Rakstā "Neizzinātā Brazīlija: Jāņa Kreicberga ceļojums uz sambas dzimteni" varēji iepazīt "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu. Šoreiz turpinām iepazīt Brazīliju, uzzinot vairāk par Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu, "Lencois Maranhenses" nacionālo parku un Brazīlijas mazākajiem nacionālajiem parkiem "Ubajara" un "Sete Cidades".

Brazīlijas "Zudusī pasaule" – Cavernas do Peruacu pazemes kanjoni


Slikti, bedru sacaurumoti asfalta un zemes ceļi mani atveduši uz pilnīgu nekurieni kaut kur Minasžeraisas (Minas Gerais) štata pašā nomalē. Prom no tūristu acīm, šeit nomaskējies "Cavernas do Peruacu" jeb Peruacu alu nacionālais parks – visticamāk, Brazīlijas lielākais un vērtīgākais noslēpums, kas ne tikai nav pieminēts nevienā angļu valodas ceļvedī, bet arī šo pāris nedēļu laikā sastaptie vietējie tūristi, to izdzirdot, brīnās un bola acis.

Lai gan nacionālais parks dibināts 1999. gadā, pirmos 15 gadus tas bija atvērts tikai zinātnieku un pētnieku izpētes ekspedīcijām. Plašākai publikai tas kļuva pieejams tikai no 2014. gada. Tas, un arī nomaļā atrašanās vieta, izskaidro, kāpēc šeit pagaidām var satikt tikai dažus vietējos ceļotājus un, stundām klejot pa parku, nesatikt nevienu homo sapiens, ja nu vienīgi savu portugāliski runājošo gidu (angļu vēl nav pieejami), bez kura parkā atrasties ir aizliegts.

No 56500 hektāru lielās Peruacu alu nacionālā parka teritorijas arī šobrīd atvērta tikai neliela daļa, jo izpētes ekspedīcijas parka slēgtajās daļās vēl turpinās. Kā jau nosaukums liek manīt, šeit, Peruacu upes ielejā, var atrast daudz alas, kuras izkaisītas kaļķakmens klinšu masīvā, kas izveidojies pirms 650 miljoniem gadu, tātad – vēl ilgi pirms dinozauru laikmeta. Kopš bērnības esmu bijis liels alu cienītājs, tās mani ilgi vilināja un par pirmajām 10, 20 un pat 30 es vēl biju stāvā sajūsmā. Bet, laikam ejot, pēdējos gados es no alu fana jau, šķiet, biju kļuvis par to nīdēju, jo tumšās pazemes zāles redzētas tik daudz, ka nudien garlaikoja. Īsāk sakot, tās bija līdz brošai. Tomēr ar Peruacu parku ir daudz citādāk, jo tā galvenā zvaigzne "Gruta do Janelao", manuprāt, ir pārliecinoši iespaidīgākā ala pasaulē, kas pārsteigs ikvienu skeptiķi.

Patiesībā "Gruta do Janelao" nav īsti standarta ala tradicionālā izpratnē, bet gan pāris kilometrus garš un 176 metrus dziļš pazemes kanjons, kam cauri vijas kristāldzidra upīte, bet zem zemes kā oāzes izlien mazi džungļu pleķīši. Turklāt klinšu arka un trīs masīvi karsta logi jeb kritenes (iebrukuši alas griesti jeb pazemes atvērumi), no kuriem viens izveidojies sirds formā, kanjonu sadala vairākās daļās un ienes dabīgo gaismu šajā "Aīda valstībā", bet saules staru un gaismas spēles piedod dažādas nokrāsas tā varenajiem sienām. Tā ir pavisam cita pasaule zem zemes, gluži kā tāda Brazīlijas "Zudusī pasaule", kur brīžiem rodas sajūta, ka tūlīt ap stūri parādīsies tiranozaurs. Ja ne aizsargājamā teritorija, tad šīs grandiozās "pazemes katedrāles" būtu ideāla, dabīgā skatuve nākamajai "Jurassic Park" ("Juras laikmeta parks") filmai vai vismaz jaunākajam Žila Verna stāsta "Ceļojums uz Zemes centru" ekranizējumam.

