Projektu atbalsta


Kaukāza varā: Kazbeks, klosteri, gardumi, aitu asinis un alus virs mākoņiem

Gruzija ir kalnu zeme, to nu neviens neņemsies apstrīdēt. Kaukāzs ir šejieniešu asinīs, domāšanā un sirdīs. Un arī viesus kalnu valdzinājums kā uz burvju mājiena paņem savā varā. Tāpēc, esot Gruzijā, ieplāno laiku ne vien gulšņāšanai pie Melnās jūras un Tbilisi kūsājošās dzīves baudīšanai, bet arī kalnu apskatei un iepazīšanai.

Vienalga, cik reižu esmu bijusi kalnos, ikreiz man, līdzenumos dzimušai, ieraugot sniegotas virsotnes, sirds priekā uzgavilē un gribas tajās lūkoties un lūkoties. Pirmais sniegs Kaukāza kalnos šogad uzsniga jau septembra sākumā, tikai dienu pirms manas ierašanās, izrotājot milzeņus ar mirdzoši baltām cepurītēm, kas saulē tā vien laistījās. Laiks bija pavēss, bet fantastiskiem skatiem atalgots.

Lūk, idejas divu dienu izbraucienam uz Stepantsmindu Kazbeka pakājē un tās apkārtnes krāšņuma iepazīšanai.

Vienīgais ceļš uz Krieviju nervus nesaudzē

Tā kā ielidoju Tbilisi, izbrauciens uz kalniem sākās tieši tur. Protams, arī pie Gruzijas galvaspilsētas atrodami kalni, bet tos īstos, lielos var ieraudzīt, tikai dodoties uz valsts ziemeļu pusi, izbaudot šaurus, līkumotus ceļus un karstasinīgu braucēju temperamentu, kas tālbraucēju smagajām mašīnām jau nu ceļu negriež vis.

Uz Stepantsmindu un Kazbeku no galvaspilsētas ved tikai viens ceļš. Tas ir arī vienīgais ceļš, kas savieno Gruziju un Krieviju, stāsta mans gids un šoferis Viktors Očko (Viktor Ochko), vienlaikus vadot mašīnu, filmējot skatus ar telefonu un parādot arī man kādu kadru. Nē, nē, pie stūres telefonu lietot nav atļauts, piebilst Viktors un smejoties atbild uz zvanu. Un arī man pēc kāda brīža tas vairs nešķiet eksotiski vai pārsteidzoši, tāpat kā pa ceļu klīstošās govis (Dievs vien zina, kā īpašnieki tās pēcāk atrod) – tā nu tas te ir, pierodi un nestreso! Skati, kas paveras ik pēc līkuma, ir fantastiski. Un Viktors brauc droši, ik pa brīdim pastāstot kādu leģendu vai piedzīvojumu. 

Pašā kalnu pievārtē piestājam pie milzīga, uzpludināta kalnu ezera un Ananuri baznīcas tā krastā. Izrādās, šeit piedzīvots līdzīgs stāsts kā ar Staburagu – vēl pagājušajā gadsimtā kalnu ieplakā atradies skaists ciems pie upes, bet daudzus gadsimtus pieredzējusī baznīca ar sargtorni slējusies augstu kalnā. Padomju laikā izlemts celt hidroelektrostaciju, appludinot upi un izveidojot Zhinvali ūdens rezervuāru. Tādēļ tagad vecie pilsētas mūri drūp zem ūdens, bet baznīca atrodas vien nelielā uzkalniņā, līdzīgi kā Kokneses pilsdrupas. 

Zhinvali rezervuārā, uzspīdot saulei, ūdens mirdz tirkīzzils, un nevar teikt, ka skats nebūtu acij tīkams, bet pašiem gruzīniem šīs vietas zaudēšana gan drusku smeldzot vēl joprojām. 

Ananuri baznīcā ikviens var ieiet un apskatīt visu bez maksas, vien sievietēm jāapbruņojas ar lakatu. Ja tāda nav līdzi, tad Gruzijas baznīcās parasti ir padomāts par neapdomīgajām tūristēm un lielā grozā pie ieejas var paķert galvassegu un arī lakatu, ar ko apslēpt plikās ciskas vai bikses, ja tāda vajadzība rodas.

