Projektu atbalsta


Vienas dienas ekskursija uz Gruzijas veco galvaspilsētu Mchetu

Mcheta ir viena no vecākajām Gruzijas pilsētām un senos laikos bijusi pat visas valsts galvaspilsēta. Tā atrodas tikai 20 kilometru attālumā no Tbilisi un ir ideāli piemērota vienas dienas izbraucienam, ja esi apmeties Gruzijas galvaspilsētā, – īpaši jauki turp būs aizbēgt no piekarsušās lielpilsētas vasarā, jo Mchetas atrašanās starp divām upēm, daudzie dārzi un kalnu vēja pūsma tiešām atsvaidzina un rada brīvdienu vai kūrorta atmosfēru.

Vietas, kur dibināt pilsētu, izvēle ir pilnīgi skaidra – kur gan citur, ja ne divu lielu upju satekas vietā, zaļu kalnu ieskautā auglīgā ielejā, gluži kā Dieva ausī. Šī ir vieta, kas tiek uzskatīta par Gruzijas kristietības šūpuli. 2014. gadā tā pasludināta par svēto pilsētu, kā arī iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā.

Leģenda vēsta, ka Mchetu dibinājis un savā vārdā nosaucis valdnieks un teiksmu varonis Mchetoss 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Divus gadsimtus vēlāk tā kļuva par karalistes galvaspilsētu un bijusi valsts centrs astoņus gadsimtus. Arī pēc tam, kad valdnieks Vahtangs I Gorgasali mūsu ēras 5. gadsimta vidū pārcēla galvaspilsētu uz Tbilisi, Mcheta saglabāja savu simbolisko nozīmi un te tika apglabāti karaliskās dzimtas pārstāvji un augstdzimušas personas. Tomēr, ja atvērsi “Wikipedia” šķirkli par kariem, kuros bijusi iejaukta Gruzija, redzēsi, ka saraksts ir šausminoši garš, turklāt Kaukāza kalnu valsti vēstures gaitā vairākkārt postījušas arī zemestrīces. Tā nu nav brīnums, ka Mcheta smagi cietusi no uzbrukumiem, tikusi krietni nopostīta un ilgu laiku pat daļēji pamesta, līdz pagājušā gadsimta 70. gados ļaudis te atkal sākuši būvēties un apmesties uz dzīvi. Pēcāk atjaunojuši vecpilsētu un vairākus apskates objektus, un nu Mcheta ir viens no iecienītākajiem tūristu galamērķiem ar mājīgām ieliņām, kafejnīcām bagātīgi zaļojošos dārzos un rosīgām suvenīru bodītēm.

Tā kā šie notikumi ir tik seni, pilsētā var atrast apskates objektus, ko ieskauj leģendas un nostāsti, kā arī vērīgāki ceļotāji te var pamanīt interesantus knifus. Ieteiktu turp doties ar kādu vietējo gidu, lai kaut ko nepalaistu garām, bet, protams, vari arī pats iesēsties sabiedriskajā transportā Tbilisi autoostā un ātri vien atbraukt uz Mchetu. 

Baznīca ar koka kolonnu uz kapa

334. gadā tieši Mchetā par valsts galveno reliģiju pasludināta kristietība. Jāpiebilst, ka Gruzija un Armēnija tiek uzskatītas par vienām no pirmajām valstīm pasaulē, kas par oficiālo reliģiju pieņēma kristietību.

