Šis ir ceturtais raksts sērijā par Jāņa Kreicberga ceļojumu Dienvidamerikā.
Esmu nonācis Paragvajas pierobežā, kur pašā Dienvidamerikas sirdī atrodas viena no kontinenta nozīmīgākajām ekosistēmām – Pantanala. Tas ir pasaulē lielākais mitrājs, planētas plašākās applūstošās palienu pļavas, kas platības ziņā aptver teritoriju, kas lielāka par trīs Baltijas valstīm. Pantanala ir tik liela, ka izpletusies ne tikai pa diviem Brazīlijas štatiem, bet nedaudz iestiepjas arī Bolīvijā un Paragvajā.
Šis nomaļais apvidus, kurā mājo 700 putnu, 100 zīdītāju, 250 zivju un 80 reptiļu sugas, ir labākā vieta kontinentā, kur vērot un iepazīt Dienvidamerikas dzīvnieku un putnu pasauli, tāpēc tas iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā, kā arī pasludināts par biosfēras rezervātu. Pantanalā mājo lielākā daļa Amazones baseinā sastopamo dzīvnieku, bet atšķirībā no lietus mežiem šeit tiem nav tik viegli nomaskēties. Patiesībā daudzus dzīvniekus, kurus Amazones lietus mežos ir bezcerīgi ieraudzīt, šeit var salīdzinoši viegli vērot. Piemēram, "džungļu karali" jaguāru, kuru no lielajiem savvaļas kaķiem parasti ir visgrūtāk pamanīt.
Piraiju zveja un miljons kaimanu
Jaguāru foto medības ir Pantanalas galvenais "magnēts", jo uz zemes nav otras tādas vietas, kur būtu tik augstas cerības tos redzēt. Citās kontinenta vietās izredzes vērot šos majestātiskos kaķus brīvā dabā ir ļoti zemas, visaugstākās tās ir vien dažos rezervātos dziļi Peru un Gajānas džungļos, kur procentuāli iespējamība sasniedz, maksimums, 20 procentus. Savukārt Pantanala ir tik plaša, ka tās veiksmes faktors ieraudzīt Dienvidamerikas zvēru karali būtiski atšķiras no vietas, naktsmītnes, sezonas un tā, cik dienu pavadi reģionā. Tie, kuriem ir finansiālās iespējas, var doties uz Pantanalas ziemeļiem, kur atkarībā no naktsmītnes un mēneša cerības redzēt jaguāru svārstīsies no 50 līdz pat 99,9 procentiem. Savukārt citi izvēlas Pantanalas dienvidus, kur veiksmes procents svārstās starp 10 un 50 procentiem.
Arī es esmu ieradies uz dzīvnieku foto medībām Pantanalas dienvidos, jo papildus safari vēlos tuvāk iepazīt Bonito apvidu, īpašu dabas ieskautu vietu, kas atrodas kaimiņos. Tomēr esmu rūpīgi izdarījis mājasdarbu un noskatījis rančo tipa naktsmītni ar augstākajam cerībām dienvidu reģionā, kur redzēt plankumainos kaķīšus, tāpēc safari var sākties!
Pirmās dienas pēcpusdienā izbrauciens ar divstāvīgu baržu-katamarānu atklāj dažādākās putnu sugas, vairākas kapibaras un simtiem kaimanu (caiman yacare). Ja sākumā kaimanus vēl mēģinu skaitīt, tad drīz saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi, jo tie ir visapkārt – Pantanalā kopumā mājo vairāk nekā 10 miljoni, kas ir lielākā krokodilveidīgo populācija uz planētas. Katamarāna brauciens noslēdzas ar tradicionālo vietējo izklaidi, piraiju zveju.
Vakaram pienākot, sēžos pikapā, lai ar prožektora palīdzību meklētu nakts dzīvniekus, tai skaitā savvaļas kaķus – jaguāru un ocelotu, kas īpaši aktīvi ir tieši dienas tumšajās stundās. Un jau pirmajā nakts safari bija laimests, jo gids atrada jaguāru ģimeni – mammu ar trīs mazuļiem, kas ik pa laikam tramīgi pabāza galvas virs garajām zālēm, droši vien brīnoties, kāpēc "mēness" tik spoži spīd acīs. Pikapā visi bija ļoti pacilātā omā, vienīgi palika nedaudz mieles, ka jaguāru ģimene bija patālu un tumsā labi nobildēt nevarēja, bet – ja vien es zinātu, kas mani gaida vēl priekšā...
