Šampanietis ir dzēriens, kas apvīts ar elegances, izsmalcinātības un aristokrātijas auru, senie šampānieša nami Reimsā un Epernē, kas paaudzēs sadarbojas ar visiespējamiem Eiropas galmiem un karaļnamiem, valdzina grezno un majestātisko skatu, taču Šampaņa - tā nav tikai zināmie un "lielie" vārdi un nosaukumi, ko liela daļa varbūt dzirdējuši tikai Bonda filmās.
Šampaņā starp vīna laukiem ar elegantiem chateau un pavisam ikdienišķām franču pilsētiņām, ir kāds ciemats, kura vārds labi zināms pasaules vīnziņiem un eksprtiem - Maijī. Mailly Champagne tiek novērtēts kā viens no labākajiem šampāniešiem, un arī tam ir savs, visai neparasts, stāsts. Jo vīns - tas vienmēr ir stāsts.
No pārējiem Šampaņas uzņēmumiem šis atšķiras ar to, ka ir kooperatīvs, kurā apvienojušās 25 ģimenes, kas dzīvo Maijī un kam pieder visi ciemata vīna dārzi līdz pēdējam kvadrātmetram. Mailly Champagne stāsts aizsākās 1929. gadā, kad Francijas vīna biznesā valdīja dziļa finansiālā krīze, ko aizsāka boļševiku revolūcija Krievijā. Līdz 1917. gadam cariskā Krievija bija lielākais šampānieša importētājs, kas vīndariem ļāva dzīvot zaļi. Kad pie varas nāca padomju vara, dārgo dzirkstošo dzērienu tur nevienam vairs nevajadzēja, kas noveda pie ekonomiskās krīzes Francijas vīna reģionos, īpaši Šampaņā.
Tā nu 1929. gadā trīs četri Maijī vīna audzētāji, kas līdz tam savu produkciju bija pārdevuši uzpircējiem un lielajiem namiem, sanāca kopā un nolēma izveidot paši savu vīna darītavu, bet tā vietā, lai firmai dotu kādu no dibinātāju uzvārdiem, viņi izvēlējās paša ciemata nosaukumu - Mailly. Līdz ar to vīna darītava sevi arī ierobežoja - kooperatīvam vairs nedrīkstēja pievienoties citu reģionu un pat kaimiņu ciematu vīnogu audzētāji. Maijī ir apelācijas kontrolēts reģions (A.O.C.) un ja šampanietī tiktu izmantots cita reģiona vīns, tas vairs nedrīkstētu saukties Mailly Champagne, skaidro Mailly Champagne komercdirektors Savjē Mijārs (Xavier Millard)
"Kompānijas dibinātāji lepojās ar šo vietu, tāpēc nosaukumam izvēlējās ciemata nosaukumu," portālam "Delfi" pastāstīja Mijārs. "Tie bija smagi laiki - pagājušā gadsimta 30. gados Francijā valdīja finansiālā krīze, tad sekoja Otrais pasaules karš, un pirmo peļņu uzņēmums guva tikai gadsimta vidū. Ap to laiku kooperatīvam pievienojās vēl divi desmiti ģimeņu, kurām joprojām, nu jau vairāk kā 60 gadus, pieder šis uzņēmums. Neparasti ir tas, ka īpašnieku sastāvs nav mainījies, - neviens kooperatīvu nav pametis un neviens nav nācis klāt."
"Uzņēmums nosaukts ciemata vārdā, kas nozīmē to, ka neviens ārpus tā, piemēram, no kaimiņu ciemata, nevar pievienoties kooperatīvam. Tik vienkārši. Mēs nedrīkstam arī iepirkt vīnogas no citiem audzētājiem, jo Maijī ir kontrolēts apelācijas reģions. Līdz ar to nevaram arī paplašināties, attīstīties un augt. Kooperatīvā drīkst būt tikai ģimenes no šā reģiona un vīnu drīkstam darīt tikai no Maijī vīna dārzu vīnogām," viņš skaidro.
Tam, ka Mailly Champagne nevēlas pamest neviens no akcionāriem, liels nopelns ir arī… vīna pagrabam. Ne tāpēc, ka būtu lielākais, garākais vai skaistākais Šampaņā, šie rekordi pieder citiem, bet gan tāpēc, ka šo kilometru garo tuneli ar savām rokām 36 gadu garumā raka visas kooperatīvā iesaistītās ģimenes, un tas izveidojis dziļu personisku pieķeršanos, lepnumu un atbildības sajūtu.
Maijī ir arī viens no 17 Šampaņas ciematiem, kura vīna dārzi atbilst Grand Cru līmenim. "Tie ir labākie vīna dārzi Šampaņā, vai mēs to gribētu vai nē. Tās ir visdārgākās, visaugstākās kvalitātes vīnogas reģionā. Tā ir milzīga priekšrocība, taču var izrādīties arī mīnuss. Ja šefpavāram ir pieeja labākajiem produktiem, bet viņš nezina, ko ar tiem darīt, iznākums būs bēdīgs. Tas pats ar šampanieti - nepietiek tikai ar labām ogām, ir jāzina, kā blendēt, izturēt. Pie tā ir smagi jāstrādā," saka Mijārs.
