Foto: Privātais arhīvs
Vairāki paziņas, skatoties manus "Instagram" stāstus no ceļojuma pa Vjetnamas dienvidu galu, jautāja – tu tur ēst aizbrauci? Ja godīgi, tad jā. Pirms pāris gadiem Berlīnē ieturējos vjetnamiešu ēstuvē, iemīlējos ēdienā un, arī Rīgā dzīvojot, nelaižu garām iespēju pamieloties ar dzidro pho zupu. Par ēdienu arī šis stāsts, pāris atkāpes veltot pludmalēm, peldošajam tirgum un motorolleriem.

Pēdējā brīža pirkums un ķešā biļetes Rīga-Parīze-Hošimina decembra vidū. Ar nolūku izvēlējos dienvidu pusi, jo ziemeļos, kur slavenais Halongas līcis, decembrī var traki līt.

Pirms brauciena gan jānokārto vīzas lietas. Internetā samaksājot 30 dolārus, pāris dienu laikā tiku pie apstiprinājuma vēstules, lūk, saite uz lapu. Šī vēstule jāizprintē un ar pases izmēra fotogrāfiju, izkāpjot no lidmašīnas, jādodas uz vīzu piešķiršanas stūri. Iedevu papīrus, pēc minūtēm desmit kasierei samaksāju 25 dolārus un tiku pie pases ar vīzu. Jāpiebilst, ka Parīzē iepazinos ar jauku pāri no Latvijas, kas arī devās uz Hošiminu un, lidojot atpakaļ uz Rīgu, atkal satikāmies un pačalojām par pieredzēto. Viņi kasierei devuši 50 dolārus, tādējādi maksājot par abu vīzām, bet viņiem pieprasījuši vēl 50, nu, ko, nācies arī samaksāt. Tāpēc varbūt labāk iet pa vienam un dot tieši 25 dolārus.

Dzelzs rumaki valda pār pilsētu

Foto: Privātais arhīvs
Atmiņā spilgti iespiedies brīdis kad, braucot 109. autobusā no Hošiminas lidostas uz centru, no kāda krustojuma izsprāga milzīgs motorolleru pūlis. (Taksometrs līdz centram maksā apmēram piecus eiro, bet ar dzelteno busu brauciens ir piecas reizes lētāks.) Blenzu pavērtu muti, jo pirms tam par Āzijas rolleru mīlu biju tikai dzirdējusi. Pirmajā dienā vairākas minūtes mīņājos pat pie zaļās gaismas, bīdamās iet pāri ielai. Rolleriem par to ne silts, ne auksts, viņi bliež visur – arī pretējā virzienā un pa ietvēm. Kājām tur pārvietojas tikai tūristi, kas blisina acis tāpat kā es.
Mazās ēstuves ik uz stūra iekārtotas tā, lai var uzbraukt uz ietves un paķert maisiņā līdzņemšanai "banh mi" maizīti vai ledus kafiju. Kiosku vietā ir spoguļu un ķiveru tirdzniecības bodes, kā arī improvizētas remontdarbnīcas, kas iekārtotas zem saulessargiem. Satupuši uz rolleriem, vīri pusdieno, daudzi arī snauž.
Ja es būtu prasmīgāks fotogrāfs, to vien darītu, kā bildētu vjetnamiešu dzīvi uz rolleriem. Un ko tik ar tiem nepārvadā – redzēju, kā ved milzīgu ledusskapi, televizoru, galdu. Četri cilvēki uz rollera vispār nav nekas ievērības cienīgs. Kamēr visapkārt pīpina, mazuļi starp vecākiem guļ, meitenes krāso lūpas, onkuļi pat griež kāju nagus, jā, jā, uz rollera!
Pāris dullus tūristus Hošiminas ielās redzēju, kuri traucās ar rolleriem satiksmes skudru pūznī. Es pati pie stūres tur nesēstos, pat ja piesolītu pāris mēnešalgas. Toties parakstījos uz moto-taksometru. Iesaku lejupielādēt aplikāciju "Grab", kas ir "Taxify" analogs un darbojas daudzviet Āzijā. Vērts piereģistrēt savu maksājumu karti, jo tad pirmie divi braucieni ir par brīvu. Ja dūša nesaskrien papēžos, tas ir lielisks pārvietošanās veids, divdesmit minūšu brauciens līdz "China town" man izmaksāja 29 tūkstošus dongu jeb vienu eiro.

