Kas jauns, labs un garšīgs kaimiņu galvaspilsētā Viļņā
Foto: Sabīne Košeļeva

Teikšu godīgi – manas atmiņas par kaimiņzemes galvaspilsētu pēc tur aizvadītām maģistrantūras studijām galīgi nebija no tām labākajām. Bija sajūta, ka esmu no sevis šai pilsētai atdevusi pārāk daudz, bet pretī saņēmusi pārāk maz, ko, saprotams, nekādi nevarēju aizmirst un uztvēru kā netaisnīgu pāridarījumu. Tieši tāpēc nolēmu, ka mans pirmais ceļojums pēc pusotra gada ilgas pauzes "pašizinātkāpēc" būs tieši uz Viļņu. Un galīgi to nenožēloju. Gluži otrādi!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viļņa manās atmiņās bija auksta un pelēka, un tajā mītošie cilvēki tādi paši. Atminos, cik trāpīgs man toreiz šķita Ričarda Gavēļa izcili meistarīgajā romānā "Viļņas pokers" lasītais pielīdzinājums Visuma pakaļas caurumam. Nu es sastapu diametrāli pretēju pilsētu – zaļu, atvērtu un dzīvīgu, pat neskatoties uz to, ka pandēmija ir darījusi un aizvien turpina darīt savu. Kad vaicāju vietējiem, kā tas nākas, ka tik īsā laikā pilsēta ir tik krasi mainījusies, ne reizi vien atbildē saņēmu teikumus, kas saturēja vārdu "humanization". Proti, kopš pilsētas mēra Remigija Šimaša stāšanās amatā 2015. gadā notikusi apzināta un mērķtiecīga pilsētas "cilvēciskošana", lai tajā būtu ērti un patīkami pārvietoties, uzturēties, atpūsties un dzīvot. Un šim kungam tas nudien izdodas teicami.

Vecpilsētas ielas, kas slēgtas automobiļu satiksmei, ir nosētas ar ielu kafejnīcām, kur var izēsties uz velna paraušanu, pa ntajiem veloceliņiem veselām strīpām pārvietojas cilvēki uz dažādiem braucamrīkiem, bet zālienos laiski vaļojas bezrūpīgi atpūtnieki ar saviem četrkājainajiem draugiem (vietējie smejas, ka pandēmijā katrs otrais ir iegādājies suni). Tā vien šķiet, ka Viļņa ir izgājusi kādus labjūtības un apzinātības kursus pie dzīves mākslas guru, un nu saviem iedzīvotājiem un viesiem piedāvā īstenu baudījumu gan miesai, gan garam, nemaz nerunājot par veselu jūru kārdinošu "Instagram" fotogrāfiju. Bet par visu pēc kārtas.

Kamēr īsta ceļošanas pieredze bija liegta, Viļņā tieši iepretim dzelzceļa stacijai uzstādīta interaktīva instalācija "Portāls", kas piedāvā ikvienam tiešsaistē sasveicināties ar Polijas pilsētas Ļubļinas iedzīvotājiem. Līdzīga uzparikte atrodas arī Ļubļinas galvenajā laukumā. Projekts ir sociāls eksperiments, un tā mērķis ir kalpot par vizuālu tiltu starp dažādām kultūrām, tādā veidā liekot aizdomāties (cerams) par trauslo vienotības un kopības nozīmi, kas jo īpaši saprotama un sajūtama bija pēdējā gada laikā. Projekta autori no "Benediktas Gylys Foundation" tuvākajā nākotnē plāno vairākus desmitus šādu portālu izvietot Eiropā un pasaulē – tāds itin labi iederētos arī Rīgas Stacijas laukumā, ne tā?

Protams, ka nemainīgi unikāla Viļņas vērtība ir Užupes republika pilsētas vecajā daļā, ko no vecpilsētas atdala Viļņas upe. Užupe ir izslavēta ar savu bohēmisko atmosfēru, stāvajām un šaurajām ieliņām, kur patvērušās omulīgas kafejnīcas, romantiskiem pagalmiņiem, mākslas galerijām un veikaliņiem, kā arī, protams, slaveno konstitūciju, kas paredz, ka "Cilvēkam ir tiesības neko nesaprast" vai "Cilvēkam ir tiesības uz privātumu".