"Gruta do Janelao" nav īpaši bagāta ar stalaktītiem, tomēr šeit ir daži interesanti veidojumi, piemēram, Sarkanās sēnes un 28 metrus garais stalaktīts ar nosaukumu "Perna da Balairina" jeb Balerīnas kāja, kas iegrāmatots un atzīts par garāko stalaktītu pasaulē. Stalaktītu trūkumu "Cavernas do Peruacu" alas kompensē ar antīkiem, krāsainiem klinšu zīmējumiem – neliela Flintstonu mākslas galerija tapusi uz vienas no "Gruta do Janelao" sienām, tomēr labākie eksemplāri vērojami citās alās, piemēram, "Lapa dos Desenhos", kur alu cilvēki atstājuši 3000 krāsainus attēlus uz klinšu sienām.

Citu alu izpētei gan laika nepietika, jo caura riepa nekurienē nedaudz pabojāja manus plānus – no ieplānotās pilnās dienas parkā palika vien gara pusdiena, kas tika veltīta "Gruta do Janelao" apbrīnošanai.

Peruacu alu nacionālajā parkā mājo arī dažādas radības, sākot ar piemīlīgajiem Moco, grauzējiem bez astes, līdz biedējošajiem tarantula zirnekļiem, bet gaisā čum un mudž no grifiem, kas meklē vieglu medījumu.

"Baltā tuksneša mirāža" – "Lencois Maranhenses" nacionālais parks


Brazīlijas izpētes brauciena sākums nudien ir izdevies, jo šī zeme turpina lutināt ar pārsteidzošām dabas ainavām – no pastkaršu cienīgiem skatiem idilliskajās "Fernando de Noronha" salās un grandiozajiem pazemes kanjoniem "Cavernas do Peruacu" parkā, kas, manuprāt, bija viena no iespaidīgākajām vietām, ko pēdējos gados esmu redzējis, līdz esmu nonācis vēl vienā maģiskā vietā, ko sauc par "Lencois Maranhenses" nacionālo parku. Patiesībā šī vieta, ko dažreiz neoficiāli dēvē arī par Balto tuksnesi, atklāj vienu no Brazīlijas unikālākajām ainavām, jo uz mūsu planētas otru tādu dabas fenomenu ar uguni nesameklēsi.

Parasti tuksnesis un ūdens neiet kopā – ja tuksnesī pie horizonta redzi ūdeni, tad tā, visticamāk, ir tikai mirāža, bet "Lencois Maranhenses" ir otrādi. Pakāpjoties kādā no augstākajām kāpām, grūti noticēt, ka tā nav mirāža, jo lagūnas sarindojušās ķēdītē viena aiz otras.

Ūdens un smilšu kāpas arī ir šīs vietas skaistuma atslēga. Vējš šajā 1550 kvadrātkilometrus lielajā parkā, kas pēc teritorijas ir mazliet mazāks par manu dzimto Jelgavas rajonu, izveidojis augstas, baltas smilšu kāpas dažādākajās formās, kas atgādina vējā plīvojošus palagus. No tā arī cēlies nosaukums "lencois" – tulkojumā palagi.

Savukārt lietus paveicis galveno un starp kāpām izveidojis burtiski simtiem kristāldzidru dabas baseinu dažādos zilos un zaļos ūdens toņos, sākot no tirkīzziliem līdz smaragdzaļiem. Ir tikai viens āķis – dabas baseini izveidojas lietus sezonas laikā, kas ilgst no janvāra līdz maijam, tāpēc lagūnas pilnākās un skaistākās ir no aprīļa līdz septembrim, bet ar oktobri ūdens jau paliek arvien mazāk, bet novembrī lagūnas un ezeri būs jau izžuvuši.

Tikai ar speciāliem pikapiem un džipiem, traucoties pa smilšu ceļiem un šķērsojot vairākus strautiņus, var piekļūt šim dabas brīnumam. "Lencois Maranhenses" ziemeļdaļā ar 4x4 rumakiem, tūristiem aiz sajūsmas spiedzot, var pat traukties pa kāpām no vienas lagūnas uz otru, bet dienviddaļā transports nogādās līdz pirmajām kāpām un tālāk tikai ar kājām, cik nu vēlme un varēšana ir iet.

Labā ziņa, ka Baltā tuksneša kristāldzidrajās lagūnās un ezeros var peldēties, kas karstajā laikā pēc kāpelēšanas pa kāpām ir tieši tas, kas nepieciešams. Pat uzkāpjot augstākajā no tām, vienlaicīgi var redzēt tikai maksimums astoņas lagūnas, tāpēc, lai gūtu pilnvērtīgu pārskatu pār šo dabas fenomenu, jāizīrē maza lidmašīnīte, kas 30 minūšu laikā no putna lidojuma ļauj apjaust īsto "Lencois Maranhenses" mērogu un iemūžināt kamerā šo balto smilšu kāpu un lagūnu labirintu no pavisam cita rakursa.

