Atskats vēsturē: pieci kūrorti, kur latvieši brauca padomju gados

Šķirstot fotogrāfiju albumu, mamma pievērš manu uzmanību kādam attēlam, kurā viņa vasarīgā kleitiņā kopā ar draudzeni un viņas vīru 1980. gadā kautri smaida. Tas uzņemts Gagrā, Abhāzijā. Ne viņas vienīgās Padomju Savienības pastāvēšanas laikā izmantoja iespēju paceļot, jo Padomju Savienībā 20. gados darba kodeksā tika noteikts obligātais divu nedēļu atvaļinājums. Savukārt 1936. gadā tiesības uz atvaļinājumu ierakstīja arī konstitūcijā, un līdz ar to visā Padomju Savienībā sāka būvēt sanatorijas, kur tad darba ļaudīm atpūsties.

Tie, kas varēja dabūt arodbiedrības ceļazīmi, tika pat pie apmaksātas vai daļēji apmaksātas atpūtas, bet daudzi gan atminas, ka tikt pie ceļazīmes, ja nebija "blata", bija tikpat nereāli, kā laimēt loterijā. Un nācās vien riskēt un braukt par savu naudiņu uz dullo cerībā, ka gan jau kāda tantiņa izīrēs gultasvietu, jo atpūsties jūras krastā, pastaigāt pa kalniem vai pamirkt minerālūdens baseinā gribēja katrs. Lūk, pieci kūrorti, kur mēdza doties arī latvju zeltenes un bāleliņi veselības uzlabošanas nolūkos.

Gagra, Abhāzija

Viens no slavenākajiem padomju gadu kūrortiem ir Gagra Melnās jūras krastā, jau kopš 30. gadiem to dēvēja par "padomju Montekarlo". Un ne velti, jo to ieskauj kalni, tādēļ peldsezona sākas jau maijā un ilgst līdz pat novembrim. Subtropiskais klimats, jūras tuvums un dziednieciskie avoti pūļiem vien vilināja atpūtniekus, bet sākotnēji tur zvilnēt siltās smiltiņās bija ļauts tikai padomju kultūras elitei, piemēram, padomju diktators Josifs Staļins Gagras piekrastē sev uzcēla vasarnīcu.