Viens no centrālajiem Mchetas apskates objektiem ir milzīga smilškrāsas baznīca. Tā ir 11. gadsimtā celtā Svetitskhoveli katedrāle, kas ir otrā lielākā baznīca Gruzijā. Leģenda vēsta, ka Kristus krustā sišanas laikā Jeruzalemē viņu apsargājis kareivis Eliass, kas, pēc vienas no versijām, derībās laimējis, bet pēc citas – nopircis tērpu, kurā Jēzus ticis sists krustā, jeb hitonu. Kad Eliass atgriezies mājās Mchetā, viņš izstāstījis māsai Sidonijai par Golgātā piedzīvoto un Jēzus krustā sišanu. Meiteni stāsts ļoti saviļņojis, un viņa gribējusi paturēt savās rokās svēto hitonu. Kā viņa tam pieskārusies, tā nomirusi, bet apģērbu turējusi tik cieši sastingušajās rokās, ka apglabāta kopā ar to. Uz viņas kapa izaugusi milzīga ciedru priede. (Šī gan ir drusku apšaubāma leģenda, jo vismaz Rietumu pasaulē pierasts uzskatīt, ka Jēzus hitons glabājas Trīres katedrālē Vācijā.)

Tomēr, kad vairākus gadsimtus vēlāk tikko nokristītais Ibērijas (tagadējās Gruzijas) valdnieks Mirians prātoja, kur celt pirmo baznīcu, viņš konsultējies ar svēto Nino (citur sauktu par Ņinu), kas pēc sapnī redzētas vīzijas no Turcijas Kapadokijas reģiona bija atnākusi uz Gruziju, lai atnestu kristīgo ticību. Un abi izlēma pirmo baznīcu būvēt tieši virs Sidonijas kapavietas. Valdnieks licis nocirst ciedru un izmantot to celtniecībā, bet vēl nav zinājis, tieši kādu baznīcu būvēt. Tad Nino atkal nākusi palīgā un sapnī redzējusi, ka eņģelis saliek visas kolonnas vajadzīgajās vietās. No rīta, tavu veiksmi, kolonnas jau stāvējušas attiecīgās vietās. Atlicis vien eņģeļu darbu turpināt.

Tagad apskatāmā baznīca, protams, ir vairākkārt pārbūvēta un paplašināta, bet tajā var apskatīt arī kolonnu no pirmās baznīcas. Tāpat vairākās svētbildēs attēlota šī leģenda.

Ieteiktu pievērst uzmanību arī interesantām detaļām baznīcā. Piemēram, no ieejas labajā pusē katedrālē izbūvēts neliels akmens namiņš – tā ir precīza Jēzus mājas kopija. Parasti namiņš ir aizslēgts, bet Lieldienās gan ver durvis apmeklētājiem.

Turpat blakus redzams arī pamatīgs akmens kubs – tiek uzskatīts, ka tas ir altāris, kur kā pirmais kristīts valdnieks Mirians un viņa sieva Nana.

Ja vēlies ieraudzīt kādu neparastu detaļu, pacel acis arī augšup. Redzēsi, ka baznīcas kolonnās pie griestiem ir palieli caurumi. Nav tā, ka dievnams brūk, – šīs atveres speciāli atstātas vaļā. Proti, senos laikos tās kalpojušas kā slēptuves kara gadījumā – priesteri pa virvju kāpnēm tur sanesuši karaļvalsts dārgumus un paslēpuši mūros izveidotās slepenās telpās, kur ielīduši arī paši un, aizliekot caurumam priekšā akmeņus, nomaskējuši ieejas.

Pievērs uzmanību arī freskai, kurā attēlots svētais Kristofors – cilvēks ar suņa galvu. Šī ir reta svētbilde, jo kaut kad viduslaikos Romā izdomāja, ka šāda svētā attēlošana nesakrīt ar piedienīgas baznīcas mākslu, tāpēc daudz kur Kristoforu attēlojošas freskas brutāli iznīcinātas. Tomēr interesantais, kas piesaistīja manu uzmanību gida Viktora stāstījumā par šo svēto, bija leģenda, ka Kristofors nesis pāri upei mazu bērnu un tas palicis arvien smagāks un smagāks – līdz beigās izrādījies, ka tas ir Kristus, kas nes visus pasaules grēkus. Kaut kur dzirdēts stāsts? Jā, protams, jo tas taču tas pats Lielais Kristaps, kas nesa bērniņu pāri Daugavai, tikai gruzīnu versijā...