Putnu paradīze
Nākamajā rītā sēžos lielajā pikapā un dodos safari – atkal vērot dažādus dzīvniekus un putnus. Šī vieta ir putnu mīlētāju paradīze, un, lai gan ne tuvu neesmu viens no tiem, tomēr jāatzīst, ka, visu pasauli izbraukājot, nekur tik lielu skaitu krāsainu un skaistu putnu kā Pantanalā nav gadījies redzēt. Šeit pat nekur nav jābrauc, jo rančo viesnīcā cauru diennakti iet vaļā vietējais putnu "Positivus" festivāls ar dažādu sugu "simfoniskajiem orķestriem" – kokus no visām pusēm te apsēduši visdažādākie papagaiļi, lielās aras, ik pa laikam aizlido kāds krāšņs tukāns, pa pļavu lielā ātrumā nesas Dienvidamerikas strausi, lielie nandu (Rhea americana), vai skatam pazib melngalvainie jabiru stārķi, kas ir viens no Pantanalas simboliem.
Redzēju arī pašu krāšņāko Pantanalas putnu trofeju – hiacinšu aru (Hyacinth macaw), kas ir lielākā ara pasaulē ar spēcīgāko knābi papagaiļveidīgo vidū un skaistu indigo jeb violeti zilu "kažociņu". Bet tad rīta safari brauciena noslēgumā sekoja negaidītais – gids pamanīja zālienā jaunu jaguāru mātīti, kas meta acis uz kapibarām un sapņoja pa sulīgu steiku. Mašīnas rūkoņa viņas sapni gan laikam iztraucēja, jo jaunā dāma piecēlās kājās un nesteidzīgi, graciozi iesoļoja dziļāk krūmājā, prom no ziņkārīgajām acīm. Sekoja pēcpusdienas izbrauciens ar motorlaivu pa Mirandas upi, kur galvenais notikums laikam gan bija dauzonīgo kapucīnu bars. Šos pērtiķīšus parasti filmās var redzēt pirātiem uz pleca.
Tomēr labākais bija tikai priekšā, jo, braucot no Mirandas upes piestātnes atpakaļ uz rančo, gids izmeta mazu loku pa savannu un trešo reizi atrada jaguāru, turklāt šoreiz to varēja vērot gana ilgi un diezgan tuvu, tā ka varēja to labi sabildēt uz garās zāles fona ar parasto kameru bez lielajiem objektīviem. Tā, izrādās, bija tā pati jaunā mātīte, kas snauduļoja garajā zālē. Viņa ik pa laikam gaiņāja moskītus, tad sāka vērot mūsu pikapu, līdz, uzmācīgo paparaci garlaikota, atkal graciozi devās dziļāk biezoknī.
Savukārt vakarā otrs nakts safari ļāva pirmo reizi dzīvē ieraudzīt tik savdabīgo divus metrus garo skudrulāci, kam raksturīga īpaši kupla aste, pagarš purns-snuķis un 60 centimetrus gara lipīga mēle, ar kuru izsūkt termītus no alām un pūžņiem laukā. Tāpat iepriekš vēl nebiju redzējis maikongu, sauktu arī par krabjēdāju lapsu, kas ir tāds dīvains dzīvnieciņš – it kā lapsa, bet izskatās pēc šakāļveidīgā, savukārt izmēra ziņā atgādina labi nobarotu čivavu.
Redzēts necerēti daudz jaguāru
No rīta vēl pēdējā tūre Pantanalā pirms došanās tālāk uz nākamo reģionu. Sākumā izstaigājam vienu no Pantanalai tik raksturīgajām laipas takām, jo mūsu ziemas un pavasara mēnešos šejienes pļavas ir applūdušas un tikai nelielie pauguriņi kalpo dzīvniekiem kā Noasa šķirsts jeb patvērums no ūdens.
