Kapadokija (Cappadocia) ir ārkārtīgi skaista un neparasta vieta Turcijas vidienē. Ielejas ar īpatnējiem klinšu veidojumiem, kuros izgrebtas istabas un pat pilis, šeit sastopamas ik uz soļa. Ja saullēktā virs Kapadokijas paceļas gaisa balonā, šķiet, ka esi nokļuvis uz citas planētas.
Kapadokijā pēc Turcijas vēstniecības Somijā un aģentūras "GoAdventures" aicinājuma biju pašā pavasara plaukumā, kad smilšainajos un nedaudz tuksnesīgajos laukos plauka ceriņi un kastaņi, dienā saule apsvilināja ādu, bet naktīs zvaigznes gan spīdēja spoži, bet vajadzēja meklēt jaciņu.
Lidojām no Rīgas uz trokšņaino Stambulu un tālāk uz Navšehiru, Kapadokijas pašu sirdi. Vēl paspēju nosmiet, ka lidostas vārti turciski apzīmēti ar uzrakstu "Kapi", un pēc īsa lidojuma, jau bijām klāt. Jāpiebilst gan, ka aviokompānija "Turkish Airlines", ar ko lidojām, bija ļoti punktuāla, un igauņu kolēģe, kas nokavēja iekāpšanu par vienu minūti, jo lidostā meklēja ūdeni, netika ielaista reisā. Nelīdzēja nekādi lūgumi, lidsabiedrības darbinieki palika nelokāmi, un viņai nakti nācās pavadīt Stambulā, lai pievienotos mums nākamajā rītā. Šo Turcijas lidojumu specifiku der ielāgot arī citiem ceļotājiem, lai neiznāktu nepatīkami mirkļi.
Savukārt mēs pārējie, pieci žurnālisti no Baltijas, laidāmies aptuveni stundu garā ceļā. Kad nosēdāmies uz skrejceļa, tikko bija pārstājis līt – pār milzīgo kalnu grēdu pārliekušās mūs sagaidīja divas varavīksnes, bet zeme, veldzējusies lietū, smaržoja pēc vasaras. Laba zīme, vai ne?
Ar autobusiņu nokļuvām alu viesnīcā "Kayakapi", kas tiešām izveidota alās, kur reiz dzīvojuši cilvēki. Tas te nav nekas neparasts, jo klintis veidotas no smilšakmens, kas ir parocīgs materiāls, lai izgrebtu dzīvesvietu. Tad ap 1970. gadu ielejā uzceltas ērtākas mājas, un alas pamestas un stāvējušas tukšas 30 gadus.
Kapadokija ir UNESCO mantojuma teritorija, tāpēc aizsargājama, bet, kad vecās alas sākušas brukt, viesnīcniekam Jākupam Dinleram (Yakup Dinler) dots nomas līgums uz 50 gadiem un atļauts tur izbūvēt viesnīcu. Tagad viesnīcā katrs numuriņš nosaukts tā bijušā īpašnieka vārdā. Šī vieta pati par sevi šķiet līdzīga brīvdabas muzejam, jo tur ne vien var atpūsties un baudīt dažādas turku pirts procedūras, bet arī, piemēram, apskatīt ap 1000 gadu vecu baznīcu klintī, ko izmantojuši kā senie kristieši, tā vēlāk šīs teritorijas apdzīvojušie musulmaņi. Šādu notikumu secību ceļojuma laikā dzirdēsim bieži, jo Kapadokija vēsturiski bijis reģions, kur kādreiz Turcijas teritorijā dzīvojuši kristieši, un te netrūkst seniem sienu un griestu gleznojumiem izrotātu alu klosteru, baznīcu ceļļu un citu vēstures liecību.
Tomēr neceriet te ieraudzīt kādus priekšmetus, ko lietojuši senie kristieši, alas ir tukšas, un vēsturiskā patiesība, kas tajās noticis, nav zināma, jo pēcāk šeit vairākus simtus gadu mituši musulmaņi, kas daudz ko iznīcinājuši un pārveidojuši – gan ticības, gan vienkārši praktisku vajadzību vadīti, tāpēc pašlaik vēsturnieki var tikai aptuveni minēt, kas noticis alās. Ik pa brīdim tiek atklātas arī jaunas alu pilsētas un veidojumi. Vairāk lasiet šeit.
Jāpiebilst, ka "Kyakapi" ir labākā viesnīca Turcijā un astotā labākā Eiropā pēc starptautiskajiem novērtējumiem, tomēr kopumā Kapadokijā ir vairāk nekā 100 alu viesnīcu dažādās cenu kategorijās un atrodami pat hosteļi alās.
