Projektu atbalsta


‘Gruzijas mūris’ un miljona rožu iedvesma jeb ko apskatīt vīna reģionā Kahetijā

Kahetija (Kakheti) ir Gruzijas slavenākais vīna reģions, kur, kā lepni stāsta paši gruzīni, jau tūkstošiem gadu top šis dzēriens. Tiek pat lēsts, ka šī varētu būt vīna dzimtene. Auglīgas ielejas te ieskauj zaļi kalni, bet to nogāzēs slejas smilškrāsas klosteri, kur mūki vīna darīšanas mākslu nodod no paaudzes paaudzē, tāpat kā šejienieši nodod zināšanas, kā izgatavot kvevri jeb olas formas māla podu, kur raudzē vīnu.

Saule, kas spēlējas zaļgandzeltenīgās, bezgalīgās vīnogulāju rindās, tumši zilas vīnogas, kam, šķiet, nepietiek vietas ķekarā, un koši zilas debesis, kurās pūkaini mākoņi iznirst aiz ielejas kalnu sienas. Bet pāri visam cilvēku laipnība un viesmīlība – neuzspēlēta, nepārspīlēta un īsta. Tieši šādu šoruden man izdevās iepazīt Kahetijas reģionu, tā mazās vīna darītavas, vēsturiskos objektus un leģendas, kas, izrādās, cieši saistītas arī ar Latvijas kultūras dzīvi. 

Kahetija bieži tiek piedāvāta kā vienas dienas maršruts tūristiem no Tbilisi. Nolīgt šoferi ar mašīnu nav grūti, tas izmaksā no 70 līdz 100 eiro (degviela iekļauta cenā), un, ja veicas, šoferis būs arī izpalīdzīgs gids, kas pastāstīs daudz interesanta par gruzīnu tradīcijām, apskates objektiem un arī mūsdienu dzīves peripetijām.

Jābrīdina gan, lai iepriekš aprakstītā idille tevi nemaldina, – protams, vīna laukos, uzspīdot saulei, tiešām izskatās kā paradīzē un nekas nav pārspīlēts, tomēr ceļš līdz tiem ir visai nelīdzens, bet mazie ciemi, salīdzinot ar Latviju vai kādu Vācijas provinci, var šķist nekopti un nevīžīgi, jo gruzīni ar tādiem sīkumiem kā ceļmalas zāles pļaušana, puķu dobju ierīkošana vai, pasarg` Dievs, govju piesiešana nekrāmējas. Man gan šīs ainavas šķita pat vēl eksotiskākas par skaistajiem Eiropas vīna dārziem, jo šādus – īstus un nesamākslotus cilvēku dzīves apstākļus – jau patiesībā braucam lūkot uz citām zemēm.

Kopā ar šoferi-gidu Viktoru Očko (Viktor Ochko) Kahetijas apskatei veltījām divas dienas, paspējot apmeklēt vairākas vīna darītavas, iemācoties locīt hinkali un aši vien uzcept hačapuri, izstaigājot arī mūri, ko daudzviet sauc par otru garāko pasaulē, un apmeklējot izcilu mūzikas festivālu. Bet par visu pēc kārtas. 

Vīna darīšana māla olās

Kā jau minēts, kvevri ir olas formas māla tvertnes, kurās notiek vīna fermentācija, vecināšana un uzglabāšana. Mālu, kas nepieciešams šo lielo tvertņu izgatavošanai, protams, iegūst no tuvējiem kalniem, bet pašas tvertnes izgatavo meistari, kas šo mākslu iemācījušies no tēviem un vectēviem. Katra tvertne ir citāda, īpaši pielāgota pasūtītāja vajadzībām un lipināta ar rokām. Proti, to veido kārtu pa kārtai, ļaujot apžūt un tad liekot nākamo, bet pēc tam apdedzinot ceplī. Šāda māla ola nav lēts prieks, un, kā vietējā ražotnē stāsta meistars, izmaksās ap 2 eiro litrā – tad nu rēķini pats, cik daudz vīna grasies brūvēt. Muca gan pēcāk kalpo pat gadsimtiem ilgi. 

To ierok zemē, vaļā atstājot vien šauro kaklu. Tad novāktās un samaltās vīnogas ar visām sēklām, mizām un reizēm arī kādu lapu liek kvevri un divas nedēļas, ik dienu apmaisot, ļauj tām nodoties sirsnīgam rūgšanas procesam. 

