Nolādētā sala Neapoles līcī – Gaiola

Neapoles līcī ir trīs ļoti slavenas salas – dienvidos tā ir Aksela Muntes aprakstītā Kapri, ziemeļos – Iskija un Pročida. Tās ir iecienīti tūristu apskates objekti, tomēr pa ceļam daudzi pamet aci arī uz nelielo saliņu pašā krastā – Gaiolu. Tā sastāv no divām mazākām, klinšainām daļām, kas savienotas ar šauru tiltiņu.

Neparasto stāstu, kas ar to saistīti, dēļ mazā saliņa iemantojusi ceļotāju uzmanību, un ziņkārīgie iedrošinās turp aizpeldēt.

Vai aizbraukt ar laiviņu.

Reiz šī dubultsala bijusi saistīta arī ar sauszemi, bet romiešu valdīšanas laikos tā atdalīta un ieguvusi nosaukumu "Euplea" – dieviete, kas sargājusi jūrasbraucējus. Tolaik šeit uzcelts arī templis, bet no tā nekas nav palicis pāri, raksta "Travelbook".

19. gadsimtā sala izmantota kā aizsardzības punkts līcī pret uzbrukumiem no jūras puses. Tad arī sala pirmo un vienīgo reizi pastāvīgi apdzīvota. Tur mitis kāds vīrs, ko dēvējuši par burvi. Viņš dzīvojis vientulīgi un pārticis no zvejnieku žēlastības dāvanām. 19. gadsimta beigās kāds itāļu politiķis tur licis uzcelt sev villu, kas uz salas slejas vēl šodien. Ēka vairākkārt mainījusi īpašniekus un kādu laiku piederējusi arī rakstniekam Normanam Duglasam.

Tiktāl viss šķiet mierīgi un harmoniski, ja neskaita mistisko burvi, par ko gan nekas vairāk nav zināms.

Dīvainības sākas 20. gadsimta pirmajā pusē un saistītas ar vāciešiem. Pirmais upuris gan bijis šveicietis – Hanss Brauns, kas uz salu pārcēlies 1920. gadā, un villā atrasts miris, ietīts paklājā. Īsi pēc tam viņa sieva aiz bēdām noslīcinājusies jūrā. Nākamais villas īpašnieks bijis parfimērijas un smaržu tirgotājs, smalks vīrs no Vācijas vārdā Oto Grunbaks. Viņš īsi pēc salas iegādāšanās piedzīvojis sirds infarktu un aizgāja aizsaulē.

Kā jau tas parasti ir ar leģendām, versijas mēdz atšķirties, un citos avotos minēts, ka pirmais salas upuris bijusi Elena fon Pariša no Vācijas. Viņa 1926. gadā vētrainā naktī braukusi atpakaļ uz salu ar tur toreiz ierīkoto trošu pārcēlāju. Trose pārtrūkusi, un sieviete pazudusi jūras viļņos uz mūžīgiem laikiem. Šajā stāsta versijā Hanss Prauns un Oto Grumbahs (vārdu līdzība ir nepārprotama), ko Elena fon Pariša izmitinājusi uz salas, arī traģiski gājuši bojā – viens drīz pēc negadījuma ar Elenu pakāries, bet otrs pēc dažiem gadiem sev padarījis galu Vācijā, raksta "Travelbook".

Arī nākamajiem salas īpašniekiem neveiksmes un traģēdijas sekojušas vai ik uz soļa. Šveiciešu rakstnieks un uzņēmēja Eduarda Sandoza dēls Moricss Sandozs 50. gados dzīvoja uz salas. Šajā laikā viņš piedzīvoja bankrotu un pēc pārdzīvojumiem nonāca psihiatriskajā klīnikā Šveicē, kur 1958. gadā atņēma sev dzīvību.

