Projektu atbalsta


Neredzētā Tbilisi: interesantas kafejnīcas, ielu gleznojumi un urbānās leģendas

Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi vienā vārdā raksturo haoss. Tik aicinoši dzīvīgs un patiess haoss, ka gribas tajā iejukt un kļūt par tā daļu, aizbēgot no ierastās ikdienības un rutīnas. Šķiet, ka esi nokļuvis brīnumu pasakā, kur no visa apkārt notiekošā mute paliek vaļā, vai Klimta gleznā, kuru veido tūkstošiem mazu, krāsainu kvadrātiņu, kas, salikti kopā, rada īsto bildi.

Tbilisi pēdējos gados kļuvusi arī par īstu bohēmistu oāzi, kas nav nonivelēta ar eiroremonta pareizību un aicina ienirt radošo kvartālu pasākumos, apbrīnot košus grafiti gleznojumus, iepirkties un papļāpāt krāmu tirdziņā uz salas, kas vairs nemaz nav sala, sasmaržot tūkstoš garšvielu aromātu mazajās bodītēs un izsūkt visu smeķīgo buljonu no hinkali, cieši turot lielo pelmeni taukainos pirkstos. Tieši par to, kur un kā pa īstam izgaršot un izbaudīt Tbilisi, būs šis raksts.

Mana pavadone, iepazīstot šo pilsētu, ir Darja Kholodilina. Viņa atbraukusi no Ukrainas dienvidiem, kur plosās karš, un jau sešus gadus strādā tūrisma nozarē Gruzijā, bet nu jau gadu kopā ar vīru vada pati savu uzņēmumu, kas piedāvā vīna un pārgājienu tūres. Darjai ir gan skarbāks vārds, ko pateikt par miljardieri Ivanišvili, kas pašlaik atrodas pie valsts vadības stūres, ko tiecas pagriezt Krievijas virzienā, tāpēc saskāries ar aktīviem protestiem, kuros piedalījusies arī viņa, gan maigāks vārds par bagāto Gruzijas vīna kultūru, tūkstošgadīgām leģendām un mūsdienu Tbilisi radošajiem kvartāliem ar kūsājošu dzīvesprieku un aicinošu atmosfēru.

No rīta tiekamies pie vecpilsētas, vietā, kur it kā sākusies pilsēta, – Abanotubani rajonā.

Un gruzīni jau nebūtu gruzīni, ja viss nesāktos ar vārda tiešā nozīmē garšīgu stāstu. Tbilisi nosaukums tulkojumā no vecās gruzīnu valodas nozīmē “silta vieta”. Un tas tāpēc, ka te atrodas siltie sēravoti. Leģenda vēsta, ka 5. gadsimtā valdnieks Vahtangs I Gorgasali izlēmis šajā apkaimē celt pilsētu, bet vēl nav zinājis, kur tieši. Devies medībās, un viņa vanags, kas meties pakaļ medījumam, izlaidis to no nagiem, un nomedītais putns iekritis strautā. Kad valdnieks to izņēmis no ūdens, putns jau bija izvārījies. Karalis Gorgasali to uzskatījis par labu zīmi un tieši šeit dibinājis Tbilisi. 

Mūsdienās virs termālajiem avotiem izbūvētas pirtis, ko atpazīsi pēc apaļiem māla kupoliem un kas noteikti ir laba vieta, kur atpūsties, īpaši rudens un ziemas mēnešos. Iepretim vecākajām pirtīm nelielā baltā namiņā ir arī kafejnīca “Culinarium Khasheria”, kurā viena no Gruzijas populārākajām pavārēm (Tekuna Gachechiladze) gatavo klasisko gruzīnu zupu, kas lieliski palīdzot ārstēt arī paģiras – jautra atsauce uz strautā vārīto putnu.

Turpinot ceļu augšā kalnā, vērts izlauzties cauri tūristu pūļiem, lai aizas “vēderā” apskatītu lielpilsētai tik neraksturīgu ainu kā kalnu ūdenskritumu pašā vecpilsētas azotē. Pie ūdenskrituma, izpatīkot tūristu gaumei, lustīgi kungi cenšas atskaņot dziesmas no atbraucēju reģiona, tādējādi, piemēram, no vācu pensionāru grupas izpelnoties lielu sajūsmu par izpildīto šlāgeri. 

