Sešas alas pasaulē, kas izskatās kā no fantastikas filmas

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Son Doong ala (titulbildē) ir pazīstama kā pasaulē lielākā dabiskā ala, kurā atrodas daudzas kaļķakmens grotas, stalaktīti un stalagmīti, stāstīts vietnē ''Vietnam Guide''. Ala atrodas Vjetnamā, Phong Nha-Ke Bang nacionālajā parkā. To 1990. gadā atklāja vietējais iedzīvotājs Ho Khanh, kurš meklēja patvērumu no vētras. Kas interesanti – viņš pēc tam par šo alu aizmirsa un vien 19 gadus vēlāk – 2009. gadā – par to atcerējās un uz to aizveda britu pētniekus, skaidrots portālā ''Lonely Planet''.

Pētnieki noskaidroja, ka ala stiepjas 200 metru augstumā, 175 metru platumā un 9 kilometru garumā. Tā arī ir mājvieta dažādiem savvaļas dzīvniekiem, tostarp pērtiķiem, sikspārņiem, čūskām, žurkām, vāverēm, putniem un lidojošajām lapsām (flying foxes) jeb milzu sikspārņiem.

Lai nokļūtu līdz alai, būs jādodas sešu kilometru garā pārgājienā pa lietus mežiem, tostarp šķērsojot ciematu, kurā dzīvo Ban Doong etniskā grupa. Ieeja alā ir maksas prieks, taču tā ir salīdzinoši neliela – izmaksās līdz astoņiem eiro, ja ir vēlme doties ekspedīcijā kopā ar gidu.

"Vatnajökull" ledus ala arī pazīstama kā Anakondas ledus ala, jo tā ir gara un līkumota, gluži kā baisā čūska, vēstīts vietnē ''Arctic Adventures''. Stāvot pie ledus alas ieejas, ledus tekstūra saulē mirdz, bet, skatoties dziļumā, tās tunelis šķiet bezgalīgs. Taču ne tikai alas ievērojamie izmēri ir tas, kas piesaista tik daudz apmeklētāju, bet arī ledāja zilā krāsa ir viena no vilinošajiem faktoriem.

Kāpēc ala ir tik izteikti zila? Īsumā – ledājs ir blīvāks un biezāks nekā parastais ledus, piemēram, ledus kubiņi tavā saldētavā. Šīs pārvērtības ir rezultāts procesam, kurā simtiem gadu laikā sniegpārslas ir kritušas viena uz otru, noblietējušās un pārkristalizējušās ledū – šī procesa laikā arī tiek izspiesti ledū esošie gaisa burbuļi. Ja ledus ir pārāk blīvs, lai tajā uzkrātos gaiss, gaisma ledū iekļūst dziļāk. Un, jo dziļāk gaisma iekļūst, jo vairāk tā zaudē sarkanās krāsas spektru, tādējādi liekot ledum mūsu acīs izskatīties ārkārtīgi zilam. Tieši šī iemesla dēļ šie ledāji ir tik maģiski zili.

Jāpiebilst, ka šī ledus ala ir lielākā dabiskā ledus ala Islandē – tā ir vairāk nekā 100 metru dziļa. Un netālu no alas ieejas no tās griestiem izplūst neliels ūdenskritums, kas liecina – ledus ala ir pastāvīgi mainīga dabas parādība un tās līkumi joprojām turpina veidoties.

Antilopes kanjons ir dabisks veidojums, kas atrodas Arizonā, ASV. Kanjons stiepjas gandrīz 40 metru dziļumā, tā ''sienas'' ir viļņveida un krāsojas brūni sarkanos toņos, stāstīts vietnē ''World Atlas''. Kanjons veidojies ūdens erozijas rezultātā – neregulāro plūdu dēļ arī veidojušās asinssarkanās un brūnās krāsas, kā arī labirintam līdzīgās ejas. Kanjonam ir divas daļas – augšējā un apakšējā. Augšējā ir pieejama ikvienam, savukārt apakšējā ir grūtāk sasniedzama un, lai tur nokļūtu, jāpārvietojas pa virkni kāpņu. Kanjona apkārtnē arī patiesi dzīvo antilopes; tāpat šeit augošā zāle un ūdenstilpes padara to par populāru ganību vietu.

Neapšaubāmi Antilopes kanjons ir tūristu iecienīta apskates vieta, taču ne vienmēr tajā atrasties ir droši. Lietus sezonā kanjonu aizliegts apmeklēt, jo tā viesus jebkurā brīdī var pārsteigt pēkšņi plūdi, kas ir dzīvībai bīstami.