Ja šajā laikā pieliksi roku mucas kaklam, jutīsi, ka no rūgstošajām vīnogām nāk pamatīgs siltums un temperatūra kvevri ir ap 40 grādiem pēc Celsija. Kad fermentācija pabeigta, kvevri stingri nosedz un apklāj ar smiltīm, lai vīnu tajā novecinātu, pēc tam to izkāš un liek mucās, kur tas stāv vēl kādu laiku, bet pēc tam dzintarkrāsas vai tumši sarkanais dzēriens ar spēcīgo aromātu tiek pildīts pudelēs. Šis vīna darīšanas veids iekļauts arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. 

Savukārt no vīnogu biezumiem, kas paliek pēc vīna izkāšanas, tiek dzīts degvīns jeb čača. 

           

Kā stāsta gidi it visur Gruzijā, arheoloģiskas liecības par vīna darināšanu kvevri atrastas jau no 6. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Un arī mūsdienās Gruzijas vīna darītavu grīdā iemūrētas lielās mucas – atstājot vien caurumus, kas atgādina kanalizācijas akas uz ielas –, no kurām nāk spēcīgs vīna aromāts. Starp citu, pēc katras vīna raudzēšanas tvertņu sienas kārtīgi tiek izberztas ar speciālu ķiršu koka vāli un skalotas ar ūdeni. Šo darbu vienmēr veic divatā – viens lien mucā, tīra un dzied, bet otrs klausās, vai dziedāšana nepieklust, jo tas liecinātu, ka biedrs ir apreibis vai pat saindējies ar alkohola tvaikiem, kas uzkrājušies kvevri. 

Eiropas vīns un nelietīgais imams

Mums tik ierastais, gaišais un dzidrais baltvīns Gruzijā ienāca vien 19. gadsimta sākumā, un to te dēvē par Eiropas vīnu. Mākslu vīnu darīt tikai no vīnogu sulas uz mājām no Eiropas ceļojumiem atveda dzejnieks, ceļotājs un vīndaris vienā personā Aleksandrs Čavčavadze. Viņš gruzīnus iepazīstinājis arī ar flīģeli, ko lieliski spēlējusi viņa meita, un biljardu, ko ar draugiem vakarā paticis spēlēt pašam Aleksandram.

Čavčavadzes māja tagad ir muzejs, ko ieskauj skaists dārzs. Dažās no telpām kopā ar gidu iespējams ielūkoties un uzzināt, ka viņš te dzīvojis kopā ar ģimeni un vēlāk mājas ar visu bagātību atstājis dēlam Dāvidam.

Ar Dāvidu saistīts kāds piedzīvojumu pasakai līdzīgs stāsts. Viņam bijusi skaista sieva un deviņi bērni. Reiz, kad Dāvids bijis ārzemēs, viņa ģimeni nolaupījis imams Šamils (Čavčavadzes nāca no karaliskās dzimtas, un tobrīd Gruzijas līderi sliecās sadarboties ar Krieviju, bet ilgstošie valsts okupanti persieši par to nebūt nepriecājās) un pieprasījis izpirkumu, kā arī sava dēla atbrīvošanu no krievu gūsta. Šis notikums satricināja ne vien Krieviju, bet visu Rietumu pasauli. Dāvids bijis izmisumā un devies pie Krievijas cara aizņemties. Pēc ilgām sarunām ģimeni gan izdevies izglābt, iemainot pret imama dēlu un 40 tūkstošiem sudraba rubļu, bet daļu Čavčavadzēm piederošās zemes nācies pārdot, kā arī lepnā māja Cinandali (Tsinandali) nonāca cara īpašumā.

Protams, pēc Oktobra revolūcijas īpašumu nacionalizēja, un kopš 1947. gada te ir Čavčavadzes muzejs. Te vēl joprojām pēc Eiropas tradīcijām darina sauso baltvīnu, ko iespējams nobaudīt muižas pirmajā stāvā iekārtotajā vīna bārā, un jau vairākus gadus parkā iekārtotajā brīvdabas estrādē septembrī notiek starptautisks mūzikas festivāls, kurā uzstājas labākie Gruzijas un Eiropas mākslinieki. Vairāk informācijas šeit: http://tsinandalifestival.ge/.

Gruzijas mūris mīlestības pilsētā

Kahetijas reģions var lepoties arī ar bagātu un interesantu vēsturi. Jauka vieta, ko te apmeklēt, ir gara, sena mūra ieskautā Signahi pilsētiņa. 