Ja senatnē tā bija nabadzīgo pilsētas daļa, kur lielākoties dzīvoja amatnieki un turpat netālu atradās arī bordeļu kvartāls, tad pēdējos gados šis rajons ir kļuvis par iekārojamu dzīvesvietu. Tiesa, "parastais mirstīgais" to tik vienkārši vis nevarot atļauties. Turpat arī atrodas brīnumskaistā Bernardīnu kapsēta – viena no vecākajām Viļņā, kurā apglabāti daudzi slaveni lietuviešu un poļu mākslinieki un rakstnieki. Un kuram normālam latvietim nepatīk pastaigas pa skaistiem kapiem?

Jauns un daiļš vaibsts pilsētas sejā ir blakus Užupei uzbūvētais Paupys rajons, kas burtiski atdzimis aizlaistā industriālā teritorijā. Agrāko pussabrukušo fabrikas ēku un noliktavu vietā nu slejas skandināviskā manierē ieturētas biroju ēkas un dzīvojamie nami, gar upi no vecpilsētas līdz pat Botāniskajam dārzam ved veloceliņš, bet pašā viducī atrodas "Paupio Turgus" – hipsterīgs ēdienu tirgus, kur var gan iegādāties neparastus vietējos ražojumus, gan ieturēties un atspirdzināties kādā no daudzajām kafejnīcām.

Par ieturēšanos un atspirdzināšanos vispār būtu atsevišķs raksts jāraksta, un šo nodarbju dēļ vien ir vērts atbraukt. Ja tradicionāli lietuviešu virtuve asociējas ar visdažādākajiem kartupeļu ēdieniem, sākot no katras sevi cienošas saimnieces lepnuma – cepelīniem – un beidzot ar kartupeļu kūku Kuģeli, tad mūsdienu lietuviešu virtuve pārsteidz ar "starpdisciplināriem" jauninājumiem un – nebaidīšos klišejas – garšas piedzīvojumiem. Diļļu saldējums? Lūdzu! Kantaini cepelīni ar saldiem burkāniem un kaņepju sēklām? Mēli var norīt! Gliemeži ar gurķu un mārrutku biezeni? Labu apetīti!

Vietas, kur meklēt mūsdienu lietuviešu virtuves baudījumu:

  • Restorāns "Queensberry" (īpaši teicama vietējo vīnu izvēle)
  • Restorāns "Džiaugsmas" (diļļu saldējums)
  • "Paupio Turgus" (viss, ko vien sirds un vēders vēlas)
  • Restorāns "14 Horses" Senatorių pasažā (ķēves piena siers!!!)
  • Restorāns uz jumta "Pink and Yellow" (īpaša branča ēdienkarte)
  • Restorāns "Neringa" (slavenākais padomju laika restorāns, kas atdzimis mūsdienīgās garšās)


Nebija divu domu par Modernās mākslas muzeja "MO muziejus" apmeklēšanu – tur es gribēju nokļūt jau kopš uzzināju par tā atvēršanu. Jo sevišķi tā ir laba atelpa svelmainā vai, gluži pretēji, lietainā dienā – apbruņoties ar audiogidu un lēnā garā iepazīt Lietuvas 20. gadsimta otrās puses mākslu. Ekspozīcija tiek mainīta ik pa pusgadam, un es dabūju apskatīt līdz šim vērienīgāko šī muzeja izstādi "A Difficult Age. Szapocznikow – Wajda – Wróblewski", kurā izstādīti 120 darbi no piecām valstīm. Slavenākais poļu kinorežisors Andžejs Vajda, konceptuālā skulptore Alīna Šapošņikova un gleznotājs Andžejs Vrobļevskis – viņi visi dzimuši vienā laikā, visi agri zaudējuši vecākus un visi uz savas ādas izbaudījuši padomju savienības brutalitāti. "A Difficult Age" šajā gadījumā uztverams gan kā sarežģīts vēstures posms, gan arī kā pusaudžu gadi, liekot jau atkal aizdomāties gan par viena cilvēka skaudro likteni, gan veselas tautas, gan to abu neizbēgamo mijiedarbību.

