Pirms 25 gadiem te bija vien smilšains, automašīnām pieblīvēts klajums. Uz auto motora pārsegiem un galdiem – turku džinsi un aveņkrāsas žaketes, pirātu kasetes, porcelāns un satelītantenas. Rūtainas tirgus somas. Ģimenes, kas uz tirgu mērojušas simtiem kilometrus. Nebeidzamas autobusu rindas, gandrīz puse no tiem – ar Latvijas reģistrācijas zīmēm. Garjūni, slavenais Viļņas megatirgus, bija viens no deviņdesmito gadu simboliem, bet pēc tam – burtiski izgaisa, piekāpās modernu iepirkšanās centru un interneta veikalu priekšā. "Delfi" devās uz Viļņu, lai noskaidrotu, kā šobrīd klājas savulaik lielākajam tirgum Baltijā.
Pusseši no rīta, otrdiena, februāris. Garjūnu tirgus sagaida ar smidzinošu lietu un brīvām vietām labā autostāvvietā. Iztālēm dzirdama čemodānu ritenīšu duna. "Protams, jūs varat iet paši, taču cilvēki ar jums nerunās. Fotografēt noteikti neļaus," brīdina apsargs. Viņš te strādā jau divdesmit gadus, zina visus vietējos.
Tirgošanās te sākās jau astoņdesmito gadu beigās, jau pēc dažiem gadiem Garjūnus sāka saukt par lielāko tirgu Baltijas jūras piekrastē. Lietuviešu žurnālisti rakstīja, ka tolaik te varēja nopirkt visu – no "zapiņa" rezerves detaļām līdz pat bērnu uzturam, no kāzu kleitām līdz pistolēm. Garjūnus vēroja gan sociologi, gan ekonomisti, pētot, kādi likumi valda šajā atsevišķajā pasaulē. To gadu atmosfēru var izjust Ļaonasa Jodvalka fotogrāfijās, ko publicēšanai piedāvā tirgus pašreizējā vadība.
"Ar sievu te esam jau no pirmajām dienām. Tas, ko redzat tagad, – mēs ko tādu pat sapņos nevarējām iedomāties!" stāsta viens no tirgoņiem. Viņš tik tiešām lūdz nefotografēt un nepublicēt viņa vārdu. "Deviņdesmitajos gados gāja visādi – gan zādzības, gan rekets. Vieglāk bija samaksāt, nevis iesaistīties. Tāda bija dzīve." Sarunājamies krievu valodā – tāpat kā deviņdesmitajos, arī tagad šī ir galvenā saziņas valoda Garjūnos.
"Tie laiki pagājuši, bet mēs palikām," berzējot savus zelta gredzenus, turpina tirgotājs. "Tagad tirgojam kvalitatīvas preces bērniem. Brauc ne tikai vietējie, arī jūsējie latvieši, baltkrievi. Mēdz būt arī igauņi un somi. Mums ir sava klientūra, kurai gādājam preces. Kad Lietuva iestājās Eiropas Savienībā, daudzi, meklējot lētākas preces, sāka braukāt uz Poliju. Bet vēlāk vienalga atgriezās."
Pirms astoņiem gadiem tirgus pārcēlās uz mūsdienīgu trīsstāvu ēku un kļuva līdzīgs parastam iepirkšanās centram. Tomēr daļa tirgoņu palika uz ielas – tā ir lētāk un daudziem arī ierastāk. Mainījās gan cenas, gan sortiments. Te vairs nav preču no sērijas "dolārs par spaini". Daudzi tirgo tikai vairumā (piemēram, kleita bērnam, kuras sastāvā ir 95% kokvilnas, 5% elastāna, pērkot vairumā, maksā 17,50 eiro, atsevišķi – 25 eiro). "Ne visu pārdodam mazumā. Parasti – vismazāko vai vislielāko izmēru, "no vidus" noteikti nē. Kurš pēc tam paņems visu partiju, ja izmēri ir "izroboti"?" vīrietis dalās tirgošanās niansēs.
Latvijā trūkst pircēju
Vēl viena deviņdesmito tradīcija – šopinga tūres uz Garjūnu tirgu no Latvijas. Pircēji tika vesti ar neskaitāmiem autobusiem. Un tiek vizināti joprojām – brauciens uz tirgu maksā no 13 līdz 18 eiro. Tiesa, 2019. gadā tā vairs nav tik populāra izklaide, turklāt tūristi Garjūnu apmeklējumu apvieno ar iepirkšanos tirdzniecības centrā "Akropole".
Atsevišķā stāvlaukumā atrodas trīs autobusi ar Latvijas numurzīmēm. Pie viena no tiem drūzmējas ļaudis. Sieviete gados veikli atver bagāžas nodalījumu un iestumj tajā milzīgu somu, kas viņai nupat atnesta. Kustībās jaušama pārliecība un pieredze.