Nepilnu 800 metru augstumā, kas gruzīnam tāds nieks vien ir, bet latvieša cilvēkam šķiet jau krietns kalns, atrodas Signahi (Sighnaghi). Vietējie to sauc arī par mīlestības pilsētu, un pastāv vairākas leģendas, kāpēc tā. Viena, visai sena, ir par to, kā vietējie vecos laikos dzēruši un priecājušies, grēkojuši un kāvušies līdz nemaņai, tā sadusmojot pašu Dievu. Viņš sūtījis savu eņģeli trakuļus pārmācīt un pilsētu iznīcināt. Bet eņģelis šo problēmu atrisinājis pacifistiskā veidā, nevis noslaukot ciemu no zemes virsas, bet ejot katrā mājā un dāvājot pa gabaliņam savas sirds jeb mīlestības. Kad pēdējā māja bijusi apmeklēta, arī visa sirds bijusi izdāļāta, un eņģelim bijis jāmirst. Viss gan beidzies labi – Dievam dikti paticis eņģeļa atrastais risinājums un viņš to atkal atdzīvinājis. Tā nu Signahi tagad ir supersirsnīga vieta. Te pat, līdzīgi kā Lasvegasā, speciālā laulību pilī jebkurā diennakts laikā iespējams deklarēt savu mīlestību un apprecēties.

Cits stāsts ir no nesenākiem laikiem un vēsta par šeit (patiesībā netālajā Mirzāni ciemā, bet nebūsim sīkumaini) dzimušo slaveno naivisma mākslinieku Niko Pirosmani, kura darbi nu jau pazīstami visā pasaulē. Dzīves laikā Niko traki neveicās – viņš gan jauki gleznoja, bet īsti atzīts nebija. Viņš iemīlējies franču dejotājā Margaritā, kas pašā 20. gadsimta sākumā viesojās Tbilisi. Niko visādi centies jaunkundzi aplidot, aicinājis un randiņiem un koncertiem, bet tā vienādiņ atteikusi. Visbeidzot Niko pārdevis visu, kas viņam piederēja, un par iegūto naudu nopircis Margaritai sarkanas rozes – cerībā, ka pēc šāda žesta gan tā viņu iemīlēs. Diemžēl francūziete vienalga nav gribējusi karstgalvīgo gruzīnu un devusies atpakaļ uz dzimteni. Pēc pārdzīvotā Niko vairs nav gleznojis, sajucis prātā un mūžu aizvadījis, piestrādājot par sētnieku. Tomēr šis stāsts kļuvis par iedvesmu vairākiem mākslasdarbiem un dzejai, tostarp Andreja Vozņesenska dzejolim “Miljons sārtu rožu”, kuru mūzikā ietērpa Raimonds Pauls un dziedāja Alla Pugačova. Rīgā iestudēta arī teātra izrāde par šo mākslinieku, un Niko tajā atveidojis Alfrēds Jaunušāns – tā bijusi viena no viņa mīļākajām lomām.

Jau viduslaikos te bijusi nozīmīga Zīda ceļa pieturvieta. Signahi nosaukums no turku valodas tulkojams kā “patvērums”. Pilsētu ieskauj augsts mūris, kas celts 18. gadsimtā (citos avotos minēts, ka jau 13. gadsimtā, bet 18. gs. pārbūvēts), lai aizsargātos no klejojošo cilšu uzbrukumiem. 

Mūris izbūvēts, lai visus apkārtnes iedzīvotājus varētu pulcēt tā iekšpusē un pasargāt. Tomēr tas bijis tik garš, ka ne visur pieticis kareivju, kas to apsargātu. Un katrā tautā atrodas kāds nodevējs, tā nu arī šeit bijis kāds, kas ienaidniekiem pastāstījis, kur sienā ir vājā vieta. Uzbrucēji atnākuši un apkāvuši lielu daļu pilsētas iedzīvotāju. Kopš tiem laikiem šī ir ļoti mazapdzīvota vieta un tikai pēdējās desmitgadēs atdzimusi, pateicoties tūrismam.

Mūsdienās nelielā pilsētiņa ar šaurajām ieliņām pievilina tūkstošiem tūristu. Te ir gan smalkas viesnīcas ar kazino, gan mazi viesu nami ar mājīgām kafejnīcām, suvenīru veikaliņi un atpūtas vietas tiem, kas Signahi izvēlējušies par pieturvietu pārgājiena maršrutā.

