Robeža ar pagātni

Latviešu ceļotāju stāsts: no Palangas līdz Gdaņskai ar velo, iepazīstot savdabīgo Kaļiņingradu
Foto: Mārcis Kalniņš un Līga Lindenbauma


Patīkamais veloceliņš, tāpat kā Eiropas Savienība, beidzas nedaudz aiz Nidas. "Facebook" lasāmi neskaitāmi ieraksti, ka Lietuvas – Krievijas robežas šķērsošana ar automašīnu, pat relatīvi īsas rindas gadījumā, aizņem 3 – 7 stundas, kamēr ar velosipēdu šis process ir ātrs un vienkāršs. Robežsargi vēl nav apraduši ar jauno vīzu sistēmu un viens otru pamāca noformēt dokumentus. Kad ar tiem viss kārtībā, tiekam nosūtīti pie muitniekiem, kuri nepievērš mums uzmanību, vien pamāj, lai braucam prom. Vēlāk no Kaļiņingradas hipsteru bārā "Jelcin" sastaptās Mašas uzzinām, ka veloceliņš esot ieplānots arī Krievijas pusē. Divas reizes nauda tam bijusi, bet tad mistiski pazudusi. Tagad tā esot parādījusies trešo reizi, tiesa, tas vēl nenozīmē, ka veloceliņš tiks uzbūvēts tuvākajā laikā.
Šķērsojot robežu, ainava spēji mainās un skrajiem kokiem apaugušos smilšu klajumus vietām nomaina Brazīlijas lietus mežus atgādinoši skati. Turpmākos kilometrus nenogurstoši tiek atgādināts, ka atrodamies pierobežas zonā un klaiņošana pa mežu vai peldēšana uz Eiropas Savienības pusi stingri aizliegta. Aizliegts ir daudz kas, bet dīvainā kārtā tas netraucē. Pie šādas aizliegumu zīmju koncentrācijas tās neviļus sāk ieplūst kopējā ainavā un izzust no apziņas. Jo vairāk attālinājāmies no Lietuvas robežas, jo vairāk no autovadītāju redzamības zonas pazūdam arī mēs. Īpaši mūs neredz (vai neieredz) autobusu šoferi, kuri brauca garām bīstami ātri un tuvu. Tā vien šķiet, ka te visu nosaka izmēri. Jo lielāks un smagāks, jo drošāk vari uz ceļa justies, pārējiem atliek pierauties. Vietās, kur ceļš neielīksmo ar aizraujošiem skatiem un garām traucas bravūrīgu auto kolonnas, var kavēt laiku, turoties šaurajā zonā starp nepārtraukto līniju un ceļmalu, kuras zāļu stiebri kutina pedāļus minošās pēdas.
Krievu Kuršu kāpas apskates objektos dzirdam, ka vairums apmeklētāju izmanto bezmaksas mobilo aplikāciju (lejupielādējama parka mājaslapā un darbojas bez interneta savienojuma). Tā ne tikai nostādinātā te sievietes, te vīrieša balsī aizraujoši stāsta par kāpas vēsturi, floru un faunu, bet arī reģistrē lietotāja pārvietošanās maršrutu. Tādēļ esam priecīgi, ka meklējot Gulbīšu ezeru, pārāk nenovirzijāmies no takas.
Atšķirībā no Lietuvas (un arī Polijas, kā uzzināsim to vēlāk) ciemati Kuršu kāpas Krievijas pusē ir vienkārši un nesaposti. Izskatās, ka mājas ir ar nodomu ieaudzētas garā zālē vai neizbrienamos džungļos. Šķiet visas šīs darbības tiek veiktas ar mērķi maskēties vai vismaz neizcelties. Pirmais ciems aiz robežas – Morskoje – lepojas vien ar nelielu veikaliņu un aizaugušu pieeju lagūnai. Ar minūtēm 20 pietiek, lai to izbrauktu krustu šķērsu un saprastu, ka tūristam te nav ko darīt.

Jo dziļāk Krievijā, jo nedaudz labāk. Tālākos piejūras ciematos pārdod žāvētas zivis. Pārdevēja atklāti stāsta, ka tikai trīs no piedāvātajām zivju sugām nav vietējo zvejnieku loms. Pēdējās ir brīnum gardas un dāma aiz letes laipna – ļauj norēķināties eiro, jo bankomātu un valūtas maiņas punktu šajā dievu pamestajā nostūrī nav un to izdodas atrast tikai nākamajā dienā. Par laimi, gandrīz visur Kaļiņingradas apgabalā, izņemot tirgu, iespējams norēķināties ar maksājumu karti. Iekšzemes ciematos var nopirkt dažādas dārza veltes un te izplatītākā produktu cena ir 100 rubļi (apm. 1,5 eiro). Tirgošanās ir arī neliels teātris. Lauku tantes bērnišķīgi uzmet lūpu un skaļi apvainojas, ja plūmes vai ābolus nopērkam tikai no vienas pārdevējas, nevis vairākām.

Latvijā dzīvojošie krievu draugi bija mūs iebaidījuši, ka Krievijā briesmas uzglūn teju no katra stūra un tādēļ jāievēro īpaša piesardzība. Realitātē, vismaz Kaļiņingradas apgabalā, cilvēki iesaistoties komunikācijā ar svešinieku ir nedaudz skeptiski, bet pēc pāris teikumiem krievu valodā atveras sarunai. Visi ceļojumā satiktie cilvēki ir draudzīgi un izpalīdzīgi, labprāt atbild uz jautājumiem, pieskata velosipēdus mūsu prombūtnes laikā un dalās ar saviem stāstiem. Jau pieminētā zivju pārdevēja pat atdod savu pusdienu sviestmaizi, lai būtu ko uzkost zivīm. Dažkārt satiktie sarunu biedri iegrima nostalģiskās atmiņās par Rīgu vai armijas laikā ("kad mēs visi bijām kopā") satiktajiem latviešiem. Negribīgi nākas atzīt, ka savā veidā arī mēs esam propagandas nozombēti un dzīvojam mītos par kaimiņvalstī notiekošo. Vēl ļaunāk, ja domājam, ka pazīstam Krieviju, jo agrāk, piemēram, padomju laikā, esam tur viesojušies, vai pazīstam krievus, jo zinām tos Latvijā. Uz šādiem pamatiem izdarīti secinājumi par mūsdienu Krieviju un tur notiekošo būs kļūdaini.

Source

Tūrismagids

Tags

Ceļojums Lasāmgabali Kaļiņingrada
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form