Balto kāpu rajons šeit izpleties 70 kilometru garumā gar Atlantijas okeāna krastu un iestiepjas līdz pat 50 kilometru dziļumā. To pilnā garumā šķērso neliela upe, kas tuksneša vidū izveidojusi arī plašu zaļojošu oāzi ar saliņām, uz kurām lidojuma laikā varēja saskatīt arī dažas vietējo indiāņu būdiņas, kas dzīvo pilnīgā nekurienē parka vidienē.

Pagaidām "Lencois Maranhenses" parks nav īpaši reklamēts un plaši zināms ceļotājiem ārpus kontinenta, bet, iespējams, tas tuvākā nākotnē mainīsies, jo Volta Disneja studija pirms Covid-19 pandēmijas izvēlējās šīs unikālās ainavas kā veidolu Vormiras planētai savās pēdējās divās "Atriebēju" sērijas supervaroņu filmās (2018. gadā "Atriebēji: Bezgalīgais karš" un 2019. gadā "Atriebēji: Noslēgums"). Tās abas ierindojas kino vēstures Top 5 pelnošāko filmu sarakstā.

"Lencois Maranhenses" nacionālo parku ielenc dažas upes, no kurām reģiona galvenā ūdens artērija ir 1400 kilometrus garā Parnaibas upe. Lai gan 18. un 19. gadsimtā šai upei reģionā bija liela nozīme, ļaujot uzplaukt Parnaibas pilsētiņai, vēlāk upes izeja okeānā "aizsērēja", atstājot šo vietu aizmirstībā. Tagad no tirdzniecības kuģiem šeit nav ne miņas, bet tā vietā pa upi kursē tūristu motorlaiviņas, jo Parnaibas upe pie izejas Atlantijas okeānā izveidojusi plašu deltu ar saliņām, kanālu un pieteku labirintu, mangrovju mūžamežiem ar ļoti augstām saknēm un dažiem kāpu rajoniem, kas kontrastē uz zaļojošās apkārtnes fona.

Tomēr galvenais laivu brauciena notikums šeit ir putnu "šovs", kas notiek katru vakaru ap saulrieta laiku. Kaut ko līdzīgu jau redzēju Sine-Saloum deltā Senegālā, tikai šeit, Parnaibā, putnu salidojums ir daudz plašāka mēroga un arī krāsaināks, pateicoties košajiem sarkanajiem ibisiem (Scarlet Ibis), kurus, arī pret gaismu bildējot, var atpazīt pēc ieliektajiem knābjiem. Mēs ierodamies pie salas kādu pusstundu pirms saulrieta, kad gārņi, kormorāni un heroni jau tikko atlidojuši un ieņēmuši labākās vietas uz Guaras salas mangrovju kokiem. Drīz sāk ierasties arī pirmās šī dabas "šova zvaigznes" – nelieli sarkano ibisu pulciņi, kas, saulrietam tuvojoties, kļūst arvien lielāki.

Dīvaini, Parnaibas deltā ir daudz salu, bet putni kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ izdomājuši okupēt vienu vienīgo. Laikam jau Brazīlijas putniem, tāpat kā brazīliešiem, patīk tusēt un ballēties kopā; būtu tie Latvijas putni, tad katrs sēdētu uz sava koka vai pat savas salas.

Bravo, dabas šovs beidzies – putni atlidojuši mājās, saule "noslīkusi" aiz horizonta, tad nu īstais laiks doties tālāk.

Brazīlijas mazākie nacionālie parki – Ubajara un Sete Cidades

"Lencois Maranhenes" nacionālais parks ar pasakainajām, lagūnām bagātajām Baltā tuksneša ainavām bija galvenais mans ierašanās mērķis Brazīlijas tālajos ziemeļaustrumos, tomēr šajā reģionā starp Sanluisas un Fortalezas lielpilsētām esmu piemeklējis vēl dažas interesantas dabas vietas. Tikai jāpabrauc tālāk prom no piekrastes un jāizmet neliels loks pa iekšzemi.