– Vai cilvēki pēc tam nesajauc somas?
– Meitenīt, jums vīrs ir?
– Nē. Bet ir kaķi. Vairāki.
– Vai jūs viņus jaucat?
– Protams, ka nē!
– Nu, lūk, un es arī nejaucu somas! Jau 20 gadus strādāju par pavadoni un neko nejaucu!
Tā stāsta, Ludmila, kas pavada Latvijas iepirkšanās tūres uz Garjūniem. Viņa seko līdzi, lai neviens netiktu aizmirsts stāvvietā pēc pīppauzes, palīdz iekraut mantas bagāžā un kontrolē kārtību. Citā autobusā strādā Marija, viņa "biznesā" ir jau 25 gadus – brauc uz Garjūniem ar Latvijas tirgotājiem. "Protams, ir kritums," viņa saka. "Tirdzniecības centros ir citas preces, cilvēki grib valkāt populārus zīmolus, kuru šeit nav. Desmit gadu laikā tirgotāju skaits no Latvijas samazinājies par kādiem 70 procentiem."
Marija stāsta, ka tirgū piedāvātais apģērbs kļuvis kvalitatīvāks: "Kāda jēga? Pamatklienti ir tie, kas brauc šurp pēc precēm – pusmūža sievietes ar ne pārāk augstiem ienākumiem. Mēs vedam tos, kas tirgojas Rīgas Centrāltirgū un nelielos veikaliņos Rīgā un citviet. Ar gadiem iet aizvien grūtāk. Latvijā nav, kas to visu nopirktu."
Autobusa pasažieri Garjūnos pavada deviņas stundas. "Iepērkamies kā baltie cilvēki. Tīras tualetes, silts ūdens. Var nomazgāties, normāli paēst pie galda. Kas gan būtu domājis, ka tirgus tā mainīsies," spriež Marija. Viņai saruna jābeidz, jāpalīdz iekraut autobusā somas.
Parastos pircējus uz Garjūniem joprojām ved tūrfirmas, bet "rūtainajiem somaiņiem" ir savas tūres trīs reizes nedēļā. Blakus stāvlaukumam divas sievietes beidz pakot apakšveļu lielās somās. "Tagad nav nekādas tirgošanās," viņas sūkstās. "Ziemā veļu neviens nepērk, auksti." Kur tirgos, nestāsta, piebilstot. "Jūsu portālu lasa arī ieņēmumu dienests." Latvijā par tirdzniecības punktiem un ienākumiem labāk nerunāt, citādi "aprīs", sievietes ir pārliecinātas.
Mantotie klienti
"Lisjēn, ēd taču! Pavisam izlaidies!" pie kādas no ieejām jauna meitene mīļi rāj resnu, melnbaltu kaķi. Lisjēns glaužas gar invalīdu ratiņu riteni. Ļena tirgo sieru – to pirms pāris gadiem viņa sāka iepirkt no zemniekiem. Viņa ir viena no jaunajiem uzņēmējiem, uz ko šobrīd balstās Garjūni. Šobrīd te ir ne tikai tirgus, bet arī biznesa parks, kur jābūt mazajam biznesam labvēlīgai videi. Un tā nav sagadīšanās.
"Tirgū ir daudz jauno," stāsta Ļena. "Man ir ērti, ratiņos varu brīvi pārvietoties pa ēku, lifti, durvis, viss ir pārdomāts. Te ir mans pircējs – cilvēks, kas vēlas kaut ko īpašu. Bet vēl mums ir daudz lielisku pasākumu – izstādes, koncerti. Drīzumā būs pianista Georgija Osokina koncerts. Darbiniekiem biļetes nav jāpērk." Tirgus apmeklētājiem pieejams bezmaksas internets, kā arī autobuss līdz Viļņas dzelzceļa stacijai.
No deviņdesmitajiem gadiem, šķiet, te nekas nav atlicis – ne skaļi dārdošas mūzikas uz katra stūra, ne belašu smakas, ne ubagu. Palikuši cilvēki. Boriss tirgo džinsus ārpusē. Cik sen viņš šeit darbojas? "Kopš smilšu laika! No pirmās dienas! Tirgū es izaugu – sāku 13 gados un tepat arī paliku!"
Tādu ienākumi, kādi bija "smilšu laikā", jau vairs nekad nebūšot, ar rūgtumu novelk Boriss. Ne viņam, tirgojot džinsus par 30 eiro, ne Nadjas tantei, kas piedāvā poļu aizkarus, ne Natašai no zeķu bodītes. Taču bizness turpinās: "Mūsējie, kas pārcēlušies uz ārzemēm, atbraucot mājās, uzreiz nāk pie manis – nopirkt normālas bikses, nevis tās modernās. Klienti arī pārmantojas. Sākumā tika ģērbts tēvs, tagad dēli."