Vecpilsētā noteikti ieteiktu apskatīt arī veco baziliku (Anchiskhati), jo gruzīni ļoti lepojas ar to, ka pirmie Eiropā pieņēmuši kristietību. Proti, svētā Nino, kas mitinājusies Turcijas Kapadokijas reģionā, 4. gadsimtā redzējusi sapnī Mariju un, kad pamodusies, pie savas guļvietas atradusi divus krustā saliktus vīnogulāja kociņus. Tos Nino ar saviem matiem sasējusi kopā un devusies uz tagadējo Gruziju izplatīt ticību. Tur viņa izdziedināja valdnieka sievu un paveica vēl dažus brīnumus, tādējādi pārliecinot valdnieku par savas ticības varenību. Un kopš tā laika tad arī kristietība te ir galvenā reliģija, bet daudzviet baznīcā redzami vīnogu attēli un neparasts krusts ar it kā nolaistiem zariem – tas par godu Nino vīnogu krustam. Turpat blakus bazilikai ieraudzīsi arī interesantu šķību torni. Tas ir slaveno gruzīnu filmu “Mimino” un “Kin-dza-dza” autora Revaza Gabriadzes dibinātais Leļļu teātris, kur atrodama arī jauka kafejnīca, kurā atvilkt elpu pēc klaiņošanas pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. 

Pēc tam cauri ebreju kvartālam, apbrīnojot košās verandiņas un koka balkoniņus, dodamies augšup kalnā. Uzkāpt līdz liegi smaidošajai, milzīgajai Mātes Gruzijas statujai nav joka lieta, bet skats no šī pakalna paveras varens. Vienā rokā māte tur vīna trauku, ar ko pacienāt viesus, bet gadījumiem, kad viesi nemāk uzvesties, milzu statujai otrā rokā ielikts zobens. 

Ja vēlies turpināt pastaigu, ar “zipline” var ātri nolaisties līdz Tbilisi Botāniskajam dārzam, bet mēs ar Darju izvēlamies otru iespēju un sēstamies pacēlāja krēslos, lai pa trosi ātri vien nobrauktu līdz Mtkvari upes otram krastam (te der parastā sabiedriskā transporta biļete par dažiem lariem).

           

Pretējā pakalnā slejas Saakašvili laika prezidenta pils un zem tās futūristiskā stikla un metāla ēka, kas paredzēta koncertzālei. Tomēr neskaidru iemeslu dēļ tā stāv tukša. Filharmoniķi vēl joprojām uzstājas padomju laikā celtajā koncertzālē, bet te tikai reizumis notiek kādi pasākumi vai fotosesijas. 

Arī pašreizējā prezidente – Francijā dzimusī Salome Zurabišvili – nedzīvo kalna pilī, bet gan savu senču villā pilsētā. Darja stāsta, ka nav nekas neparasts “prezidenti Salomi” redzēt kādā no apkārtnes kafejnīcām, ieturot maltīti kopā ar kādu slavenu cilvēku, bez īpašas apsardzes. Tbilisi ir draudzīga un droša pilsēta. To redzu arī dažas stundas vēlāk, dzerot kafiju modernajā kafejnīca “Stamba”, kad pie blakus galdiņa darījumus mierīgi kārto kādreizējais slavenais futbolists, tagad Tbilisi mērs Kaha Kaladze.

Kad vecpilsēta apskatīta, dodamies iepazīt alternatīvo Tbilisi. Ceļš ved pāri Sausajam tiltam – tas tiešām kādreiz vedis pāri vecupei, bet padomju laikos Mtkvari upē izveidoti dambji, lai novērstu tās biežo pārplūšanu. Šī mērķa vārdā pilsētai nācies zaudēt salu un vecupe pārtapusi par rosīgu šoseju. Te gar ceļa malām izkārtojies krāmu tirdziņš. 


Kungs gados uz apmales kārto iespaidīgu audiokasešu kolekciju. Spriežam, ka bērni gan nezinās, kā tās lietojamas, bet, iespējams, veco “maršrutku” šoferiem šāda ierakstu forma vēl joprojām izkrāso ikdienu. Turpat blakus nopērkamas arī padomju laika medaļas, grāmatas, dažādi adījumi, koši tepiķi un arī gruzīnu rotaslietas, kas radītas pēc īpašas metodes – minankari. Tās ir smalkas sudrablietas ar krāsainiem elementiem, kas klāti un apdedzināti daudzās kārtās, – šādu rotu var izgatavot tikai ar rokām, ne mehāniski.

Piestājam arī jaukā kafejnīcā, kur darbojas radiostacija “Radio Cafe”, un tad dodamies uz radošo kvartālu “Fabrika”. Tas, kā jau norāda nosaukums, iekārtojies vecas šūšanas fabrikas teritorijā. Īpašnieku koncepts paredz, ka te neviena iestāde neatkārtojas, proti, ja viena kafejnīca jau ierīkota, otras nebūs. 

