10 valstis 90 dienās uz skrituļslidām: Rīgā ieradies rollermens Roberts Martirosjans  (5)

Robertam ir 23 gadi. Beidzot skolu, viņš sapņoja par nonākšanu kino pasaulē, vēloties izmēģināt savus spēkus scenārija autora ampluā. "Dievinu kino, manuprāt, tas balstās uz sižetu, bet tikai pēc tam nāk attēls, skaņa un aktierspēle. Turklāt man ir milzumdaudz ģeniālu ideju filmām," jaunietis raksta savā "Instagram" kontā.

Roberts tik tiešām iestājās augstskolā, lai studētu režiju. Pirmie divi gadi ļoti patikuši, turklāt devuši puisim svarīgas un interesantas zināšanas – montāžas noteikumus, režijas stilu atšķirības, dramaturģijas pamatus, aktiermeistarību. Drīz viņš tomēr izņēmis dokumentus no augstskolas, apmeklējis tikai režijas lekcijas un veltījis daudz laika pašmācībai. "Ja esat par sevi 100 procenti pārliecināti, tad dodieties tikai uz priekšu un nevienu neklausiet!" viņš uzsver.

Šobrīd jaunietis ir pabeidzis scenāriju psiholoģiskai drāmai, pie kuras strādāja gadu, un devies ceļojumā pāri visai Eiropai uz skrituļslidām. "Šo biju izdomājis vēl 2012. gadā, pēc tam aizmirsu. Pirms gada pēkšņi atcerējos. Pat neatminos, kas mani iedvesmoja," sarunā ar "Delfi" atzīstas Roberts, piebilstot, ka pirmoreiz uz skrituļslidām uzkāpis sešu gadu vecumā.

Sākotnēji viņa galamērķis bija Barselona. "Mana sapņu dzimtene," Roberts saka par pilsētu, kas viņu iedvesmo un kurā vēlētos dzīvot. Tomēr nu viņa maršruts ved no Krievijas (Sanktpēterburgas) līdz Portugālei (Lisabona).

Roberta iecerētais maršruts ir aptuveni 4150 kilometrus garš, tas ved caur Igauniju, Latviju, Lietuvu, Kaļiņingradu, Poliju, Vāciju, Franciju, Spāniju, Portugāli. Puisis aprēķinājis, ka, skrituļojot piecas stundas dienā ar vidējo ātrumu 10 kilometri stundā, ceļojums ilgs 83 dienas.

Visu šo laiku viņš plāno rakstīt ceļojuma blogu savā instagramā. Tādēļ, vēl gatavojoties piedzīvojumam, viņš izveidoja rubriku #ЧтоМеняЖдет ("kas mani gaida" – tulk. no krievu valodas), kurā uzskaitījis apskates vietu sarakstu, ko vēlas apmeklēt.

Lūk, 10 vietas, ko viņš vēlētos aplūkot Latvijā:

Roberts Latvijas robežu šķērsoja 10. jūnijā un viņa pirmā pieturvieta bija Salacgrīvā. "Tā kā 95 procentos gadījumu es nezinu, kur apmetīšos, tad naktsmītnes meklēju pa ceļam. Salacgrīvā vienkārši klauvēju pie mājām, līdz tiku ielaists. Mani pie sevis uzņēma cilvēki gados. Arī Igaunijā," stāsta Roberts.

11. jūnija vēlā vakarā puisis ieradās Rīgā, kur uzkavēsies vēl vienu dienu, lai pastaigātos un iepazītu pilsētu. Jau 13. jūnijā viņš dosies tālāk – uz Bauskas pusi, bet pēc tam uz Lietuvu. "Latvijā nekad neesmu bijis, tāpat kā pārējās valstīs, kas ir manā maršrutā," atzīstas ceļotājs.