Vakarā vēl novērtējām dažādu Turcijas novadu dejas un tautastērpus nacionālajā šovā pie vakariņām, kas protams, arī noritēja alās izcirstā zālē. Tur bija gan bildināšanas rituāls, kas daudz neatšķiroties no indiešu smalki izstrādātajām tradīcijām, tikai maksa par līgavu esot mazāka, pastāstīja vietējā gide Rana, gan vēderdejas, kā arī vīru atraktīvais deju priekšnesums un sievu maigi līganā deja. Visu pavadīja tradicionāla mūzika. Nedaudz gan traucēja tas, ka šādā koncertā paralēli visu laiku tika pasniegts ēdiens (mums taču Ziedoņa vārdiem mācīts, ka "neēd, bērniņ, kad dziesmu dzied"), tomēr kopumā vakars izvērtās jautrs un baudāms.
Ielejas ar iztēli raisošiem pīlāriem
Pamostoties saulīte jau rotājās pa zemes virsu. Pirmajā dienā apskatījām krāšņās ielejas ar daudzajiem pīlāriem. Kanjons te esot tāds pats kā ASV slavenais Lielais kanjons – arī milzīgs un no iesarkaniem iežiem. Savukārt pīlāri katrā ielejā ir citādi. Tādēļ arī to nosaukumi ir tik zīmīgi – Fantāzijas ieleja, kur slejas kamielim, sunim un citiem tēliem līdzīgas klintis, Mīlestības ieleja, kurp jaunlaulātie brauc savā kāzu dienā, Baložu ieleja, kur klintīs izveidotajās putnu mājās tiešām mitinās balti un pelēki dūdotāji, ko ikviens var pabarot ar sēkliņām un kas ik pa brīdim paceļas gaisā milzīgos baros, radot iespaidīgu troksni ar savu spārnu švīkstiem.
Tūristi Kapadokijā ātri iemīlas, jo skats ir tik neparasts un šķiet pat nereāls, it kā tas būtu uz citas planētas.
Vislabākais veids, kā apskatīt ielejas un klintis, ir doties pārgājienā kājām un pašam visu izložņāt – vismaz tur, kur tas ir ļauts, piemēram, brīvdabas muzejā Goromē (Göreme), kur var apskatīt 700 gadu vecus kristiešu alu gleznojumus, vai kādā no ielejām, kas mēdz būt pat kilometru dziļas.
Klinšu veidojumi ir rezultāts vulkāna izvirdumam senos laikos – vulkāniskie akmeņi veidojas, kad magma atdziest un kļūst cieta. Erozija miljoniem gadu laikā ir izveidojusi ne tikai dažādas dīvainu formu klints skulptūras, bet arī alas un šķautnes, ko vēlāk izmantojuši cilvēki gan mājvietām, gan arī izcilām kartupeļu noliktavām – jā, tieši tupeņi glabājas daudzu kalnu "vēderos" un temperatūra tur esot tik izcila, ka kartupeļi saglabājas pat piecus gadus. Tieši šīs milzu noliktavas ir iemesls, kāpēc ļaudis te necieš badu pat neražas gados. Iegriezāmies arī vienā šādā noliktavā, kur strādnieces, ietinušās košos lakatos, jautri un veikli šķiroja tupeņus lielos maisos. Sievas labprāt ļāvās fotografēties, pat jokojot piedāvāja darbu un citādi viesmīlīgi centās komunicēt.
Dejojošo dervišu stāsts
Vakarā devāmies vērot dervišu dejas. Šeit latvietim parastajam būs nepieciešama neliela atkāpe un paskaidrojums. Pirmkārt, jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem Turcija ir demokrātiska valsts, kur laicīgā vara ir stingri nošķirta no baznīcas. Tas ilgu laiku nozīmējis arī to, ka, oficiālu darbu strādājot vai, piemēram, skolā, sievietes nav varējušas nēsāt tradicionālos galvas lakatus (Ataturka reformas). Tagad šī norma jau gadus astoņus ir atcelta, bet daudzi darba devēji vienalga neņemot darbā sievietes, kas grib izrādīt savu ticības piederību šādi, stāsta mūsu gide Rana. Kāds tam sakars ar dervišiem? Vistiešākais – derviši Turcijā ir aizliegti, bet šie dejojumi tūristiem un interesentiem tiek rādīti tikai kā šovs, kas parāda vienu no valsts tradīcijām.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Derviši ir kas līdzīgs askētiskiem, filozofiskiem mūkiem, kas sevi ziedo pilnveidei un palīdzībai citiem, atmetot visu laicīgo un materiālo. Viņiem nav jādzīvo klosterī, bet gan jānodod savas zināšanas citiem un jāpalīdz, kā vien spēj, bez ārišķības un izlikšanās. Protams, viņi nododas lūgšanām, bet būt par dervišu vairāk nozīmējot pievērsties konkrētam dzīvesveidam, nevis ticībai. Protams, parasti tie ir musulmaņi. Savukārt slavenā deja-bezgalīgi ilgā griešanās patiesībā ir meditācija, kurā nedrīkst traucēt. Cilvēks ieiet tādā kā afekta stāvoklī un griežas ap savu asi bez apstājas. Vēsturiski tā veidojusies ka skumju izpausme par izcila skolotāja nāvi.
