Dziednieciskie avoti Ķemeru apkārtnē atklāti jau sen, bet tolaik uz avotiem nokļūt bijis grūti, jo tie atradās purvainā apkārtnē un uz tiem neveda neviens ceļš. Visērtākā nokļūšana bijusi ar laivu pāri Slokas ezeram. Lai arī jau kopš 19. gadsimta sākuma tur izbūvēts labs ceļš, attīstīta infrastruktūra, vairāk nekā 100 gadus brauc vilciens (kādreiz varējis pat no Maskavas bez pārsēšanās atbraukt) un reiz pat kursējis tramvajs, upīšu, kanālu, dīķīšu un ezeru tīkls saglabājies tikpat skaists, un ziemas dienās šīs ūdenspasaules burvību vēl paspilgtina baltais sniegs. Savukārt aizsalušās ūdenstilpnes lieliski noder slidošanai, vien jāpaņem līdzi sniega lāpsta, lai notīrītu laukumu – personīgā slidotava, kur neviens netraucē griezt piruetes vai spēlēt hokeju, gatava.
Uz Ķemeru parku vērts braukt arī tiem, kam patīk lēnas pastaigas vai distanču slēpošana. Parks šādiem mērķiem ir īsti piemērots – tur netrūkst ne romantisku, bet iztīrītu celiņu, ne interesantu objektu – tiltiņu, baznīcu, saliņu, pieminekļu un daudz kā cita.
Ķemeru kūrorta parku daiļdārznieks Vāgners no Rīgas sāk veidot 1838. gadā, tad uzcelta arī pirmā peldiestāde un šis gads tiek uzskatīts par Ķemeru kūrorta dibināšanas gadu, teikts Ķemeru nacionālā parka mājaslapā.
1893. gadā iesvētīta Sv. Pētera Pāvila pareizticīgo baznīca, kas kā grezns piparkūku namiņš starp apsnigušajiem kokiem parkā gozējas arī šodien. Tās pakājē, dzīvības koku ieskauta ir neliela Pirmā pasaules karā kritušo kapsēta, bet iepretim Mīlestības saliņa ar romantisko, bet laika zoba skarto, apaļo paviljonu. Šī mūra rotonda uzcelta 1928. gadā pēc arhitekta Fridriha Skujiņa projekta, teikts Jūrmalas pilsētas mājaslapā.
Turpat netālu atrodas piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem. Fridrihs Skujiņš ir autors arī lepnajam Ķemeru ūdenstorņa projektam.
Ejot gar mazo Vēršupīti, nonāksiet pie sēravota, kas mūsdienās tiek saukts par "Ķirzaciņu". Virs sēravota uzbūvēts paviljons, iedvesmojoties no Vidusāzijas kūrortu minerālūdens avotu paviljoniem.
No "Ķirzaciņas" aiz kokiem jau var redzēt majestātisko, 1936. gadā atklāto Ķemeru viesnīcu, sauktu par "Balto kuģi". Lai arī lepnai celtnei jau gadiem neiet viegli un tā nenoliedzami piedzīvojusi labākus laikus, no ārpuses tā, piesnigušo koku ieskauta, izskatās eleganta.
Aiz viesnīcas, dodoties tālāk pa Lībieša gatvi, nonāksiet līdz nelielam laukumam, kur reiz audzis "Mīlas ozols". Tālāk ceļš ved uz Ķemeru nacionālā parka administratīvo ēku jeb "Meža māju", kas iekārtota skaistā, atjaunotā ēkā, agrāk bija pazīstama kā slavenais restorāns "Jautrais Ods".
Pastaiga no Ķemeru dzelzceļa stacijas, kur iekārtots arī Tūrisma informācijas centrs, līdz Meža mājai un atpakaļ aizņems aptuveni trīs stundas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