Tiem, kas grib ieraudzīt jauno, moderno Tbilisi, noteikti šai vietai jāieplāno kāds vakars – te ir gan košs hostelis ar modernu ”co-working” telpu pirmajā stāvā, gan bārs “Shavi Lomi”, kur nobaudīt gruzīnu mazo alusdarītavu alu, gan moderni restorāniņi ar interesantu dizainu. Veidojot šo vietu, īpašnieki vairākkārt uzaicinājuši māksliniekus, lai tie izveidotu košus sienu gleznojumus.

Uz rūpniecības ēkas sienām apskatāmi, piemēram, mākslinieces, feministes Tinas Čertovas sienu gleznojumi, kas veltīti Gruzijas slavenākajām dāmām. Viņas mērķis bijis izcelt neparastus cilvēku dzīvesstāstus un ietērpt tos košās krāsās. Piemēram, uzgleznojot karalieni Tamāru. 

Kā smejas Darja, ja ieraugi kaut kur Gruzijā kādu ievērojamu objektu no seniem laikiem un šaubies, kā to varētu saukt, visticamāk, tas būs veltīts Tamārai. Vai Staļinam – ja objekts ir jaunāks. Tamāra bijusi viena no ievērojamākajām gruzīnu valdniecēm, tik lieliska, ka to ar labu vārdu atceras vēl gandrīz pēc tūkstoš gadiem un bieži aiz cieņas dēvē pat par “karali Tamāru”. Viņai veltīti arī daudzi daiļdarbi, piemēram, slavenā Mihaila Ļermontova poēma “Dēmons”, pēc kuras Antons Rubinšteins sakomponēja operu. Tamāras dzīvesstāsts ir interesants. Karalim Georgijam III dzimušas tikai meitas, tā nu viņš savai vecākajai meitai Tamārai iemācījis visas valdnieku gudrības, un līdz pat tēva nāvei viņa palīdzējusi pārvaldīt valsti. Kad Georgs III nomiris, viņa vietā stājusies Tamāra. Viņa kļuva par Gruzijas pirmo valdnieci sievieti. Tomēr valstsvīri ar to īsti mierā nav bijuši un likuši precēties. Protams, valstij izdevīgā veidā – ar krievu princi Juriju. Izrādījies, ka Jurijam alkohols un izpriecas pie sirds iet vairāk nekā valdnieka pienākumi. Tā nu pēc divus gadus ilgas nelaimīgas laulības Jurijs aizsūtīts prom un Tamāra apprecējusi savu bērnības draugu, augstmani Dāvidu Soslanu, un dzīvojusi laimīgi. Tamāras valdīšanas laiku vēl joprojām sauc par Gruzijas zelta laikmetu. 

Ja interesē ielu māksla, Tbilisi vērts pievērst uzmanību arī jautrajiem mākslinieka Grošas zīmējumiem, kurus atpazīsi pēc melna kaķa silueta kaut kur gleznojumā. Groša esot tāds kā mākslinieks-huligāns, bet viņa darbos nemanīsi politisku nokrāsu, viņam vienkārši patīk jokot. Darja stāsta, ka reiz ieraudzījusi Grošu uz ielas, radot savu jaunāko mākslas darbu, bet viņš bijis ģērbies kā vietējā komunālā servisa darbinieks ar spilgtu vesti mugurā. “Prasīju: Groša, tu tagad domes labā strādā?” stāsta Darja. Bet mākslinieks tikai pasmējies un teicis, lai ieskatās rūpīgāk. Izrādījies, ka pašvaldības komunālā servisa simboliku uz vestes viņš pats ar melnu flomāsteru uzzīmējis.

             

Ja dodies pastaigā pa Tbilisi, neaizmirsti iegriezties arī kādā no vietējo dizaineru veikaliņiem. Viens tāds atrodas jau minētajā radošajā kvartālā “Fabrika” un nosaukts par godu neparastajai gruzīnu modernista Petres Otskheli gleznai “Flying painter” (“Lidojošais gleznotājs”). Šajā veikaliņā atrodami gan mēteļi, kas pašūti no lietotiem gruzīnu paklājiem, gan piespraudītes ar fragmentiem no Otskheli gleznas, gan daudz kas cits interesants.