Dervišus lūkot devāmies uz īstu, senu šo askētu mītni. Lai arī tas, ko piedāvā tūristiem, ir šovs, un jaunie vīrieši, kas to izpilda, neesot īsti derviši, viņi nepārprotami spēj pārvaldīt šo meditācijas tehniku un griežas plūstošās mūzikas pavadībā gandrīz stundu bez pārtraukuma. Šo procesu nedrīkstēja ne filmēt, ne fotografēt, bet, tā kā ir 21. gadsimts un tehnoloģiju uzvaras gājiens, pašās beigās viņi piecas minūtes pagriezās arī zibspuldžu gaismā skatītājiem par prieku – tieši šis mirklis pārtrauca austrumu burvību senajā klosterī un šo piecu minūšu dēļ priekšnesumu diemžēl pilntiesīgi varēja dēvēt par šovu. Rana paskaidroja, ka īsts dervišs šādi publikai nekad nedejotu, lai arī neliegtu padomu vai sarunu par savu dzīvi – viņai esot daži draugi, kas paslepus piekopjot šo dzīvesveidu, un kopumā Turcijā vēl joprojām pagrīdē pastāvot dervišu kustība. Viņi daudz palīdzot bēgļu bērniem, tāpat arī jebkuram citam, kam nepieciešams padoms vai palīdzība.
Lidojums saullēktā
Ja ir runa par Kapadokiju, tad tie, kas kaut ko par šo vietu dzirdējuši, noteikti iztēlojas klinšainu ieleju, virs kuras "karājas" desmitiem gaisa balonu. Taisnība, šis ir pats ikoniskākais skats, kas ikvienam paveras katru rītu saullēktā (ja vien nepūš stiprs vējš, kas ir reta parādība). Jā, baloni tur tiešām nav nekāds festivāls, bet ikdiena.
Tā nu nevarējām neizbaudīt arī šo piedzīvojumu. Lai arī nedaudz aizgulējos, tomēr uz busiņu paspēju, arī pa ceļam noorganizētajās brokastīs pamanījos kaut ko iebaudīt, lai arī katra organisma šūna ziņoja, ka ir pieci no rīta un pārtikai daudz par agru. Un tad, saulei austot aiz kanjona, no visām malām sāka celties baloni. Neticami, it kā atdzīvotos un piepūstos dinozauru olas – bariem, pūšot uguni, lēni, bez skaņa, klusi aizlīgojot pa gaisu. Tik neticami sirreāls skats, ka par miegu vairs nebija ne domas.
Sakāpām arī mēs lielajā, "olai" piestiprinātajā grozā un cēlāmies gaisā. Mūsu stūrmanis izstāstīja, ka balons lido, kurp pūš vējš, regulēt varot tikai augstumu. Diez kā tas kustējās, jo vēja, šķiet, nebija nemaz, pat paceļoties 700 metru augstumā. Skaidrs, ka šajā brīdī varēja vien ķert skatus un baudīt krāsaino balonu lidojumu – bijām kļuvuši par "gaisa un debesu ļaudīm", kas ir tālu prom no ikdienas. Lejā, gluži kā spēļu mašīnītes, katram balonam sekoja minibusiņi, ik brīdi gatavi komandu savākt, jo nosēšanās vieta nekad neesot viena un tā pati. Bet uz māju balkoniem pulcējās samiegojušies "zemes cilvēki", kas šo skatu fotografēja.
Pēc aptuveni stundu ilga lidojuma, kura laikā pārsteidzošā kārtā nemaz nebija auksti vai vējaini, baloni sāka lēni laisties lejup, veikli piezemēties un atkal, gluži kā milzu olas, atgriezties savā aizvēstures miegā, nolaižot gaisu.
Sirreāli un bezgala skaisti. Kā uz Aladina mājienu, lejā mūs sagaidīja klāts galdiņš ar zemenēm un šampanieti, medaļas par veikto lidojumu un sajūta, ka tas viss nevar būt īsts.
Praktiski padomi
