Industriālais mantojums ir dažādas būves, kas agrāk pildījušas svarīgas funkcijas, taču tagad tās vairs netiek izmantotas to sākotnējām vajadzībām. Zinātāji teic, ka Latvijā šādu būvju ir daudz – gan atjaunotas, gan tādas, kas vēl būtu atjaunojamas. Lai arī dažas tiek neatgriezeniski zaudētas, citas atdzimst tūrismā un uzņēmējdarbībā. Vidzemē industriālā mantojuma nedēļas nogales tūres ietvaros no 14. līdz 16. septembrim durvis vērs desmit objekti, pastāstīja organizatoru pārstāve Ieva Treija.

Lūk, 10 objekti, ko apmeklēt jau šajā nedēļas nogalē!

Ķoņu dzirnavas – ir unikāls objekts, jo tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur var vienuviet aplūkot darbībā vilnas kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu un miltu malšanu. Te ir arī saglabātas liecības par senajiem arodiem, proti, graudu malšanu un vilnas pārstrādi.

Turklāt piektdien, 14. septembrī, pulksten 20 būs iespēja piedzīvot mākslas performanci "Industriālā opera". Tas būs metālmākslinieka Andra Dukura redzējums, pausts muzikāli vizuālā priekšnesumā, bet detaļas lai paliek noslēpumā.

Gulbenes depo un bānītis uz Alūksni – vienīgais joprojām regulāri kursējošais šaursliežu dzelzceļa bānītis Latvijā, kas ir 15 gadus vecāks par pašu valsti. Šogad tas svin 115. jubileju. Šaursliežu dzelzceļa līniju Stukmaņi (Pļaviņas) – Gulbene – Alūksne – Valka 20. gadsimta sākumā uzbūvēja Vidzemes pievedceļu sabiedrība.

No tās saglabājies un joprojām tiek izmantots 33 kilometrus garš dzelzceļa posms Gulbene –Alūksne jeb Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļš. Pavisam nesen Gulbenes stacija ir tikusi pie jaunas, interaktīvas ekspozīcijas "Dzelzceļš un tvaiks", kā arī nule ir rekonstruēta un apmeklētājiem pieejama rokas drezīna. 15. septembrī visi ciemiņi būs aicināti piedalīties "Plezīrtūrē" ar bānīti.


Līgatnes papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis – atjaunots tieši Industriālā mantojuma projekta ietvaros un atrodas vienā no unikālajām 19. gadsimta beigās celtajām Līgatnes papīrfabrikas koka ēku ciemata mājām.

Tūres laikā no 14. līdz 16. septembrim rīta pusē būs iespēja skatīties filmas par strādnieku ikdienas dzīvi, bet pēcpusdienā – "uzsist" kāršu spēli zolīti un uzēst pankūkas, izdziedāties un izdejoties, kā arī sacensties stāstnieku prasmēs.

Vijciema čiekurkalte – vieta, kur no čiekuriem tiek iegūtas sēklas jaunu mežu sēšanai. Un tieši Vijciemā tāda bija nepieciešama, lai atjaunotu mežu, ko 19. gadsimta beigās Ziemeļvidzemē skāra plaši ugunsgrēki.

Vijciema čiekurkalte ir viena no vecākajām Latvijā. Tā bez pārtraukuma ir darbojusies no 1895. gada līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem. Un tajā joprojām iegūst sēklas jaunām mežu audzēm. Tūrēs visas trīs dienas iespējams pieteikties ekskursijām un izzināt čiekura ceļu līdz jaunam mežam.

Āraišu vējdzirnavas – pēc uzbūves tās ir holandiešu tipa. Tādas Latvijas teritorijā celtas pie pilīm un muižām jau kopš 14. gadsimta. Interesanti, ka vējdzirnavām ir grozāma "galva", ko dēvē par "cepuri".

Ar speciāla mehānisma palīdzību, stāvot dzirnavu pakājē, dzirnavu "galvu" pagrieza pret vēju. Šobrīd dzirnavās var aplūkot restaurēto iekārtu, kas izvietota vairākos stāvos, un nogaršot īpašu maltīti ar miežu putraimiem, ko saimnieki dos smeķēt arī 16. septembrī.

Rūjienas pienotava – uzcelta 1912. gadā Rūjienas piensaimnieku biedrības vajadzībām, jo samazinājās linu un labības cenas pasaules tirgū, tāpēc lauksaimnieki sāka skatīties lopkopības virzienā. Namā tika uzstādītas modernas mašīnas, kas ļāva dienā pārstrādāt 10 tūkstošus litru piena. Ēkas būvniecība izmaksāja 40 tūkstošus zelta rubļu.

Kopš 1988. gada šeit tiek ražots Rūjienas saldējums, un būtiska ikdienas sastāvdaļa ir arī ekskursijas apmeklētājiem.

Piebalgas Porcelāna fabrika – atrodas senā pienotavas ēkā un ir vienīgā porcelāna fabrika Latvijā. Šeit porcelāns ir māksla un tūrisma objekts, suvenīrs un prezentācijas priekšmets, kā arī materiāls radošām izpausmēm.

Apmeklētāji ekskursiju laikā var uzzināt par fabrikas un porcelāna vēsturi. Nedēļas nogalē no 14. līdz 16. septembrim ciemiņi varēs radošā meistardarbnīcā izmēģināt porcelāna apgleznošanas mākslu.

Krīgaļu dzirnavas – ūdensdzirnavas, kas būvētas uz Mergupes 1938. gadā. Visas iekārtas un mehānismi ir darba kārtībā. Var malt miltus, mannu, grūbas, putraimus, kā arī ir iekārtas graudu attīrīšanai.

1997. gadā izveidota arī hidroelektrostacija. Ekskursijās ir iespējams izzināt arī tās darbību.

Kalnvēveru dzirnavas (titulbildē) – tās pirmo reizi dokumentos ir minētas 1601. gadā, taču kā saimniecības sastāvdaļa uz kartes parādījusies 17. gadsimta beigās.

Tagad par to rūpējas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, lai šī vēsturiskā vērtība nepazustu un saglabātos dabīgā vidē. 15. septembrī apmeklētājiem būs iespēja gan nobaudīt pankūkas, gan apskatīt maizes cepšanu ugunskurā un melnajā ķēķī.

Zilākalna ūdenstornis – pašlaik vēl tiek atjaunots, taču Industriālā mantojuma tūre ir lielisks iemesls lai aizdotos uz šo attālo vietu, par ko zināmākās leģendas saistās ar dziednieci Zilākalna Martu.

Vairāk un precīzāka informācija par pasākuma norises laikiem, kā arī iepriekšējo pieteikšanos atrodama šeit.

Industriālā mantojuma tūri atbalsta "Interreg" Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības projekts "Industriālais mantojums".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!