Tāpat vietējo dizaineru apģērbu veikalu atradīsi arī uz centrālās Rustavelli avēnijas, netālu no zeltītās svētā Georga statujas. Šeit tērpi ir vairāk piemēroti ikdienas valkāšanai, skaisti un ar “odziņu”. Līdzīgus veikaliņus var atrast arī lielajos iepirkšanās centros.

Tā kā pastaigas arī mūs ar Darju jau drusku nogurdinājušas, nolemjam iegriezties kaut kur ieturēt gardu maltīti. Darja iesaka restorānu “Barbarestan”, kas atrodas apmēram piecu minūšu gājiena attālumā no “Fabrikas”. Šis ir ģimenes restorāns, kurā var nobaudīt tradicionālo gruzīnu virtuvi modernā veidā. Interesanti, ka visi pasniegtie ēdieni tiek gatavoti pēc receptēm, kas jau minētajā krāmu tirdziņā atrastas vecā pavārgrāmatā. To sarakstījusi 19. gadsimta gruzīnu pavāre Barbare Jorjadze. Ja iepatiksies viesmīļiem – viņi atnesīs parādīt seno grāmatu, kas rūpīgi noglabāta smalkā kastītē.

Restorāna pagrabā ir arī pamatīga mazo vīna darītavu vīnu izvēle. Mēs izvēlējāmies 26 gadus vecās vīndares Bajas brūvējumu “Baia’s wine”, un izvēle bija laba. Pie ēdiena tika pasniegta arī izcila, pašu gatavota limonāde un silta maize.

Interesanta vieta, kur ieturēt vakariņas, Tbilisi būs arī “Wine Factory #1”, kas arī ir radošais kvartāls. Tas iekārtots 19. gadsimta vīna darītavā. Ja veicas un durvis ir vaļā, var iešmaukt un apskatīt tās veco vīna pagrabu, kur, kā vēsta urbānā leģenda, esot arī Staļina un Napoleona vīna kolekcijas. 

Šeit atrodami dažādi krodziņi un restorāni visu maciņu biezumam, kā arī vīna veikals ar milzīgu dzērienu izvēli, kas visi radīti Gruzijā. Ir arī alus un grila bāri, kokteiļbārs ar košām gaismām un vietējās virtuves restorāns “Veriko”. Darja stāsta, ka ar draugiem reizēm nopērk kādu dzērienu vīna veikalā un dodas uz tālākajā stūrī esošo “Steetfood” ēstuvi, kurā viesmīļi laipni iedodot glāzes un pasniedzot gardumus par ļoti demokrātiskām cenām. To, ka šī ir iecienīta vieta, var redzēt arī pēc tā, ka pat pirmdienas vakarā visas ēstuves ir pilnas. Mēs piesēstam “Veriko”, lai nobaudītu “shkmeruli” – kraukšķīgus ceptas vistas gabaliņus saldā krējuma un ķiploku mērcītē, piedzerot tradicionālo dzintarkrāsas vīnu.

Runājot par naktsmājām, Tbilisi ir ļoti plaša izvēle. Netrūkst stilīgu hosteļu par ļoti pieņemamām cenām, piemēram, radošajā kvartālā “Fabrika”, kur nakšņošana ar pamatīgām brokastīm diviem izmaksās aptuveni 50 eiro.

Savukārt, ja vēlies ko šikāku, Tbilisi ir arī dažādas tematiskās viesnīcas. Piemēram, es nakšņoju nesen atvērtajā viesnīcā “g.Vino”, kur katra istaba nosaukta par godu kādai Gruzijas vīnogu šķirnei. Aiz reģistrācijas letes strādājošās meitenes labi pārzina vīnu piedāvājumu, un mājīgajā iekšpagalmā iespējams kādu no tiem nobaudīt, noklausoties stāstu par dzēriena izcelsmi.

Ja rocība ļauj, var nakšņot arī kādā no divām supermodernajām, industriālā stilā veidotajām viesnīcām pašā centrā – “Stamba” vai “Rooms”, kas iekārtotas kādreizējā grāmatu un avīžu spiestuvē. Te ir gan urbānais dārzs, kam augus audzē turpat lejas stāvā, gan skaisti iekšpagalmi. Pat ja nenakšņo kādā no šīm viesnīcām, vērts ienākt un apskatītes, varbūt nobaudīt arī kādu saldumu šokolādes fabrikā pirmajā stāvā vai izvēlēties kādu grāmatu par Gruziju un tās kultūru grāmatu veikaliņā.

Projekta ''Gruzija: mīlestība no pirmā soļa'' veidotāji: saturs – Andra Briekmane, foto – Andra Briekmane, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.