Mans pirmais pieturas punkts ir tikai 62 kvadrātkilometrus lielais jeb, precīzāk būtu teikt, mazais Ubajara nacionālais parks, kas lepojas ar to, ka ir mazākais nacionālais parks Brazīlijā. Tomēr ne jau tas ir galvenais. Ubajara izceļas ar savām ainavām – tā ir tropiska, zaļojoša kalnu oāze, kas paslēpusies Ziemeļbrazīlijas sausajā, savannas tipa iekšzemē, ko sauc par sertao. 820 metrus augstā krauja, kas stiepjas vairāku desmitu kilometru garumā, ir vaininiece pie šīs tropu oāzes rašanās un pilnīgi citādā mikroklimata, kas eksistē tikai parka mazajā pleķītī.

Par parka galveno atrakciju tiek uzskatīta "Ubajara Grotto" – vienīgā no 11 alām, kas šeit atvērta apmeklētājiem. Tomēr alas manā dzīvē bijušas pārāk daudz, un, lai gan sikspārņiem un stalaktītiem bagātā "Ubajara Grotto" nebija slikta, man par šī mazā parka īsto "hailaitu" kļuva antīkais, gandrīz 50 gadus vecais gaisa vagoniņš, kas no augstās kraujas malas dažās minūtēs nolaižas 550 metrus zemāk līdz alas ieejai un vēlāk uzved atpakaļ kalnā. Skati no augšas un vagoniņa bija iespaidīgi – no dūmakas apvītā mākoņu meža pēkšņi nolaidies lejā tropiskā lietusmežā, kur pa klintīm lēkā mērkaķi un pa kokiem ložņā iguānas. Turklāt bonusā tam visam redzi arī visus trīs, vairāk nekā 70 metrus augstos, parka ūdenskritumus, kas no kraujas klints gāžas lejā lietusmežā.

Pabraucot tikai divas stundas tālāk, nonāku pie"Sete Cidades" parka, kas ir tikai par kripatiņu lielāks par iepriekš redzēto Ubajara, līdz ar to tam mazliet nepaveicās, lai iegūtu titulu "Mazākais nacionālais parks Brazīlijā". Bet, ko "Sete Cidades" zaudē teritorijas ziņā, to tas kompensē ar ainavām, jo šeit sausajā savannas apvidū atklājas dīvains klinšu masīvs, kur klintīm ir ne tikai neparastas formas, bet arī tekstūra – daļai no tām ir bruņurupuča bruņu raksts, citām – porains kā gigantiski koraļļi, bet dažas atgādina inku civilizācijas akmeņu formas.

Starp citu, "Sete Cidades" tulkojumā nozīmē "Septiņas pilsētas", tā simbolizējot septiņas klinšu grupas, kas vietām raisa asociācijas ar zudušas civilizācijas pilsētas drupām, kas izkaisītas sauso džungļu apvidū. Bet, ļaujoties mazliet vaļu fantāzijai, te var saskatīt ne tikai mistiskas pilsētas sienu, cietokšņu un torņu drupas, bet arī daudzus interesantus veidolus klinšu formās. Tā, piemēram, parka atpazīstamākā klints saucas Bruņurupuča akmens (Pedra da Tartaruga), kas nepārprotami atgādina bruņurupuča bruņas. Viena no akmens arkām savukārt nosaukta par Triumfa arku, bet citas klintis ieguvušas tādus nosaukumus kā Dieva pirksts, Trīs Austrumu gudrie, Zilonis, Brazīlijas karte un pat Pedro II galva, kas bija pēdējais šī Dienvidamerikas valsts imperators. Turklāt 3000.–5000. gados p.m.ē. senie indiāņi šeit klinšu sienās atstājuši zīmējumus.

Visbeidzot, pēdējai vietai, ko sauc par Beberibe klinšu dabas pieminekli (Beberibe Cliffs Natural Monument), nav piešķirts nacionālā parka statuss, bet tas nenozīmē, ka tā bija sliktāka par abām iepriekšējām. Atgriežoties Atlantijas okeāna piekrastē, jau atkal ainava par 180 grādiem bija mainījusies un skatam atklājas oranžas un sārtas nokrāsas piekrastes klintis un mazi kanjoni, kas stiepjas gar krasta līniju sešu kilometru garumā. Vieni sarkanie piekrastes kanjoni man jau bija ceļojuma pašā sākumā, bet, jāatzīst, ka pie "Praia de Conquerinho" pludmales redzētie bija citādi, vairāk krāsaināki un atšķirīgām klinšu formām, tāpēc noteikti vērts redzēt ir abus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!