Blakus baznīcai redzams kantains sargtornis, kam pirmajā acu uzmetienā nav ieejas. Nealojies – ieeja ir, bet tā apslēpta starp baznīcas un torņa sienu šaurā spraugā un krietnu gabalu virs zemes. Leģenda vēsta, ka tur uzbrukuma laikā paslēpies valdnieka dēls, bet kāds viņu nodevis un persieši puisi sadedzinājuši dzīvu. Šādi kara stāsti Gruzijas vēsturē diemžēl nav retums.

Tālāk gar raftingam piemērotām upītēm (daudzviet tiek piedāvāts iznomāt ekipējumu) virzāmies arvien augstāk brīnišķīgos kalnos, daudzviet jau pavīd klinšainas virsotnes virs zaļām pļavām, kur mielojas aitu un govju ganāmpulki. Pēc kāda laika Viktors man jautā, vai zinu, kam domātas krāsainās teltis upīšu krastos. Tādu ir tiešām daudz. Domāju, ka tās ir naktsmītnes nogurušiem aktīvās atpūtas cienītājiem. Nekā! Mans gids paskaidro, ka pēdējā laikā Gruzijā arvien vairāk ierodas tūristi no arābu valstīm, pieprasot ēdienu, pie kāda pieraduši mājās. Tad nu šajās teltīs aitas kauj pēc “halal” tradīcijām – ļoti brutāli un asiņaini. Pēc šīs informācijas uz brīnišķīgajām kalnu pļavām ar baltu aitiņu bariem un krāsainām teltīm burbuļojošu upju krastos gribot negribot sāku lūkoties... citādi.

Robežšķērsošanas punktu jau pa gabalu var pamanīt – gara smago mašīnu čūska aizņem pusi šaurā ceļa. Pakļūšana tām garām ir vēl viens šofera pārbaudījums, iebraucot vai izbraucot no Gruzijas. Robežpunkts “Larsi” ziemas laikā atvērts no pulksten 7 rītā līdz 7 vakarā, bet vasarā no pulksten 6 līdz 22. Jāpiebilst, ka robežu iespējams šķērsot tikai automašīnā, jo tā patiesībā ir klinšains kalns, kurā izbūvēts tunelis autosatiksmei. Tā kā Vladimirs Putins nu jau kādu laiku ir aizliedzis aviosatiksmi starp Krieviju un Gruziju, bet kaimiņvalstī gruzīnu dabas skaistums un gardie vīni vēl joprojām ir cieņā, šeit braucēju ar Krievijas numurzīmēm netrūkst.

Turpat blakus robežpunktam ir arī nesen uzcelts klosteris ar skaistu baznīcu un bibliotēku, kurā var ielūkoties. 

Viņa Majestāte Kazbeks

Jo ilgāk brauc pa kalnu ceļiem, jo biežāk šķiet, ka tikko redzēto skatu jau nu gan nekas nepārspēs, bet tad ielejas galā ieraugi viņu – Kazbeku, kas, sniegots un majestātisks, laistās saulē, un saproti, ka bija vērts paciest šauro ceļu līkumus un bedres.

Kalns, ko pazīstam kā Kazbeku, Gruzijā tiek saukts par “Mqinvartsveri” jeb Ledus smaili. Tas atrodas vien dažu kilometru attālumā no robežas. Izrādās, Kazbeka nosaukumu par godu vietējam aktīvistam tam piešķīra tikai padomju laikos, kad arī tuvējo pilsētu Stepantsmindu sāka dēvēt šajā vārdā. Pilsētiņa savu vēsturisko nosaukumu atguva vien 2006. gadā. 5047 metrus augstais Kazbeks ir Gruzijas trešā augstākā virsotne (pēc Šharas un Jangas), bet noteikti vislabāk zināmā.

