Jordānija septiņās dienās – musulmaņu hipsterpilsēta Ammāna, viesmīlīgi cilvēki, pārsteidzoša daba, zemākais punkts pasaulē, proti, Nāves jūra, šarmantā dienvidu kūrortpilsēta Akaba, Vadiruma tuksnesis, un, protams, viens no pasaules brīnumiem – nabatiešu galvapilsēta Petra.

Ammāna – pilsēta, kas uzdzirkstī naktīs


Savu ceļojumu sākam ar galvaspilsētu Ammānu, uz kuru patlaban ļoti ērti var aizlidot no kaimiņzemes Lietuvas ar zemo cenu aviokompāniju "Ryanair". Ammāna un Jordānijas ziemeļi kopumā ir mazāk "tūristiski" nekā valsts dienvidu daļa, tādēļ uzreiz ir iespēja ienirt vietējo kultūrā.

Pirmais pārdzīvojums ir satiksme. Auto īrējam netālu no lidostas, kas nozīmē, ka pašiem jānokļūst līdz pilsētas centram (dzīviem). Izaicinoši, bet ne neiespējami. Vietējie joslas maina bez pagriezienrādītājiem, bremzē strauji un bez iemesla, pagriezienus dažreiz "izņem", šķiet, nenoņemot kāju no gāzes pedāļa, turklāt ceļš ir trīs joslās, bet atdalošās līnijas pēc lietus neredz.

Ammāna ir pavisam atšķirīga rīta stundās un naktīs. Šķiet, ka dienas pirmajā pusē kafejnīcu viesi pārsvarā ir tūristi. No rīta (jo agrāk, jo labāk) ieteiktu aplūkot tūristu iecienītos objektus – Ammānas citadeli, romiešu teātra drupas.

Citadele atrodas uz viena no septiņiem galvaspilsētas pakalniem. Iespaidīgas ir ne tikai, iespējams, slavenākais no citadeles apskates objektiem – Herkulesa tempļa drupas –, bet arī Jordānijas arheoloģijas muzejs, kurā viens pie otra stāv Romas skulptūru paliekas, tūkstošiem gadu veci pirmatnējo cilvēku darbarīki un vēl, un vēl – iespaidīgs apjoms ar vairākus tūkstošus gadus veciem artefaktiem vienuviet.

Ja vien ir laiks, Ammānā ir vērts apmeklēt kādu no mošejām. Starp citu, mošejas nereti atrodas blakus kristiešu baznīcām vai otrādi – ne miņas no neiecietības vai negācijām. Pēc mošejas apmeklējuma vietējie vēl jūs pacienās ar tēju un pastāstīs kaut ko par kultūru. Smaids atver visas durvis.

Saulei norietot, šķiet, Ammānā dzīvība ieplūst ar dubultu jaudu. Falafela kioskiņi, vietējā virtuve, saldumu bodītes, garšvielu un smaržu veikaliņi – laipni lūgti. Mums mazāk patika slavenā un visu ieteiktā Varavīksnes iela jeb "Rainbow street", kas, lai arī pilna dzīvības, likās gluži kā mūsu Vecrīga – uz tūristiem orientēta, bet vairāk iedvesmoja viss pārējais Ammānas centrs. Tajā ieteiktu vienkārši plūst pa straumei, sekot garšām un smaržām, kas uzrunā. Tas nenoliedzami aizvedīs pie kādas labas, vietējo iecienītas ēstuves.

Obligāti apskatāmā Nāves jūra



Ja ceļojumā labprāt vēlies izvairīties no tūristu masām, brauc uz Jordāniju ziemā. Vēl jo vairāk – dari to, ja tevi nebiedē pa kādai lietainai dienai un ir vēlme izvairīties no +40 grādu karstuma. Nāves jūrā arī ziemā var "peldēties", pat sauļoties un nobrūnināt bālos snīpjus.

Zemākais sauszemes punkts, 418 metrus zem jūras līmeņa, lielus komentārus neprasa. Šeit noteikti katram tūristam jāizdara divas lietas – jānosmērējas mālos, kuri pilni ar Nāves jūras minerāliem un esot ārkārtīgi veselīgi ādai, un "jānopeldas" jūrā. Kā zināms, īsti peldēt nesanāks, drīzāk patēlot neslīkstošu pludiņu.

Diena, kuru mēs izvēlamies pavadīt pie Nāves jūras, nelutina – laiks ir vējains, un ap +18 grādiem. Taču, lai tas nebaida – ūdens temperatūra ir siltāka par gaisa temperatūru, pārvietošanās blīvajā ūdenī (par peldēšanu to grūti nosaukt) – jautra. Neizpaliek tradicionālās tūristu bildes – melni kā "čorti" mālos un ērti "iekārtojušies" sēžot ūdenī.