Roberts sola blogā stāstīt par savu ceļojumu "bez filtriem": "Internetā ir ārkārtīgi daudz rakstu, kuros ceļojumu blogeri tiek kritizēti par inscenētām, pārāk apstrādātām un fotošopētām fotogrāfijām, kas nabaga tūristus maldina un attiecīgi rada vilšanos, redzot realitāti. Tādēļ nolēmu, ka neko neizskaistināšu un nefotošopēšu. Kā īsts žurnālists rādīšu visu godīgi un objektīvi. Nu, varbūt kādu filtriņu, lai mans instagrams neizskatītos kā vectētiņam."

Jaunietim bieži jautā, kādēļ viņš nolēmis ceļot ar skrituļslidām no Pēterburgas uz Lisabonu. Un viņš atbild: "Es tā gribēju! Jau sen sapņoju nofotografēties, stāvot uz skrituļslidām Barselonā, bet pēc tam mans jaunības maksimālisms darīja savu un nolēmu ar skrituļslidām nokļūt līdz kontinenta malai."

Pats par sevi saprotams, ka šādā ceļā nevar doties bez sagatavošanās.

"Jaunajā gadā sev nospraudu mērķi: ja plānoju noslidot 70 kilometrus dienā, tad man ir jānoskrien pusmaratons. Neesmu šīs planētas aktīvākais cilvēks. Ja vairumam "kustība ir dzīve", man tā ir nāve. Draugi neļaus samelot, es vienmēr esmu skrējis sliktāk par visiem. Fizkultūrā visas skriešanas distances es kārtoju staigājot. Es pat smieklīgi skrienu. Taču ir tāds vārds "jādara" un izpratne, ka ar tādu elpošanu un izturību es tālu neaizslidošu...

Kad sāku gatavoties ceļojumam, man pat viens kilometrs sagādāja grūtības. Tad es sev noteicu uzdevumu, ka līdz maijam man ir jāspēj pārliecinoši noskriet pusmaratona distanci (21 km 97,5 m). Katra treniņu diena bija veltīta citai muskuļu grupai, bet es vienmēr sāku ar skrejceliņu. Noskrienot vienu kilometru, es ik dienu pievienoju 100 līdz 200 metrus, ievērojot plānoto skrituļošanas tempu – 10 kilometrus stundā.

Februārī publicēju ierakstu, kurā lielījos, ka noskrēju trīs kilometrus, tas bija mans rekords. Pakāpeniski palielināju distanci, nonākot līdz 15 kilometriem, kas man sanāca ar dažām atpūtas pauzēm, jo uz to brīdi es vairs tik bieži netrenējos."

Un tomēr 21. maijā Roberts piedalījās Sanktpēterburgas pusmaratonā un nonāca līdz finišam. "Atliek vien nospraust sev mērķi, kura sasniegšanai nepieciešams lēkt augstāk par savu galvu, un tu sāc attīstīties septiņjūdžu zābaku tempā, padarot sevi labāku dienu no dienas."

Vēl viens svarīgs punkts – nolemt, ko ņemt līdzi. Lūk, to lietu saraksts, ko Roberts ved sev līdzi plecos (sarunas brīdī viņš savas mugursomas svaru lēsa uz 21 kilogramu):

Action kamera, lai filmētu trakus video.

3x objektīvs:: līganam attēlam. Esot uz skrituļslidām, iznākšot kinematogrāfiskas bildes, ko var ielādēt gan action kamerā, gan telefonā. ⠀

Fitnesa aproce: skaita soļus, rāda laiku, pulsu, laikapstākļus. Pilnīgi nelietderīga mantiņa, taču izskatās stilīgi, jauneklīgi! Un liek tev noticēt, ka soļu skaitīšana ir ļoti svarīga funkcija. Jo īpaši, ja pārvietojies uz skrituļslidām.

Bezvadu austiņas: godīgi sakot, vadi ir apnikuši daudz vairāk nekā visas tehnikas lādēšana. Bet pats svarīgākās, ka austiņas nav vakuuma, jo tik bīstamā ceļā aizpiest ausis un pārdomās slidot, klausoties Meladzes koncertu, ir neprāts, maigi izsakoties.

Portatīvais lādētājs: pieci gabali. Pa ceļam taču tas viss ir jāuzlādē.