No mūra paveras neticami plašs skats uz Alazani ieleju, kas ir plašākā un auglīgākā vīna ieleja Gruzijā, un, ja laiks ir skaidrs, no torņa var saskatīt arī Azerbaidžānas robežu un Kaukāza kalnus. 

3 vīna darītavas, kas atvērtas tūristiem

Kahetijas reģionā pirms dažiem gadiem ar Gruzijas Tūrisma padomes atbalstu izveidots Vīna ceļš, izvietojot ceļa norādes uz dažādām vīna darītavām, kas gaida viesus. Tajās tiek piedāvātas degustācijas un ekskursijas (bukletus ar karti var atrast tūrisma informācijas centros, bet elektroniski tā diemžēl nav pieejama). Dažas ir pavisam mazas, citas industriāli lielas, tomēr it visur varēsi uzzināt par tradicionālo vīna darīšanu.

Lūk, trīs ļoti dažādas vīna darītavas, ko apmeklēju un varu ieteikt arī citiem:

Alaverdi klosteris

Te jau gadsimtiem ilgi vīnadārzos mūki audzē vīnogas, kas vēlāk pagrabā pārtop vīnā. Tas nav lēts, bet izslavēts kā viens no labākajiem valstī. Klostera baznīcā var ieiet un visu apskatīt, bet fotografēt aizliegts. Tā nav grezna, jo piedzīvojusi grūtus laikus – sākot ar persiešu valdīšanu, kad freskās attēlotajiem svētajiem izkasītas acis, beidzot ar Krievijas cara viesošanos, kad, tāpat kā liela daļa valsts baznīcu, tā “sakārtota”, sienas noklājot ar biezu baltas krāsas kārtu, un, protams, padomju laikiem, kad baznīcā iekārtota noliktava. Tās monumentālisms ir iespaidīgs. Mūsdienās te atkal mitinās krietns pulks mūku.

Iepretim klosterim izveidota kafejnīca, kurā iespējams nobaudīt dievīgu gruzīnu jogurtu – matsoni. Man vislabāk tas garšoja ar medus un valriekstu cepurīti.

“Shumi” vīna darītava

Šī ir paliela vīna darītava, kas specializējusies arī tūristu uzņemšanā. Te iespējams nobaudīt gan Eiropas, gan Gruzijas stila baltvīnus un sarkanvīnus, gan pašdarinātu portvīnu. Turklāt tiek piedāvātas arī dažādu gruzīnu ēdienu pagatavošanas meistarklases – sākot ar hinkali locīšanu, hačapuri cepšanu līdz pat vīnogu malkas kurinātā krāsnī ceptas maizītes pagatavošanai.

Darītavā ir arī neliels muzejs, kur iespējams uzzināt ko vairāk par vīna kultūru, kā arī apskatīt dažu Gruzijas nacionālā muzeja eksponātu kopijas. Interesants eksponāts ir vecumveca vīnogulāja stumbrs, kura brūces aizdarītas ar antiseptiskām sudraba iežmaugām, – tik ļoti gruzīni mīl savus vīnogu stādus. 

Turpat ir arī neliels veikaliņš, kur visu produkciju iespējams iegādāties, un, kas nav mazsvarīgi, var maksāt ar karti.

“Giuaani” vīna darītava

Vīnu šīs darītavas saimnieki brūvē jau sen, bet jaunais tūristu uzņemšanas komplekss, tostarp vīna darītavas telpas un restorāns, izveidots pirms dažiem gadiem. Šeit iespējams izstaigāt klasisku gruzīnu dārzu, rudenī arī nobaudīt tā sniegtos labumus turpat no koka vai krūma, uzzinot, ko ar katru no augļiem ierasts darīt – vārīt to zaptē vai kompotā, izmantot mērcē vai kur citur. Pagrabos apmeklētājiem tiek demonstrēts vīna darīšanas process, čačas dzīšanas iekārtas, milzu mucas ar vīnu un, protams, ļauts visu pašam nobaudīt.

“Giuaani” darītavas restorānu varu ieteikt kā labāko no visiem, kur sanāca būt Gruzijas ceļojuma laikā, – pat mans gids Viktors atzina, ka te gatavotais ēdiens garšojot “kā mājās”.

Projekta ''Gruzija: mīlestība no pirmā soļa'' veidotāji: saturs – Andra Briekmane, foto – Andra Briekmane, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.