Gatavošanos piedzīvojumam sākām ar dažādu maršrutu meklējumiem internetā, bet drīz vien atdūrāmies pret grūtībām atrast kaut cik atbilstošu piedāvājumu. Tie visi bija vai nu par maksu vai arī mūsu izvirzītajam mērķim pārāk civilizēti un komfortabli. Gribējām izjust kārtīgu piedzīvojumu ar pārgājienu vairāku dienu garumā un nakšņošanu mežā. Galu galā, ķērāmies pie sava maršruta veidošanas - atvērām Latvijas karti un lūkojām pēc apskates vērtiem objektiem.
Pirmajā reizē nolēmām apstaigāt Lubānas ezeru. Pēc kartes mērījumiem kopējam ceļa garumam vajadzēja iznākt ap 60 kilometriem un mēs rēķinājām, ka 3 dienās to varētu pievārēt. Izdrukājām armijas kartes, atzīmējām sākuma un beigu punktus un maršruts bija gatavs. Līdzi ņēmām tikai pašu nepieciešamāko - telti, guļammaisus, dvieli, pāris kreklus, bikses, vairākus zeķu pārus, nazi, kastroli un šķiltavas. Pa ceļam uz autobusu sapirkām ēdienu - makaronus, konservus, desiņas un maizi. Ūdens pudeles piekarinājām pie somām un bijām gatavi ceļam.
Kaut pašiem šķita, ka esam ideāli "nopakoti", šis pārgājiens lika saprast, ka visnozīmīgākais, lai šādu piedzīvojumu patiešām izbaudītu, ir atbilstoši apavi. Pirmajā dienā nogājām 25 kilometrus, bet tā kā mana draudzene bija domājusi, ka kedas šādam pārgājienam ir ideālākie apavi, vakarā viņas pēdas bija vienās tulznās. Tā kā atradāmies nospraustā maršruta vidū, nācās kājās mocīt tālāk arī nakamajā dienā. Otra lieta, ko secinājām - bez luktura meža vidū ir ļoti grūti uzcelt telti, kur nu vēl meklēt malku ugunskuram. Kopumā 2 dienās nogājām 55 kilometrus, līdz draudzenes kājas vairs nebija lietojamas un nācās zvanīt izpalīdzīgiem draugiem, lai mūs, jampampiņus, savāktu. Neskatoties uz visu, izbaudījām katru kripatiņu no šī piedzīvojuma, bet galvenais sapratām, ko darām pareizi un kas mūsu pārgājienu stratēģijā jāmaina.
Mans ieteikums visiem Latvijas apstaigātājiem - vislabāk čāpot augusta beigās, jo tad nav tik liels karstums un arī odu ir mazāk. Mēs devāmies ceļā augusta sākumā un pārgājiena beigās izskatījāmies pēc ar vējbakām slimiem mežoņiem. Par ūdens papildināšanu var neuztraukties, jo Latgalē dzīvo ļoti laipni un viesmīlīgi ļaudis, kas ne tikai ļāva papildināt mūsu ūdens rezerves, bet pacienāja mūs ar svaigu mājas sieru un pat ļāva pasildīties pirtiņā.
Nākamajā gadā nolēmām iepazīt pretējo Latvijas pusi un doties uz Kurzemi, lai gar jūras krastu nostaigātu no Liepājas līdz Pāvilostai (apmēram 55 km). Pārliecinājāmies, ka gar jūru iešana ir pavisam citāda - smiltis grimst, un krasts ir slīps. Un galvenais, nepieļaujiet iesācēju raksturīgāko kļūdu - arī gar jūru ejot, noteikti jāvelk apavi! Smilšu un slīpā krasta dēļ mūsu gājiens nedaudz ieilga, tomēr divās dienās nokļuvām galamērķī un bijām neizsakāmi gandarīti par piedzīvoto. Skati, kurus redzējām bija neaprakstāmi - forti, bākas, laivas un bezgalīga jūra, kas radīja pacilājošo sajūtu, cik gan mazs un niecīgs ir cilvēks dabas priekšā. Un tomēr, tik piederīgs tai.
Trešajā gadā nolēmām iziet cauri Allažu mežam un no Cēsīm nokļūt līdz Ogrei. Šoreiz diskomfortu sagādāja nevis lidojošie knišļi, bet gan ērces un mūs pievīla karte. Vieta, kura izskatījās kā pļava, izrādījās pāraudzis grāvis un tuvākais apvedceļš bija 5 kilometru attālumā. Tādējādi, pretēji plānotajam, mēs dienā nogājām 35 km. Mūs nelutināja arī laika apstākļi - lija sīks lietus, un visa ceļa garumā mēs atgādinājām slapjas nelaimes čupiņas. Lai gan maršruta beigās atkal nācās zvanīt izpalīdzīgajiem draugiem, lai evakuē mūs nekurienes, vismaz 60 kilometri šajā pārgājienā bija pieveikti.
Savos pārgājienos esam guvuši daudz pozitīvu emociju un arī mācību, piemēram, ka nedrīkst sevi pārslogot un optimāli ir nestaigāt vairāk par 25 kilometriem dienā. Taču kļūdas pieļaut ir cilvēcīgi un no tām jāmācās. Pa šiem trīs gadiem esam kļuvuši gudrāki piedzīvojumu meklētāji un noteikti nedomājam apstāties. Jāizstaigā un jāaprauga Latvija un tad jau var domāt arī par tālākiem galamērķiem!