Kalnu milzis lieliski apskatāms no Stepantsmindas puses, un lielākā daļa viesnīcu te piedāvā atpūtu ar skatu uz to. Kā jau kalnos, laikapstākļi te nekad nav prognozējami. Kalna smaili visbiežāk iespējams ieraudzīt no rīta, kad nesen uzlēkusī saule to gluži kā profesionāls teātra gaismotājs atklāj visu skatam. Tā nu ierasts, ka šādos brīžos tūristi pamet savu kafiju un kūpošo omleti, lai steigtos fotografēt fantastisko kalnu ainavu, jo jau pēc dažām stundām Kazbeks kā kautra dāma var ieslēpties biezā mākoņu plīvurā un tā arī palikt līdz pat vakaram. Un tie, kas no Tbilisi vienas dienas ekskursijā braukuši kalnu apskatīt, var tikai noplātīt rokas un iztēloties, kas slēpjas aiz mākoņu gubas.

Nakšņojot viesnīcā “Rooms”, kas ir viena no pirmajām dizaina viesnīcām Stepantsmindā (nu jau tai pievienojušās daudzas citas), arī pati izbaudīju pārmaiņas ainavā, kad saule arvien vairāk noslēpjas aiz kalniem, līdz tikai pēdējais sarkanais stars atspīd virsotnes, kas izlīdusi no mākoņa, sniegā. Diemžēl jau septembrī te kļūst par aukstu, lai komfortabli baudītu šo ainavu, sēžot terasē, bet restorānā, kur tiek piedāvāta izcila gruzīnu virtuve un vīni, pa plašajiem logiem var lūkoties tieši uz Kazbeku. Tāpēc ieteikums – pat ja nenakšņo viesnīcā “Rooms”, vērts ieplānot vakariņas tās restorānā, jo skats uz Kazbeku saulrietā, malkojot gruzīnu dzintara vīnu, ir tā vērts.

Gergeti – augstākā baznīca

No rīta devāmies 2200 metrus augstā kalnā, lai apskatītu Gergeti Svētās Trīsvienības baznīcu un piekļūtu tuvāk arī pašam Kazbekam. Senāk, kad ceļa nav bijis, ticīgie uz 14. gadsimtā celto baznīcu gājuši kājām, bet tiem, kam nav pieticis spēka uzkāpt līdz galam, rekomendēts cītīgāk lūgt Dievu un mēģināt citreiz. Šī nemaz nav tik sena vēsture, jo vēl pagājušajā gadā, lai nokļūtu līdz baznīcai, vajadzēja nolīgt kādu no šoferiem ar bezceļu auto vai pašam doties vismaz četras stundas garā kāpienā. Pērn ceļš beidzot ticis noasfaltēts (interesanti, ka vietējie gan pret to visai asi iebilduši, jo asfalts atņēmis darbu jau minētajiem bezceļu auto šoferiem). Tagad ikviens ar vieglo automašīnu 10 minūšu laikā var uzbraukt līdz pat baznīcai. 

Svētās Trīsvienības baznīcas komplekss – mūra ieskauta baznīca un zvanu tornis – atrodas sešu kilometru attālumā no Stepantsmindas. Šī ir arī vieta, no kuras, ja vien neesi alpīnists, vislabāk izpētīt Kazbeku. Kārtīgi ieskatoties, mūra sānā pamanīsi nelielu pīlāru. Tur atrodas ala, kurā reiz mituši mūki, kas tur paslēpuši arī dārgumus un vērtīgas baznīcas svētlietas. Šo drošo slēptuvi dēvē par Betlēmes alu. Grieķu leģenda vēsta, ka tieši šajā Kazbeka alā titāni ieslodzījuši Prometeju (gruzīni viņu dēvē par Amirani) par to, ka tas cilvēkiem atnesis uguni.

Jauns pacēlājs un ūdenskritumi

Šeit izveidots Kazbeka nacionālais parks, kurš var lepoties gan ar karstajiem avotiem, gan ūdenskritumiem, alām, grotām, ledājiem un fantastiskām ielejām, kas piemērotas pārgājieniem.

Šīs vietas vienmēr bijušas nomaļas, un ļaudis te ir ļoti izturīgi, jo parasti ziemas periodā liela daļa kalnu ciematu nemaz nav sasniedzama no lejas, bet tur mītošie ar visiem lopiem tā arī dzīvo līdz nākamajam pavasarim, jo ceļi lielākoties ir neizbraucami un šļūdoņi un lavīnas nav nekas neparasts.