Man, lūdzu, divas porcijas no visa

Foto: Privātais arhīvs
Tā kā mans mīļākais ēdiens ir zupas, Vjetnama tiešām ir mana Leiputrija. Visur, kur varēju, baudīju pho zupu, kur stundām ilgi vārītais buljons satiek rīsu nūdeles, kraukšķīgus dīgstus, atspirdzinošu laima sulu un zaļumu kalnu, kā arī jaudīgus piparus. Vidējā cena par milzīgu bļodu ir viens eiro. Noteikti jānogaršo "bun cha", kur zupā peld tādas kā grilētas kotletes, kas jāviļā sīrupainā mērcē. Nav jābīstās no asiem ēdieniem, piparus katrs piešauj pats, sojas un zivju mērci arī.
Hošiminā daudzi iesaka doties pusdienot uz "Bến Thành" tirgu. Jā, ir garšīgi, bet divreiz dārgāk nekā uz ielas, turklāt tur tirgoņi ir uzbāzīgi – ķer aiz elkoņiem un bāž sejā ēdienkarti ar košām fotogrāfijām. Toties uz ielas sēdi tik nost un ēd, neviens neblenž virsū un nemēģina šmaukties ar cenām, smaida vien, kad piešauj pārāk daudz piparu un pārvērties par pūķi.
Jau brokastīs vjetnamieši vālē iekšā gan zupas, gan nūdeles, gan "banh mi" maizītes. Tās ir vārdiem neaprakstāms piedzīvojums! Esmu gatava apzvērēt, ka reiz ar cūkgaļu sagaršoju arī marinētu kokosriekstu šķēlītes. Ne velti "The Guardian" šīs maizītes iekļāvis pasaules izcilāko ēdienu sarakstā, bet "Miss Universe" skaistumkonkursā Vjetnamas pārstāve 2018. gadā savu tērpu bija veidojusi no šīm uzkodām. Šajā rakstā var atrast padomus, kā "banh mi" pagatavot mājās. Pat sirds iesāpējās, ka sutīgais gaiss nemudina ēst biežāk!
Pievēršoties dzērienu kategorijai, lielā cieņā ir stipra kafija ar ledu. Katram rokā plastmasas glāzīte, kas ielikta mazā plastmasas maisiņā. Uzreiz jāprasa, lai dod arī pienu, tā tiešām būs garšīgāk, jo kā gan var negaršot iebiezinātais piens? Svaigi izžmiegta cukurniedre arī ir laba, tikai jāatšķaida ar ūdeni. Glaunākās iestādēs kafiju pasniedz īpašā veidā – glāzē ielej iebiezināto pienu un virsū uzliek uzparikti caur kuru izfiltrējas stipra kafija.
Biju baigā viltniece un ar "Google" tulkotāja palīdzību uz lapiņām sarakstīju dažādas noderīgas frāzes kā "Cik tas maksā?", "Man ir 50 tūkstoši, vai varu no visa dabūt pa drusciņai?". Katrs, kam šīs lapiņas parādīju, izplūda sirsnīgā smaidā un steidza palīdzēt.

Aizejot uz tirgu, Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki ģībtu. Nopietnas dzesēšanas iekārtas zivīm un gaļai tur neredz un izplūdes gāzes sarūpē motorolleri, kas brāžas garām. Toties grēdām vien rindojas pipari, ingvers un augļi. Vēl vjetnamiešiem ļoti garšo vārītas olas – tās var nopirkt pie kases vai no tantiņām, kas klīst pa ielām un tirgo klāt arī mērci maisiņā.

Kur palikusi paradīzes sala?

Foto: Privātais arhīvs
Ja jau tādu gaisa gabalu kūlos, gribēju arī pavāļāties pa baltajām smiltīm un pacepināt sānus, tāpēc devos uz Vjetnamas lielāko salu Fuokoku, kas atrodas pavisam tuvu Kambodžai. Ieteiktu turp no Hošiminas lidot, cenas ziņā tas pats vien sanāks, kas ar autobusu un prāmi, turklāt ietaupīsi ļoti, ļoti daudzas stundas.
Pirmais iespaids par salu nepatīkams – krastā skalojas atkritumu zampa, apkārt lakstojas taksistu pūlis, nekādu autobusu nav. Metos ar kādu pārīti no Krievijas uz vienu roku, lai tiktu salas otrā pusē, kur bija mana naktsmītne. No katra 40 tūkstoši dongu un tiekam līdz viesnīcu un hosteļu pudurim, kas atrodas trīs kilometrus no lielākās pilsētas. Visur kāto saulē nosviluši tūristi, sūkdami kokosriekstu ūdeni, saprotu, ka esmu nonākusi kūrorta salā. Nometu mantas un meklēju pludmali, kur nopeldēties. Smiltīs grūti atrast pleķīti, kur piesēst, visur mani triec prom, jo katrs metrs tur sadalīts starp viesnīcām. Uzmetu lūpu un apņemos nākamajā dienā iemācīties braukt ar motorolleri un mukt prom no tūristu takām.
Motorollera nomas maksa ir 150 tūkstoši dongu dienā, tātad – apmēram pieci eiro. Svarīgākais, kas jāzina – vai skaņas signāls strādā, tas arī viss. Pat par benzīna tvertni nav jādomā, benzīntankā iedod naudu un visu izdarīs tavā vietā. Pašapkalpošanās kases te gan jau nav redzētas. Goda vārds, nekad uz rollera nebiju sēdējusi, bet ja esi stāvējis kaut blakus velosipēdam, lieta ies kā smērēta.