"Phraya Nakhon" ala atrodas Taizemē. Kā vēsta vietējā leģenda, alu atklāja pirms apmēram 200 gadiem, kad vietējais valdnieks Nakhons Srithammaraja vētras laikā bija spiests pamest savu kuģi un meklēt patvērumu alā. Tomēr vairāki vēsturnieki uzskata – alu atklāja vai vismaz nosauca augstmaņa Nakhona vārdā, kurš šajā reģionā dzīvoja 17. gadsimtā, skaidrots vietnē ''Atlas Obscura''.

Lai arī kā būtu patiesībā, ala jau izsenis bijusi maģisks un vilinošs apskates objekts Malajas pussalas ziemeļu daļā. Kad alā ieplūst saules gaisma, tā izgaismo stalagmītus, stalaktītus un šeit augošos sulīgi zaļos kokus, kas stiepjas pretī saulei. Tas ir visai sirreāls un arī savā ziņā mistisks skats, kuru uzskata par piemērotu karaļiem.

1890. gadā par godu karaļa Čulalongkorna (Rama V) vizītei alā tika uzcelts pilskalns, uz kura, savukārt, tika novietots neliels paviljons, kas uzbūvēts Bankokā, bet alā salikts kopā. Paviljona atrašanās vieta izvēlēta tā, lai to apspīdētu rīta saules gaisma. Pēc paviljona uzstādīšanas alu apmeklējuši vēl divi karaļi – Čulalongkorna pēcteči.

Niedru flautu ala atrodas Ķīnā un savu vārdu ieguvusi par godu lielajam niedru daudzumam, kas aug pie alas ieejas un kuras ievāc, lai izgatavotu flautas un citus neliela izmēra pūšaminstrumentus, stāstīts vietnē ''Atlas Obscura''. Alu atklāja bēgļu grupa, kas Otrā pasaules kara laikā tur patvērās no Japānas draudīgajiem spēkiem. Tomēr tā nebūt nav pirmā reize, kad ala izmantota kā patvērums, – pētnieki uz alas sienām atraduši tintes paliekas, kas datējamas ar mūsu ēras 792. gadu. Tas ir Tangu dinastijas laiks, kas liek domāt – patvēruma meklēšana alā nav nekas jauns.

Alas ''interjers'' ir īsta krāšņu ģeoloģisko veidojumu izstāžu galerija. Alā atrodami stalaktīti, stalagmīti un augstas akmens kolonnas, kas sniedzas no zemes līdz pat griestiem. Visi šie veidojumi ir miljoniem gadu ilgas ūdens erozijas rezultāts.

Mūsdienās Niedru flautu ala ir izgaismota daudzkrāsainās gaismās, kas paslēptas alas plaisās un spraugās. Gaismas radītais efekts ir gandrīz sirreāls, jo tā tumšo un citādi drūmo telpu pārvērš līdz nepazīšanai.

"Tham Lod" ir alu sistēma, kas atrodas Taizemē un stiepjas gandrīz 1,6 kilometru garumā. Langas upe (Nam Lang) plūst cauri visai alai, un vienīgais veids, kā alu izpētīt, ir nolīgt vietējo gidu, kurš tevi izvedīs ekskursijā bambusa laivā, skaidrots vietnē ''Atlas Obscura''. Neparastā un visai tumšā brauciena laikā (vienīgais apgaismojums ir gidu līdzpaņemtās laternas) iespējams apskatīt miljoniem gadu laikā veidojušos stalagmītus un stalaktītus, un atkarībā no sezonas tūristiem arī ļauts izkāpt krastā uz izveidotajām koka laipām, lai šos akmens veidojumus novērtētu tuvāk.

Lēnām pietuvojoties izejai alas otrā galā un tumsai pārvēršoties gaismā, priekšā esošā smaragdzaļā daba var pat apžilbināt. Tāpat pie alas izejas gaisā lidinās tūkstošiem putnu, kuru dziesmas var būt apdullinošas, taču tas pavisam noteikti ir elpu aizraujošs skats.

Alā, protams, mitinās arī sikspārņi, upes zivis un citas radības. Kā arī tās teritorijā veiktie arheoloģiskie izrakumi liecina – ala laikā no 5500. līdz 9000. gadam pirms mūsu ēras izmantota kā apbedījuma vieta – šeit atrasti arī vairāki zārki, kurus gan ekskursijas laikā apskatīt nevarēs, jo tie alā vairs neatrodas.