Pēc tam vēl uzkāpjam skatu tornī un tad ar safari pikapiem dodamies uz to pašu rajonu, kur iepriekšējā dienā redzējām jauno jaguāru mātīti. Trīs reizes divās dienās jau jaguāri bija redzēti, bet latviešiem ir teiciens "Trīs lietas – labas lietas, ceturtā no sirds". Un ceturtā tiešām trāpījās no sirds – gids krūmāju biezoknī atrada jauno mātīti un pieķēra to intīmā brīdī – šoreiz viņa vairs nebija viena, bet jau atradusi kavalieri. Pašu laimīgo pāri nevarēja saskatīt krūmājā, bet daži rēcieni, kas nāca no krūmu puses, skaidri liecināja, ka abi cenšas palielināt jaguāru populāciju Pantanalā. Tā tik bija veiksme – braucot uz šejieni, man solīja 50 procentu iespēju redzēt jaguārus, bet beigās redzēju tos trīs reizes un vienreiz pat dzirdēju pārošanās laikā. Tik daudz šo plankumaino kaķu te redzēts, ka jau sāku jokoties, ka pietiks tos jaguārus skatīties, labāk braucam meklēt kapibaras, par kurām paši brazīlieši nav augstās domās, jo tās sastopamas daudzos valsts štatos.
Kapibaras ir populārākā gaļa jaguāru ēdienkartē, bet citkārt tie medī un ēd visu – gan purva briežus (Blastocerus dichotomus), kurus šeit daudz var redzēt, gan milzīgos tapīrus, pat kaimanus. Jā, kaķiem parasti nepatīk ūdens, bet tikai ne jaguāriem. Tie ātri peld, bieži medī ūdenī kaimanus un – uz pārējo minku fona varētu teikt – jūtas kā zivs ūdenī. Tiem ir arī stiprākie žokļi kaķu saimē, tik stipri, ka var pat pārkost bruņurupuču bruņas. Tāpat jaguāri izmanto savus stipros žokļus, praktizējot neparastu medību metodi – tie pārkož medījuma galvaskausu pie smadzenēm, tādējādi momentā nogalinot upuri un neatstājot tam nekādas iespējas paglābties.
Jaguārs ir trešais lielākais kaķis pasaulē un pats lielākais rietumu puslodē. Viņa ķermeņa garums mēdz sasniegt 170 centimetrus, bet garā aste augumu pagarina vēl par 80 centimetriem. Interesanti: jo tālāk uz dienvidiem, jo izmēros lielāki jaguāri kļūst. Meksiku un Centrālamerikas valstis apdzīvo mazākie, bet uz dienvidiem no Amazones, Pantanalas reģionā, pa zemes virsu staigā lielākie.
Šiem dzīvniekiem piemīt kaut kas majestātisks. Ne velti gandrīz visas antīkās Amerikas civilizācijas, sākot no pašām vecākajām, olmekiem Meksikā un Čavinas kultūru Peru, līdz pat pēdējām, actekiem un maijiem, apbrīnoja šos varenos kaķus, daudzas pat pielūdza, gluži kā dievus. To cēlums, spēks, medīšanas prasme un maskēšanās talants iedvesmoja indiāņu kultūras saskatīt tajos kaut ko dievišķu un sakrālu. Kaut kā pārējie lielie savvaļas kaķi – lauvas, tīģeri, leopardi, pumas un gepardi – ne tuvu nav piedzīvojuši tādu dievišķu kultu savos kontinentos.
Interesanti, ka šī rančo apvidū daudz lielākas iespējas bija redzēt jaguāra mazo brālīti ocelotu, bet tā arī nevienu neredzēju, tāpat kā neparasto bruņnesi. Laikam ar jaguāriem es savu veiksmes podu jau biju izsmēlis.
Visu "Brazīlijas Lielo piecinieku" ar pieciem ikoniskajiem šejienes dzīvniekiem (jaguāru, tapīru, bruņnesi, kaimanu un lielo skudrulāci) vēl neesmu redzējis, tomēr plinti krūmos nemetu, jo blakus esošais Bonito reģions, uz kurieni dodos, ir kā Pantanalas turpinājums – tur arī apkārt klejo daudzi Dienvidamerikai tik raksturīgie faunas pārstāvji.
Ceļotāja Jāņa Kreicberga rakstu sērijā "Neizzinātā Brazīlija" jau varēji uzzināt vairāk par "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu, Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu, nacionālo parku "Lencois Maranhenses", arī "Ubajara" un "Sete Cidades", apslēptajiem dabas dārgumiem Čapadas Diamantinas nacionālajā parkā.