Pludmaļu meklējumus sāku dienvidos, kur saceltas pieczvaigžņu viesnīcas, un es nebiju laipni aicināta tur blandīties. Kārtīgi papētot karti, atradu mazas taciņas, pa kurām nonācu līdz tām pašām pludmalēm. Un kas tur pavērās? Pie pašām viesnīcām ne kripatiņas atkritumu, bet divsimt metrus tālāk postaža vien.

Aizbraucu līdz visām pludmalēm, par ko "Lonely Planet" ceļvedī rakstīts "īsta paradīze, tev aizrausies elpa no tā skaistuma". Nezinu, vai viņi tur bija ar aizsietām acīm kā filmā "Birdbox", bet atkritumu kalni bija arī tur. Vienīgais glābiņš bija salas kreisā puse, kur tiešām nebija ne cilvēku, ne atkritumu, un varēja sauļoties pa pliko.

Kūrortsala tiešām zeļ un plaukst, arī cenas maķenīt augstākas. Kur pagriez galvu, tur uzraksti skaidrā krievu valodā, kas vēsta, ka te var tikt pie masāžām, pērlēm, ekskursijām vai nūdelēm. Kādā veikalā kasiere pat sarunājās ar klientiem krieviski. Tā, lūk.

Tieši šajā salā var izbaudīt visgarāko trošu vagoniņa braucienu pasaulē, kas atklāts 2018. gada pavasarī. Piecpadsmit minūšu brauciens ved no Fuokokas dienvidiem uz Ananasu salu un viesnīcās parasti maksā 500 tūkstošus dongu (cenā iekļauts arī taksometrs). Lētāk ir biļeti iegādāties internetā, kur tā maksā 300 tūkstošus (11 eiro).

Mekongas deltas šmucīgā daile

Foto: Privātais arhīvs
Mekongas upes delta ir milzonīga, te vijas tūkstošiem upīšu un kanālu un apmaldīties var zibenīgi. Ceļveži iesaka apskatīt peldošos tirgus, teju katrā pilsētā pie upes tāds arī esot. Izvēlējos apmesties reģiona centrā "Can Tho" pilsētā, kur noslinkoju meklēt kādu vietējo ar laivu agrā rīta stundā, tāpēc salūzu hosteļa piedāvājuma priekšā, kam arī nebija nekādas vainas. Samaksājot 200 tūkstošus (septiņi eiro), cēlos četros no rīta, sēdos laivā un pusotru stundu lēnām pukšķinājām pa tumsu uz priekšu. Drošības vestu nebija, vien koka soliņi un stūrmanis, kurš angļu valodā zināja ne bū, ne mē. Garām šāvās "dārgās" un ātrās tūristu laivas, kur vīd sirmas galvas un gidi čalo gan angliski, gan vāciski.
Pieslīd klāt pirmā laiva, kas iekārtota kā kafejnīca, džinkst krūzes, karstas kafijas kannas. Uzlidojums tūristu laivām ir sācies. Pats tirgus sešos no rīta laikam vēl nav iesilis, starp lielajām laivām slīd pāris mazākas, tajās no augšas met kāpostu maisus un ananasus. Pie laivām piestiprinātas garas pīckas, kur sakarināti dārzeņi un augļi – tas kalpo kā rādītājs, ko tur var nopirkt. Apmetam pāris lokus un bīdāmies uz priekšu, lai piestātu nelielā laivu pulkā, kur jau tiek apstrādātas citas tūristu laivas. Kāda dāma pin no kokosriekstu palmas mizām kroņus, tiepj dāmām galvās un tad smaidot lūdz samaksu, mūsu laivā visi purina galvas un spītīgi atsakās kaut ko iegādāties. Mūsu stūrmanis saprot, ka nebūs aršana un šaujamies iekšā kanālu labirintā. Te gan ir feini, sajūta kā džungļos, starp palmām vīd mājas, iztraucējam kādu kungu tīrīt zobus, tālāk dāma mazgā brokastu traukus. Ik pēc minūtēm piecpadsmit apstājamies, jo ap dzenskrūvi saķērušies plastmasas maisiņi, ko stūrētājs noplēš un iemet atpakaļ ūdenī.
Pa ceļam piestājam augļu dārzā, kur var apskatīt, kā aug pomelo, ananasi un mango. Citā vietā foto kamerām par prieku gatavo rīsu nūdeles, sanākušie arī var iemēģināt roku un gidi stāsta, kuri augļi iekrāso nūdeles sārtas. Visur arī bodītes, kur sapirkt gardumus un spīguļus vai ieturēt maltīti. Izkāpjot no laivas pēc astoņu stundu piedzīvojuma, jāizloka kājas, tāpēc kātoju uz tirgus pusi, kas izvēršas drīzāk par atkritumu kalna apskati. Upes krastu augi cīnās ar plastmasu, kaut kur iznirst netīra suņa purns, kundze bez cimdiem šķiro milzīgu maisiņu kalnu. Tādas skumjas ainiņas manāmas ik uz soļa, atliek vien noplātīt rokas, nopirkt svaigi spiestu cukurniedru dzērienu un paturēt prātā, ka mājās jāturpina šķirošana ar dubultu jaudu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit