā mēlē. 

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc

Tarass ir ārsts un jau ilgākus gadus praktizē medicīnu Āfrikā. Tikām uzaicināti "ietusēt" un pārnakšņot pie viņa mājās, un ko tad mums, ceļiniekiem, vēl vairāk vajag! Lai vakars vēl raibāks, Tarass visu mūsu četrotni (mūs un krievus) veda paciemoties pie kāda sava drauga - indiešu daktera, kura mājā ir iekārtota arī privātklīnika. Pēc daudzajiem dažādajiem braucamrīkiem sētā sapratām, ka šis dakterītis māk labi pelnīt Āfrikā ar medicīnu, kuru viņš šeit praktizē jau vairāk nekā 20 gadus. Pie aliņa izvērsās ļoti interesantas sarunas, kurās uzzinājām gan par dzīvi Livingstonā, gan visā Zambijā. Vietējie noteikti par šejieni zina labāk, nekā mūsu "Lonely Planet" ceļvedis.

Savukārt Tarass uz katru ienākošo zvanu no sava tautieša atvadījās ar frāzi: "Slava Ukrainai!". Viņš ir no Rietumukrainas un jūtami pārdzīvo notiekošo dzimtenē. Tas gan šeit, tālienē, viņam neliedz ļoti draudzīgi arī savās mājās uzņemt gan mūs, gan krievu tautības ceļotājus. Politikas un kara tēmas neaiztikām, tādēļ varam mierīgi mūsu mazliet dīvainajā šī vakara Āfrikas kompānijā pasēdēt pie kopīgi gatavotu salātu šķīvjiem un, kā jau pie galda pieklājas, reizi pa reizei uzsaukt – "Za družbu" – par to, šķiet, visi klātesošie esam vienisprātis, ka miers un draudzība ir tas, kā jādzīvo kaimiņtautām.

Degvielas krīze un Eiropas ceļi

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Izgulējušies Tarasa dārziņā zem lielā vīģes koka, rīta agrumā pakojāmies, jo gribējām veikt daudzos kilometrus līdz Lusakai un vēl tālāk aizbraukt. Mūsu plānus gan gandrīz izjauca degvielas krīze Livingstonā (un, kā vietējie runā, visā Zambijā). Bet kādā piektajā benzīntankā tomēr pamanījām pamatīgu rindu - dabūjams benzīns. Kāds taksists mūs laipni ielaida rindā pirms sevis, un nu varējām vismaz kādu gabalu vēl pa Āfriku pabraukt.

Vairāku stundu diezgan garlaicīgā braucienā, pa ceļam medījot benzīnu biežāk nekā parasti, pievarējām gandrīz 500 kilometrus un ieradāmies Lusakā. Te mums bija sarunāts kārtējais randiņš ar Eiropas Komisijas delegācijas cilvēkiem. Kādu brīdi gan pacīnījāmies ar norādītās adreses atrašanu, jo Losandželosas iela ir pavisam citā pilsētas rajonā, nekā mums vajadzīgais Losandželosas bulvāris. Tas navigācijas kartē dzīvo vēl ar savu iepriekšējo nosaukumu – Sadama Huseina bulvāris… 

Satiekamies gan ar vēstnieku, gan ar vairākiem citiem darbiniekiem un projektu vadītājiem, bet tā īsti pa ceļam mums neviens Eiropas atbalstītais projekts, kuru apskatīt, nesanāca. Ja neskaita to, ka gandrīz vistālākais ceļa posms līdz Malāvijas robežai tiek rekonstruēts, piesaistot Eiropas fondu naudu. To tad arī papētījām. Zambijas delegācijas apmeklējums un kontakti gan mums lieti noder arī tālākajā ceļojumā citā Āfrikas valstī.

Trakās bedres

Lusaka kā pilsēta ar savu burzmu un diezgan lielo netīrību mums nekādus labos iespaidus neradīja, tādēļ nolēmām tur neuzkavēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka karstumā pilsētas sastrēgumos sāka niķoties Mārtiņa motocikls – degvielas filtrs sāk aizķept. Lieta iepriekšējos ceļojumos pieredzēta, tāpēc remonta komplekts bija līdzi, un arī zināms, kā šo visai komplicēto darbiņu izdarīt arī tad, ja neatrastu atbilstošu servisu. 