Tomēr arī šeit situācija, daļēji pateicoties tūrismam, pamazām uzlabojas. Piemēram, šī gada janvārī atklāta 7,5 kilometrus gara pacēlāja līnija, kas savieno Stepantsmindas apkārtni ar kalnu slēpošanas kūrortiem Kobi un Gudauri. Tā nu arī augstu kalnos dzīvojošie 15 minūšu laikā jebkādos laikapstākļos var nokļūt lejā. Savukārt tūristiem šīs 15 minūtes paiet vienā “ah un vai” apbrīnas pilnā spiegšanā. Paceļoties arvien augstāk, lejā redzama gan aiza ar ūdenskritumu, gan kalni fonā un iespaidīgā ieleja. Ziemā pacēlāju galvenokārt izmanto slēpotāji, bet vasarā tas lieti noder skatu baudīšanai un pārgājiena uzsākšanai.

Viens no vēsturiski noslēgtajiem, burvīgajiem kalnu ciemiem ir Džuta (Juta). Lai sasniegtu šo ciemu, mēs nolīgstam skarba paskata vietējo vīru ar busiņu-visurgājēju, kam stūre ir labajā pusē, – šādas komplektācijas modelis ražotājam esot labāk padevies. Sagaidām viņu laukumā, pie kura vietējais akmeņkalis no milzu bluķiem izkalis gruzīnu teiksmu varoņus un seno laiku valdniekus.

Vīrs ar vēja aprautu, tumsnēju seju ceļmalā pie Marijas skulptūras pārmet krustu, un varam lēni kārpīties augšup pa putekļaino un šķembaino ceļu. Dažbrīd ceļš tiešām šķiet vertikāls, bet gar tā malām jau atkal paveras fantastiski skati, ūdenskritumu baltās lentes vijas lejup un zaļās pļavas tā vien aicina. Pēc 20 minūšu brauciena notraucam putekļus un esam Džutā – pastkartei līdzīgā ciemā 2200 metru augstumā. 

Tālāk pa šauru, ļoti stāvu taku, lavierējot starp zirdziņiem un viņu atstātajiem pārsteigumiem, tūristiem un akmeņiem, dodamies vēl apmēram 1,5 kilometrus garā kāpienā, lai nonāktu vienā no skaistākajām kalnu ainavas ieskautajām pļavām visā apkaimē. Tur iekārtots neliels viesu nams un atpūtas vieta ar pufiem, šūpuļtīkliem un krēsliem. Vēl apmēram stundas gājiena attālumā atrodams tirkīzzils mākslīgi veidots kalnu ezers. 

Viesu namā, kad ierodamies, nav elektrības, bet kādu dzērienu sarūpēt tomēr var, un nelielās grūtības šeit sanākušos kalnā kāpējus tikai padara vēl draudzīgākus – visi sapulcējas atpūtas vietā un, malkojot alu un baudot skatus, dalās piedzīvojumos. Ja gribi atrast vietu, kur izsaukties kā Faustam: “Mirkli, tu esi skaists, jel apstājies!”, tad šī, manuprāt, būs īstā. 

Pa ceļam atpakaļ uz Tbilisi vēl piestājam nolūkoties fantastiskā ielejā, ko izmanto paraplānu cienītāji, lai līgani laistos starp debesīm un kalniem. Skatu platforma atrodas Gudauri, ceļa malā, kur padomju laikos uzbūvēts “Gruzijas un Krievijas draudzības monuments” – smagnējs akmens pusaplis ar krāsainiem sienu gleznojumiem, kur Krievija attēlota kā vieta, kur zinātnieki pēta kosmosu, bet gruzīni kā tauta, kas nodarbojas ar lauksaimniecību. Jāsaka gan, ka skaistāks skats paveras, aizejot pa stāvu taciņu nedaudz nostāk...

Pēc tam jau ceļš ved lejup. Gar tā malām var vēl iegādāties kādu burciņu kalnu medus, lai mājās ziemas vakaros atcerētos piedzīvoto, malkojot piparmētru tēju, kurā sajūtams kalnu bišu vākums.

Projekta ''Gruzija: mīlestība no pirmā soļa'' veidotāji: saturs – Andra Briekmane, foto – Andra Briekmane, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.