Arī tēraudliešanas uzņēmuma īpašnieks Pauls Karls Langhaims, dzīvodams salā, piedzīvoja sava uzņēmuma finansiālu sabrukumu. Pēc tam salu atpirka itāļu rūpnieks un viens no "Fiat" grupas uzņēmējiem Džiani Agnelli, kas atļāvis Langhaimam tur turpināt dzīvot vēl kādu laiku. Agnelli veicis ievērojamus pārbūves darbus villā un izbūvējis uz salas helikoptera laukumu. Ja tic lāstam, tad arī Agnelli, kas pats uz salu pirmo reizi aizbrauca tikai vēlāk, piemeklēja tās nelaime – viņš cieta smagā nelaimes gadījumā, saskrienoties ar kravas auto, bet izdzīvoja. Tā kā Gaiolā viņš uzturējies reti, 1968. gadā viņš to pārdevis citam miljardierim – ASV naftas rūpniekam un mākslas mecenātam Žanam Polam Getijam, kas tajā laikā bija pasaules bagātākais cilvēks.

Droši vien šīm lietām nav loģiskas saistības, bet piecus gadus pēc tam, kad Getijs nopirka salu, viņa 17 gadus veco mazdēlu nolaupīja mafijas banda. Miljardieris samaksājis prasītos gandrīz trīs miljonus dolāru tikai tad, kad nolaupītāji zēnam nogriezuši ausi, bet vēlāk savam dēlam šo summu prasījis atmaksāt, raksta "Travelbook".

Visbeidzot, 1978. gadā, Gaiola nonāca sava pēdējā privātā īpašnieka rokās – to nopirka uzņēmējs Džianpaskvale Džrapone. Bet jau drīz viņu piemeklēja tāds pats liktenis kā citiem – viņa uzņēmums bankrotēja, parādu dēļ viņš nonāca cietumā, bet dienā, kad uzņēmums tika izsolīts, viņa sieva nositās autoavārijā.

Diezgan loģiski, ka māņticīgie itāļi šo vietu iesauca par "nolādēto salu", un pēc visiem bēdīgajiem notikumiem to vairs neviens negribējis iegādāties. Tā nu sala nonākusi Kampānijas reģiona pašvaldības īpašumā. Šikā villa palikusi likteņa varā un ir visai nolaista. Vietējie salai met lielu līkumu.

Jāpiebilst, ka salīdzinoši nesen – 2009. gadā – Gaiola ļoti nelāgā veidā vēlreiz nonāca itāļu mediju uzmanības lokā, jo kvartālā, kas atrodas tai tieši pretī uz sauszemes, savā villā noslepkavotu atrada multimiljonāru Franko Ambrozio un viņa sievu. Viņu nogalināšanā apsūdzēti trīs romieši, no kuriem viens strādājis villā par dārznieku, bet ļaužu valodās un plašsaziņas līdzekļos šis stāsts, protams, integrēts salas melno leģendu vidū.

"Lai arī neglābjami nolādēta, šī sala ir fantastiski skaista," raksta "Huffingtonpost" par mazo klinšu pauguru mirdzošajā Neapoles līcī.Loģiski, ka interese par to nerimst. Tie, kas nav māņticīgi vai nav dzirdējuši minētos šausmu stāstus, salas apkārtni atklās kā ideālu niršanas vietu. Šeit izveidota īpaši aizsargājama jūras teritorija "Parco Sommerso di Gaiola", kur ir neticami skaista zemūdens pasaule, jūras dibenā te var atrast neskaitāmi daudz romiešu valdīšanas laika ēku drupu. Tās reiz veidojušas romiešu muižu "Pausilypon" iepretim Gaiolai, Posillipo pakalna virsotnē, un tagad tur esošais ciems un drupas ar tādu pašu nosaukumu ir apskates vērta vieta.

Visa teritorija, kas ieskauj salu, ir aizsargājams jūras parks. Tūristi no Neapoles te labprāt ierodas nirt un snorkelēt, kā arī izbraukt ar kanoe laivām vai kuģīšiem ar stikla dibenu, kas ļauj aplūkot jūras valstību. Neapoles tūrisma centrs darot visu, lai attīstītu šo vietu par tūrisma objektu, atsaucoties uz centra pārstāvi, raksta "Travelbook". Savukārt villas saglabāšanai uzsākts Neapoles pieminekļu aizsardzības biroja projekts. Tur plānots iekārtot tūrisma informācijas centru, kur stāstīs par kultūras un dabas vērtībām šajā reģionā.