Tikuši ārā no Lusakas ņudzekļa, drīz bijām uz ceļa, kas austrumu virzienā aizveda līdz Malāvijai. Vietām sastopami remontdarbi, šur tur arī dižojās lielas zīmes, kurās Eiropa norādīta kā palīgs, bet citviet asfalts uz šī ceļa ir tīri labs. Tomēr labais ceļa segums brīžiem bez nekādiem brīdinājumiem pārvērtās arī traki bedrainos posmos – bedres dziļas, ar asām asfalta malām un vietām to ir tik daudz, ka neizlavierēt pat ar moci! Vakara tumsiņā, kad pa līkumotu kalnu ceļa posmu mēģinām vēl līdz draudīgi zibeņojošā negaisa sākumam tikt kādā navigācijas kartes norādītā kempingā, aiz kāda līkuma Mārtiņš lielā ātrumā trāpīja vienā šādā bedru komplektā. Satricinājums mocim bija tāds, ka vienas kaste slēdzene, kura tur to pie moča, neizturēja un kaste aizgāja pa ceļu tenteru tenteriem.

Labi vēl, ka aizmugurē braucošais Andžs pamanījās no tās izvairīties, un nedabūt riteņos.
Pati kaste, uzmetusi nez cik kūleņu pret asfaltu, bija apskrāpēta, mazliet atkal iebuhņīta, bet ar štropes palīdzību tika piemontēta atpakaļ pie moča un bija pilnā darba kārtībā. 

Skolotāju kempings

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Navigācijas kartē norādītais kempings ar lepno nosaukumu "The Dam View" izrādījās maza, tumša būdele dīķa krastā, un mūsu iedomātais mega dambis ir tikai metru augsts dambelis vienā tā galā. Pie būdiņas dzīvo jauni puiši, kas, izrādījās, ir vietējās skolas skolotāji. Kopā pa tumšām taciņām aizčāpojām līdz ciema centram, kur izgaismotā veikalā bija atlikusi vairs tikai viena pudele alus un arī ēdamā sortiments bija ļoti pieticīgs. Tāpēc nekādas ilgās sarunas zvaigžņu gaismā nesanāca, un drīz jau šņācām katrs savā teltī.

Nākamā diena, kā jau ierasts, sākās ar pirmo gaismiņu. Tomēr arī mūsu jaunie draugi skolotāji bija modušies, skrēja pēc ūdens uz strautu, pucēja zobus, gludināja kreklus un gatavojās doties savās darba gaitās. Viņi nesen pabeiguši skolotāju koledžu un tagad norīkoti strādāt šajā ciemā. Stāsta par savām klasēm, kurās ir līdz pat 80 skolēnu, tādēļ grūti visus bērnus uz mācīšanos noskaņot. Taujājam, kas ir Zambijas mūžīgā miera noslēpums? Jaunie skolotāji apgalvoja, ka zambieši ir ļoti draudzīgi, nu kaut vai šeit viņi ir trīs jaunie skolotāji, katrs nāk no savas cilts, bet visi draudzīgi sadzīvojot pašvaldības ierādītajā namiņā.

Petrolejas zivs

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Zambijā un arī tālākajās zemēs pamanām ko jaunu – čaļi ceļmalu zāli nevis izpļauj ar izkaptīm, trimeriem vai pat speciāliem traktoriem kā mums tas ir ierasts, bet vārda tiešākajā nozīmē to izsit ar metru gariem stienīšiem - lenķīšiem, kam nedaudz uzasināts gals. Skats visai amizants, bet, daudzviet šo procesu vērojot, šķiet, ka izkapšu eksports uz šīm zemēm varētu būt labs bizness. Bet varbūt arī nē, ja valdības mērķis ir radīt daudz darba vietu.

Kādā vietā, kur mums bija jāšķērso Zambezi upe, pirms tilta ierīkots policijas kontrolpostenis. Tā kā visi braucēji tiek apturēti, pie šī posteņa iekārtots arī dūšīgs tirdziņš. Galvenais, ko tur tirgo, ir pīti grozi un dažādi citādi pinumi, un zivis tepat no upes – dažādu sugu, bet visas saulē kaltētas. Paņemam pārīti tādas nogaršot brokastīs. Gandrīz vai varētu teikt, ka nav ne vainas, ja nu vienīgi pēc tam nebūtu tāda kā petrolejas pēcgarša un atraudziņa – laikam lielceļa malā kaltētas…

Vēstule no Āfrikas sirds. Latviešu motobraucēji Zambijā (5. daļa)
Foto: Two Wheels / cc


Ceļā apdzinām kādu vācieti ar pavecu BMW mocīti, kurš arī dodas no Livingstonas uz Lilongvi. Tur viņam tālākajam ceļam pievienošoties sieva, kuru laikam vedīs atpakaļ uz Livingstonu. Šim mazāks mocis, mazāki arī braucamie gabali. Un tad drīz jau bijām arī pie mūsu kārtējās robežas.
Izbraukšana no Zambijas mums tika nokārtota trīs minūšu laikā, tad arī dodamies iekšā Malāvijas zemē."

Turpinājums sekos

Tags

Āfrika Eiropas Komisija Zambija Āfrika

Comment Form