Slēpju nūjas: vienmērīgam slodzes sadalījumam, lai neierastos Portu ar "pārkačātām" kājām un atrofētām rokām.

Sporta apavi: ērti apavi katru dienu būs mana atelpa pēc ceļa.

Skriešanas maska: saka, ka tā palīdz organismam izturēt garās distances. Taču tā nav.

Atstarotāji: lai tumsā spīdētu kā naktstauriņš.

Rezerves ritenīši: daudzi ritenīši, kam, protams, jābūt ar gaismiņām.

Ķivere un ceļu sargi: kā gan bez tiem!

Guļammaiss.

Aptieciņa:

Ar ko braukt. Skrituļslidas FR1 325. "Dažādos veikalos izmērījos desmitiem pāru. Taču neviens īsti nederēja. Pasniedzot šīs skrituļslidas, man vaicāja: "Vai krāsa jūs nemulsina?" Pirmajā mirklī es ļāvos šīm šaubām: "Sarkanas... Jā, sarkanas!" Un sapratu, ka tās ir īstās."

X stunda pienāca 1. jūnijā – rollermens Roberts devās ceļā, lai atvērtu sev logu uz Eiropu. "Pusi nakts pakoju mantas. Pamodos sešos no rīta pēc piecu stundu miega. Septiņos atbrauca mans draugs pēc naktsmaiņas, citādi ar autobusu būtu bijis grūti. Aizbraucām pie maniem vecākiem, kuri arī nebija nakti gulējuši, kārtojot lietas pēc pārcelšanās. Nedaudz pasēdējām, atvadījāmies un devāmies ceļā."

Oficiālais starts bija iecerēts Sanktpēterburgas sirdī – Pils laukumā.

"Apziņa par to, kas mani sagaida, jau ar īsiem impulsiem sāka parādīties, bet pilnībā mani pārņēma vien tad, kad mēs nonācām paredzētajā starta vietā un es sāku ģērbties. Sajūtas ir gluži tādas pašas kā tad, kad sēdies kādā ļoti trakā karuselī. Vēl precīzāk – kad tu jau esi sagatavots 207 metru lēcienam ar gumiju un aptver, ka būtu ar mieru arī atteikties, taču atpakaļceļa vairs nav. Tad tu atslābini savu ķermeni, dvēseli, prātu un vienkārši ļaujies straumei."

Pirmie 100 kilometri. "Tie man nāca ļoti grūti," atzīstas Roberts. "Pirmajā dienā gribēju noslidot pēc iespējas vairāk, apzinoties, ka tā vai citādāk no rīta man ļoti sāpēs kājas. Tā norullēju 70 kilometrus. Kājas jau vakarā bija kā akmeņi. Vingrošana, vakariņas, pleznas gaisā un gulēt. No rīta mani pamodināja lietus radītais troksnis. Gluži tāpat kā skolā mēdzām izdomāt kaut kādus ieganstus, lai neietu uz stundām, tā arī es centos izdomāt, kā tajā dienā izvairīties no skrituļošanas. Kājas tā lauza, ka īsti nevarēju pastaigāt. Taču izrādījās, ka skrituļot vēl varēju, pat veselus 60 kilometrus pa lietu. Vēlāk sāku pierast pie sāpēm..."

Robertam katru reizi kāds pajautā, kā reaģējuši vecāki, uzzinot par šādu ceļojumu. "Man šķiet, vislabākā atbilde uz šo jautājumu ir pašiem vecākiem. Nevis ar vārdiem, bet darbiem. Tēvs atlika visus savus darbus un ar automašīnu pavadīja mani līdz robežai. Trīs stundās mērojamu ceļu viņš soli pa solim veica kopā ar mani trijās dienās. Vingroja kopā ar mani rītos un vakaros, sniedza pirmo palīdzību, masēja kājas. Man nebija jāstiepj mugursoma un jādomā, kā remdēt izsalkumu un kur pavadīt nakti. Pašā grūtākajā brīdī – pirmajās dienās – man bija atbalsts, kuru nevar aprakstīt vārdos.