Par iepriekšminēto skaudrumu ļoti uzskatāmi nākas aizdomāties arīdzan bijušajā Lukišķu cietumā (kur cita starpā pērn tika filmēts "Netflix" seriāls "Stranger Things"). Vēl cara laikā celto iespaidīgo būvi, kas atrodas pašā pilsētas centrā blakus parlamentam, slēdza vien 2019. gadā, un nu tā komplekss ar slimnīcu, administrācijas ēkām un baznīcu ir kļuvis par laikmetīgu kultūras centru "Lukiškių kalėjimas 2.0", kas piedāvā gan dienas, gan nakts ekskursijas pa spocīgajām un autentiskajām ieslodzījuma vietas telpām, izstādes, brīvdabas koncertus uz tehniski jaudīgākās skatuves Viļņā pašā cietuma pagalma viducī un arīdzan mākslinieku darbnīcas un rezidences, kurām var pieteikties ikviens tīkotājs. Godīgi – man žoklis atkārās, un dabūt viņu ciet man ekskursijas laikā īsti tā arī neizdevās.

Trekns jo trekns punkts uz "i" manai attiecību nolīdzināšanai ar Viļņu bija lidojums gaisa balonā. Es nebūt neesmu augstuma mīļotāja – kad draugi kāpj skatu torņos, es parasti palieku lejā uzpīpēt vai kaut ko tamlīdzīgu, bet Siguldas gaisa tramvajiņā es nosvīdusi turējos iekrampējusies stangā. Vairs nekad! Taču – ja jau reiz nolīdzināt/dibināt jaunas attiecības, tad pēc pilnas programmas, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viļņa ir viena no ļoti retajām pilsētām Eiropā, kur lidojums ar gaisa balonu notiek virs pašas pilsētas, ko pa dienu esi krustu šķērsu izstaigājis kājām, ne lauku teritorijas, kā ierasti.

Turklāt man palaimējās pabūt īstā gaisa balonu festivālā, kur kopā kā tādas krāsainas bites stropā lidinājās vismaz divi desmiti balonu. Kā jau ar visu – bail bija tikai pašā sākumā, jo īsti nezināju, ko gaidīt. Pēc stundas piezemējoties kaut kādā pļavā līdz krūtīm zālē, nevienu sakarīgu vārdu gan es īsti nevarēju izdvest. Šampanieša glāzi izdzēru vienā rāvienā kā šņabi un atceļā uz pilsētu, rokās murcīdama savu sertifikātu, kas apliecina, ka esmu titulēta par Viļņas hercogieni, spēju domāt vien par to, ka viss taču dzīvē tomēr ir līdzsvarā. Augšas un lejas, ēšana un dzeršana, kustība un atpūta, prieki un bēdas. Un pat tad, ja brīžiem tā galīgi nešķiet, tomēr agrāk vai vēlāk līdzsvars tomēr iestājas. Protams, brīdī, kad vismazāk gaidi un vairs neceri. Paulu Koelju var mierīgi doties pensijā, jā.

P.S. Es nevaru iedomāties nevienu citu vietu, kas precīzāk atbilstu viedajam itāļu vārdu salikumam "La Dolce Vita" kā viesnīca "Artagonist". Ik istaba ir atšķirīga, un tās ar savām rokām izdaiļojuši mūsdienu lietuviešu mākslinieki. Aizgrābjošs skats pa logu uz vecpilsētas jumtu korēm, milzu gulta ar kraukšķīgiem un vēsiem palagiem un "Prosecco" brokastīs – ko vēl vairāk var vēlēties?

P.P.S. Piesekojiet "Facebook" vīram vārdā Vincas Alesius! Viņš ir ielu fotogrāfs, kuru var sastapt klīstam pa vietējo un tūristu iemīļotām vietām, iemūžinot Viļņas gaisotni un cilvēkus.

Vairāk informācijas par atpūtas un nakšņošanas iespējām Viļņā var atrast "Go Vilnius" mājaslapā.

Seko TūrismaGids.lv arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form