Uzņēmuma komercdirektors nenoliedz, ka Grand Cru apelācija ir gan trumpis, gan problēma. "Mailly platība ir 17 hektāri un ne metra vairāk, un mēs fiziski nevar saražot vairāk vīna," norāda Mijārs. "Jau no pašiem pirmsākumiem kooperatīvs zināja, ka nevar augt, tāpēc mūsu ambīcijas ir nevis palielināt produkcijas apmērus katru nākamo gadu, bet gadu no gada radīt izcilu šampanieti."
"Mūsu problēma ir arī tā, ka esam neliela kompānija - ik gadu saražojam 500 tūkstošus pudeļu, un tas nav daudz, salīdzinot ar lielajiem namiem, kas saražo desmitiem miljonu pudeļu gadā," viņš saka. "Protams, lielajiem šampanieša namiem ir lielākas mārketinga iespējas, un mēs nevaram cīnīties ar kompānijām, kas ir 50 reizes lielākas par mums. Mums ir rūpīgi jāizvēlas savs realizācijas tīkls. Mūs zina šampanieša mīļotāji, vīna eksporti, vīndari, bet ārpus šīs tomēr nelielās sabiedrības mēs paļaujamies uz mūsu izplatītājiem, vēstniekiem pasaulē un specializētajiem izdevumiem, kas Mailly vienmēr novērtē ļoti augstu."
Vai pārējie 16 Grand Cru ciemati nav greizsirdīgi uz Maijī par tā panākumiem, jo viņi tomēr palikuši anonīmi? "Patiesībā arī pārējie vīna dārzu īpašnieki ir apvienojušies kooperatīvos, ieskaitot visus Grand Cru ciematus, taču Mailly ir vienīgie, kas izvēlējās ražot šampānieti ar ciemata vārdu," paskaidro Mijārs.
Katras vīna darītavas lepnums ir senie vīni no kompānijas pirmsākumiem - daži nami lepojas pat ar divus gadsimtus vecām, nosūbējušām pudelēm. Mailly Champagne paveicies mazāk - vecākais vintage vīns Maijī pagrabos ir no 1947. gada. "Otrā Pasaules kara laikā pazuda viss pagraba saturs. Mēs nezinām, vai tas tika nozagts, vai to izdzēra krievu vai franču karavīri, bet mums nav nevienas vīna pudeles, kas būtu vecāka par 1947. gadu," saka Mijārs.
Lai arī vintage šampanieši ir izsmalcinātāki, lielākais "tirgus potenciāls" visiem vīndariem ir klasiskais bruts. "Jā, vispopulārākais no Mailly šampaniešiem ir klasiskais Brut Reserve NV," piekrīt firmas komercdirektors. "Vintage šampāniešiem izmanto tikai 5 vai 10% ražas, pārējais iet blendiem - Brut Nature, Blanc de Noir, Extra Brut utt. Ja vīnogas nav piemērotas vintage, tad visa raža aiziet blendiem."
Lai arī pienācis 21. gadsimts, kad tehnoloģijas spēj gandrīz visu, vīna darīšanā joprojām daudz ko ietekmē Māte Daba, ar kuras labvēlību, kaprīzēm vai pārcentību jārēķinās. "Ļoti īpašs bija pagājušais, 2015. gads, jo tas bija labs visā Eiropā - Spānijā, Portugālē, Vācijā. Vajadzētu būt, ka 2015. gada vintage vīni būs ļoti labi," saka Savjē Mijārs. "Mēs varējām saražot visus vintage, izņemot L'Intemporelle, jo Chardonnay vīnogas bija pārāk nobriedušas. Savukārt 2014. gadā, kas arī bija labs, vīnogas nebija tik spēcīgas, lai mēs varētu taisīt Les Echansons, kam vajadzīgas bagātas, spēcīgas Pinot Noir, ar izcilu struktūru, toties pērn to varējām taisīt. Tā kā mēs pielāgojamies."
"Piemēram, 2001. un 2003. nebija labi vintage gadi. Pirmajā gadījumā vīnogas bija pārāk vārgas, bet 2003. - pārāk gatavas, pārāk bagātas, jo vasara bija ļoti karsta un saulaina. Taču blendējot šos abus vīnus, sanāk kaut kas ļoti interesants," viņš piebilst. "Es esmu dzimis 1974. gadā un visā pasaulē šis gads bija briesmīgs vīna darīšanā. Ticiet man, jo pa visu pasauli esmu meklējis no šā gada kaut ko interesantu un nekā. Varbūt tikai Madeirā sanāca kaut kas labs… Otrs sliktākais gads bija 1977. - manas sievas dzimšanas gads (smejas)!"
Kāds izskatās 2016. vīna gads? "Pagaidām neesam ar to apmierināti, jo pavasarī un vasaras sākumā ilgstoši lija, vīnogulāji saķēra slimības, būs grūti strādāt. Galvenais, lai ir labi laika apstākļi no augusta sākuma līdz septembra beigām, jo mēs zinām, ka ražas novākšana šogad būs vēla - ogas aizmetās tikai jūnija vidū. Ja šie divi mēneši pirms novākšanas oktobra sākumā būs labi, tad viss mainīsies uz labu," saka Savjē Mijārs.