Tāpat ieteikums tiem, kas paliek pie Nāves jūras Jordānas pusē, ir apmeklēt Nāves jūras muzeju, kurā detalizēti varēs uzzināt par to, kā šis unikālais dabas objekts ir radies, cik dažāda ir flora un fauna šajā reģionā. Turpat netālu lielisks, padārgs vietējo restorāns ar skatu un pāris diedelējošiem minkām-rižikiem. Ēdiens Nāves jūras Jordānijas pusē, atšķirībā no kaimiņu Izraēlas, ir debešķīgs. Nobaudām Alepo kebabu, jēra stilbiņus, humusu, kebahu (cepta pelmeņa versija, tikai ar garšvielām), turku kafiju un izskaņā – arī tradicionālo saldo. Garšīgi, cenas – līdzvērtīgas Rīgai. Lētākas maltītes noteikti atradīsi mazāk Ammānā, Akabā, bet kaut kur nostāk no centrālajām ielām vai vēl labāk – kādā no pilsētiņām, kas atrodas pie Karaļa šosejas ("Kings Highway"), kā, piemēram, "Al Karak" vai "Al Talif".

Iespaidīgā Petra



Petra ir Jordānijas centrālais tūristu objekts – nabatiešu galvaspilsēta, kas celta aptuveni 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Astoņdesmitajos gados tā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un tagad ir arī viena no "jaunajiem" septiņiem pasaules brīnumiem, kā arī – viens no Jordānijas simboliem.

Daži no mūsu satiktajiem ceļotājiem teica, ka Jordāniju apmeklē tikai un vienīgi Petras dēļ, un tās izpētei veltījuši pat trīs dienas. Lai arī kā mums gribētos redzēt vairāk, ceļojuma plāns ir diezgan nepielūdzams, un Petra jāaplūko vienā dienā. Dodamies uz pa taisno no Nāves jūras, kas nozīmē, ka mūsu brauciens ved arī pa mazākas nozīmes ceļu, kas savieno divas šosejas – "Kings Highway" ar tuvāk Izraēlas robežai esošo. Skati ir elpu aizraujoši. Nonākot Petrā, uzreiz pieļaujam kādu naivu kļūdu – piekrītam, ka vietējie mūs aizved ar ēzelīšiem pusotru kilometru līdz ieejai Petrā. Lai arī tiek solīts, ka šis brauciens ir iekļauts ieejas biļetes cenā, tomēr tiek prasīta dzeramnauda katram no ēzelīšu vedējiem. Un tā nav maza. Neko darīt, neesam vēl tik slīpēti – šķiramies no 40 dināriem, kas ir aptuveni 60 eiro. Atceļā dzirdam kādus krieviski runājošus ceļotājus, kas ir sašutuši un viens otram stāsta šādu pašu pieredzi. Neko darīt, jāpieņem, ka arābu kultūra ir ne vien ārkārtīgi viesmīlīga, bet arī ārkārtīgi "tirgmanīga". Kur aitas, tur cirpēji.

Pati Petra ir gluži vienkārši jāredz. Iespaidīga, neparasta. Teju visus apskates objektus, sākot no vispopulārākā objekta "Treasury", ieskaitot tālāk, laba kāpiena attālumā esošo "Al-Khanzeh" templi un kapenes un visu tam pa vidu esošo, raitā un apņēmīgi sportiskā solī ejot var izskatīt pāris stundu laikā. Šur tur, šaurākajās takas vietās, ir jārēķinās ar "tūristu sastrēgumiem", bet ar pacietību un smaidu var pārvarēt arī šīs grūtības. Drīz, pirms saulrieta, pametam Petru un tai blakus esošo Vadimusas pilsētiņu. Ceļā no Petras uz nākamo pieturvietu tuksnesi, kur plānojam uzturēties divas naktis, tiekam lutināti ar apokaliptisku saulrietu. Drīz vien iestājas tumsa, mērojam aptuveni 1,5 stundas garu ceļu uz Vadirumu, mazliet apmaldamies tuksnesī, meklējot savu naktsmītni, bet mums drīz vien palīdz vietējie beduīni.