Godīgi sakot, pirmajā vakarā man bija ļoti dalītas sajūtas. No vienas puses – man izdevās īstenot plānu, no otras – mani pārņēma apātija. Man vienkārši gribējās teikt: "Piedodiet, visi, es neesmu gatavs doties tālāk, šis nav man. Es gribu pie mammas." Un cik labi, ka tovakar es nebiju viens. Kamēr mēs braucām, tēvs it kā mācīja mani lidot. Bet, kad nonācām līdz robežai, man beidzot bija pašam jāizlido no ligzdas. Galu galā tēvs man sakārtoja mugursomu, pārbaudīja skrituļslidas un palaida mani atklātā jūrā.

Māte ne brīdi nesašļuka, lai gan ļoti pārdzīvo. Ik pēc pusstundas sūta man sirsniņas un smaidiņus, kas silda līdz sirds dziļumiem, un balss ziņojumus, kurus noklausoties no sejas vēl ilgi nepazūd muļķīgs smaids. Man ir vislabākie vecāki pasaulē."

Rollermena ceļojumam var sekot līdzi viņa instagrama profilā. Ja puisim ir pieejams internets, sadaļā "Stories" viņš tiešraidē stāsta par saviem iespaidiem.

Oļegs Samusenko uzskata, ka tūre pa Eiropu uz skrituļslidām ir kolosāla ideja, kas popularizē pārvietošanos ar skrituļslidām. Jāpiezīmē, ka līdzīgi mēģinājumi jau ir bijuši. "Šobrīd infrastruktūra vēl tikai tiek veidota un pagaidām tikai velobraucējiem (Eiropas veloceliņu tīkls), tā ne visur ir piemērota skrituļotājiem, jo viņiem ir augstākas prasības attiecībā uz ceļa segumu. Taču šis neapšaubāmi ir ļoti svarīgs vēstījums cilvēkiem, liekot paskatīties apkārt un pamantīt, ka starptautiskās šosejas Baltijā daudzviet ir tik labas, ka pa tām var arī skrituļot."

Vaicāts, vai pašam negribētos īstenot šādu tūri, Oļegs atzīstas: "Protams, ideja ir ļoti aizraujoša, un jebkurš aizrautīgs skrējējs, velosipēdists vai skrituļotājs par kaut ko līdzīgu ir domājis. Personīgi man tas nederētu, pārāk daudz meditatīvas vienveidības. Vairāki mēneši – tas man būtu par daudz."

Skrituļslidošanas aktīvists ir pārliecināts, ka šis ir ļoti sarežģīts pārbaudījums. Lai to īstenotu, ir nepieciešamas trīs pamatkomponentes.

1. Tehniskā daļa — uzticamas, ērtas skrituļslidas, kas piemērotas arī lietum, slapjam ceļa segumam utt.

2. Veselība — šī ir ļoti nopietna slodze, ko jauns organisms panes vieglāk. Lai gan varētu šķist, kas gan sarežģīts režīmā "iešus" pavadīt vidēji septiņas stundas dienā, tas nav tik vienkārši, kā izskatās.

3. Psiholoģija — gatavība izturēt pārbaudījumu ilgākā laika periodā pilnīgā vienatnē, ja neskaita atbalstu sociālajos tīklos. Un neziņa par to, kas sagaida ceļā – mainās ceļa segums, beidzas asfalts, stiprs vējš, lietus, neviens nezina, kad tas pārstās. Un Roberts ir viens pats uz tukša ceļa.

Savā blogā Roberts atzinās, ka pirmās dienas bijušas ļoti grūtas. kaut kādā mirklī viņš gribējis teikt: "Piedodiet, visi, es neesmu gatavs doties tālāk, šis nav man." Bet kā ir tagad, kad aiz muguras ir jau 11 dienas? "Skaidrs, ka es ilgojos pēc mājām, taču visumā noskaņojums ir lielisks. Jo tālāk, jo vieglāk: pierodu pie sāpēm, trases, bīstamības, redzu vairāk pozitīvā. Vai nožēloju, ka to visu aizsāku? Protams, ka nē! Esmu gatavs iet līdz galam," Roberts pārliecināti saka.