Vecpilsēta ar ieliņu labirintiem

Mchetas vecpilsēta nav liela, nav arī īsti vēsturiska, jo daudz kas uzbūvēts no jauna, bet tā ir ļoti dzīvīga un mājīga. To ieskauj mūris, bet aiz tā sākas gājēju ieliņu labirinti, ko piepilda suvenīru tirgotāji, mazas kafejnīciņas, tūristu pulki un, protams, apātiski klīstoši suņi, kurus satiksi it visur Gruzijā.

Tāpat šeit ik uz soļa var nobaudīt labu vīnu, hačapuri un dažādus citus labumus, bet tieši Mchetā daudzviet pārdeva saldējumu ar vīna garšu – viegli lillā gardumu ar izteiktu vīnogu aromātu. Karstā laikā ļoti atsvaidzinoši!

Ja lūkojies pēc vietas, kur ieturēt kārtīgu maltīti, piedāvājumu netrūkst, bet mans gids ieteica nokāpt no “tūristu takas” un aizveda uz ļoti mājīgu restorānu “Ornament” otrpus katedrālei, kur tūristus nemanīja, bet jaukajā pagalmā pusdienoja vietējie. Nobaudījām lieliskus gurķu un tomātu salātus ar valriekstu mērci, škmeruli (shkmeruli) – ceptus vistas gabaliņus saldā krējuma un ķiploku mērcītē, 

čašušuli (chashushuli) – liellopa gaļas sautējumu ar tomātiem un ķiplokiem, klāt piekožot tikko ceptu maizīti un uzdzerot mājas granātābolu limonādi. Vai dzīve nav lieliska?!

Klosteris ar milzu krustu un pasakainu skatu

Ieturējušies kāpām auto un devāmies uz kalnu otrpus upei. Turp var aiziet arī kājām, bet pārgājiens būs visai garš.

Kalna galā atrodas senais Džvari klosteris, kur tika uzsliets pirmais milzu krusts, lai ticīgie no tuvienes un tālienes redzētu, kurp doties.

Šeit atkal vietā sena leģenda. Viss sācies ar to, ka jau minētā svētā Nino sapnī redzēja Dievu, kas svētīja viņu pirms grūta ceļojuma uz Ibēriju (tagadējā Gruzija), un Mariju, kas viņai pasniedza vīnogulāja krustu. No rīta pamodusies, viņa pie guļvietas tiešām atrada divus vīnogulāja zariņus. Sasējusi tos ar saviem matiem, Nino devās ceļā un atnāca uz tagadējās Gruzijas teritoriju. Viņai bijušas labas medicīnas un astronomijas zināšanas, ko viņa izmantoja, lai izdziedinātu valdnieka Mirana ļoti slimo sievu Nanu, kā arī paredzēja un “novadīja” Saules aptumsumu, tādējādi visus pārliecinot par kristīgā Dieva varenību.

Tā Nino panāca Mirana un visas tautas kristīšanu. Lai cilvēki zinātu, kur nākt, valdnieks kopā ar Nino kalna galā uzstādījis milzīgu krustu. Vēlāk, lai to aizsargātu, krustam apkārt uzcelta baznīca un klosteris. Diemžēl no sargāšanas nekas nesanāca. Okupējot šīs zemes, persieši krustu nozāģēja un aizveda, bet klosteris kalna galā stāv aizvien un arī iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā. Mūsdienās baznīcā apskatāms jauns krusts, kas gan novietots uz senās pamatnes, un tieši postaments ļauj iztēloties, cik iespaidīgam un milzīgam kalna galā vajadzēja būt pirmajam krustam Gruzijā.

No klostera kalna paveras skaistākais skats uz Mchetu un Aragvi upes ieteku Kūrā.

Projekta ''Gruzija: mīlestība no pirmā soļa'' veidotāji: saturs – Andra Briekmane, foto – Andra Briekmane, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Žanete Zīlīte, Kristīne Melne, Liene Lacberga.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.