"Marsa saulriets" un beduīnu Jaunais gads



Jaunā gada sagaidīšana tuksnesī ar beduīniem apgāž daudzus iespējamos rietumnieku pieņēmumus. Nomadu tauta, kuras nosaukums "badawī", tieši tulkots no arābu valodas, nozīmē "tuksneša ceļotājs", apdzīvo tuksnešaino apvidu, sākot no Ziemeļāfrikas un beidzot ar klinšainajiem tuksnešu apvidiem Tuvajos Austrumos, tātad – arī Jordānijas Vadiruma tuksnesi. Beduīni ir musulmaņi, tādēļ Jaunais gads tiek sagaidīts, kā vietējie saka, "sausā" jeb bez alkohola. Grandioza ballīte, veco gadu aizvadot, neizdodas, jo dienas izskaņā ceļotājus pievārējis sagurums no dienas laikā gūtajiem iespaidiem džipu tūrē pa "Marsa tuksnesi". Jā, ja vēlies šo tuksnesi redzēt, nedodoties uz Jordāniju, vari noskatīties filmu "Marsietis" ar Metu Deimonu galvenajā lomā. Tur "Marsa ainas" filmētas tieši Vadiruma tuksnesī.

Iespaidīgi ir ne tikai dabasskati, bet arī vēstures liecības – aptuveni divus tūkstošus gadu vecie klintīs iegrebtie attēli, kuros redzama pirmatnējā vakcinācija pret čūsku kodumiem, netiek nekādi norobežoti kā ierasts Eiropā. Tos nesedz ne stikls, ne kādi citi rietumnieciski atribūti. Kā stāsta mūsu beduīnu gids, UNESCO gribēja kaut ko darīt "lietas labā", taču vietējie sacēluši pamatīgu pretestības vilni – nekādu "caurumu" un stiklu klintīs nebūs. Un nav arī.

Pie tuksneša dzīves "īpatnībām" var pieminēt nereti uz ceļiem redzamos divdesmitgadīgos pikapus ar vienu lukturi un bez numurzīmēm. Taču – nekāda stresa! – tas ir normāli un nav saistāms ar tūristu iebiedēšanu, vien ar automašīnas ekspluatācijas izmaksām. Arī pikapā "braucoši" ēzelīši vai kamieļi ir raksturīga vietējās ainavas sastāvdaļa. Kopumā tuksnesī pavadītas divas naktis un viena iespaidiem bagāta diena. Vadiruma tuksnesis manā skatījumā ir vislabākais Jordānijas ceļojuma galamērķis.

Atpakaļ civilizācijā – Akaba


Akaba pie Sarkanās jūras ir iecienīts niršanas un snorkelēšanas galamērķis, līdzīgi kā padsmit kilometru attālumā esošais Izraēlas kūrorts Eilata. Mēs Akabā pavadījām vienu nakti, un laikapstākļu loterijā bijām izvilkuši ne pārāk veiksmīgo lozi. Taču, iespējams, tieši tādēļ mums izdevās Akabu iepazīt no cita skatupunkta – izstaigājam Akabas "centrāltirgu", kurā nespējam pretoties tēju-garšvielu-smaržu veikaliņu vilinājumam. Vēl labāk – noejot nostāk no galvenajām ielām un pludmales, kur atkal var baudīt arābu tirgošanās prasmes, var atrast ļoti jaukas vietējo ēstuves, kur manāmi tikai vietējie, bet nav manāms kūrortpilsētas uzcenojums.

Karaļa lielceļš – brauciens ar elpu aizraujošiem skatiem

Lai arī daudz kas šajā septiņu dienu ceļojumā paliek "nākamajai reizei" (piemēram, senā romiešu pilsēta Jeraša, Bizantijas mozaīku "meka" Mādeba, pārgājiens pa klinšu ieskauto Arnonas upi un neparasto ainavu piesātinātā Dana rezervuāra iepazīšana), ceļojums Ammāna – Nāves jūra – Petra – Vadiruma tuksnesis – Akaba – Ammāna ir tiešām bagātīgs. Turklāt daļa no piedzīvojuma ir arī pārvietošanās par Karaļa šoseju – "Kings Highway". Turklāt, lai tiktu uz šo šoseju, braucot no Nāves jūras, ir jāpārbrauc pāri kalnu masīvam ar iespaidīgām ainavām. Savukārt pie paša Karaļa lielceļa ir vairākas jaukas pilsētiņas. Turklāt pārbraucieni valstī ir droši – neņemot vērā, ka kaimiņos ir iekšējo konfliktu plosītā Izraēla, sabombardētā Sīrija un arī Irāka, Jordānija tiek uzskatīta par drošāko reģiona valsti, kuru noteikti ir vērts apmeklēt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!