Reizēm galamērķa izvēli nosaka nevis vesels tūrisma objektu vai izklaides iespēju kopums, bet viena konkrēta vieta, ko ir vēlme redzēt vai apmeklēt. To es sapratu, viesojoties Tallinā, starptautiskajā foto muzejā "Fotografiska" Telliskivi radošajā kvartālā. Pieredzi jo atmiņā paliekošāku padarīja vakariņas sveču gaismā muzeja restorānā.

Tallinā neesmu bijusi gadiem ilgi, lai gan kaimiņvalsts galvaspilsēta atrodas mazliet vairāk nekā četru stundu brauciena attālumā ar autobusu. Varbūt tādēļ biju patīkami pārsteigta, cik eiropeiska tā ir un cik rosīga pilsēta ir pat nesezonā. Šis bija organizēts nepilnu divu dienu brauciens, tādēļ paspēju izstaigāt tikai Telliskivi kvartālu, jo galvenais pieturas punkts bija "Fotografiska" un tematiskās vakariņas Zemes stundas laikā muzeja restorānā.

Diena bija drēgna, bet tas netraucēja cilvēkus izbaudīt brīvdienu Telliskivi radošajā kvartālā un ļāva man tikai nojaust, cik dzīvīgs un cilvēku apmeklēts tas ir saulainā laikā un aktīvajā tūrisma sezonā. Konceptuāli butiki, darbnīcas, galerijas, kafejnīcas, kas ierīkotas bijušajās Tallinas elektrotehniskās rūpnīcas ēkās – mazliet no visa visiem. Kvartāla sirdī atrodas "Fotografiska" – starptautisks fotogrāfijas muzejs, kura saknes meklējamas Stokholmā. Muzeja telpās atrodas arī kafejnīca (kurā cilvēki izmanto arī iespēju strādāt attālināti), dārzs uz terases un restorāns, kas ieguvis Mišelina Zaļo zvaigzni, un tas nozīmē, ka atbilst ilgtspējības standartiem un ievēro ētikas un vides standartus.

Jāatzīst, muzejs man idejiski patika vēl pirms biju tajā spērusi kāju viena konkrēta iemesla dēļ – tajā ieeja atļauta ar mājdzīvniekiem. Man, kā suņa saimniecei un cilvēkam, kura diena uzlabojas, paskatoties mīlīgus video ar dzīvniekiem "Instagram" vien, tas ir kaut kas tāds, ko nevaru noignorēt.
Muzejs radīts kā galamērķis, lai atklātu pasaules līmeņa fotogrāfijas, piedāvātu eklektisku programmu un atklātu pārsteidzošas jaunas perspektīvas. Gada laikā tajā tiek rīkotas apmēram 10 līdz 15 pasaules līmeņa izstādes. Es tiku redzēt fotogrāfu Sāras Mūnas, Andresa Serano un Snežanas fon Bīdingenas-Dibas darbus. Visi atstāja iespaidu un lika man pārdomāt, cik liels spēks ir fotogrāfijai kā mākslas izpausmes veidam. Tāds, kādu iepriekš nebiju apzinājusies. Tiesa, es gan neesmu bijusi daudz muzejos, kas veltīti fotogrāfijai, un pēdējā šāda pieredze man bija Roterdamā, taču "Fotografiska" man personīgi patika daudz labāk. Salīdzinājumam – ja uz fotogrāfijas muzeju Roterdamā es pati vairs nevēlētos doties un nezinu, vai ļoti kaismīgi ieteiktu to darīt draugiem, "Fotografiska" vēlos apmeklēt vēl.

Pēc "Fotografiska" apmeklējuma vakariņas notika tāda paša nosaukuma restorānā, kas atrodas muzeja 6. stāvā un kurā saimnieko šefpavārs Pēters Pihels, kuru bija tas gods nejauši satikt pirms plānoto vakariņu sākuma un sasveicināties. Vakariņas bija īpašas ne tikai tāpēc, ka Zemes stundas laikā tās notika sveču gaismā un ēdiens radīts bez elektrības un uz dzīvas uguns, bet arī tādēļ, ka pirmo reizi apmeklēju vietu, kas strādā pēc bezatkritumu jeb "zero waste" principiem. Iepriekš man tas šķita kaut kas neiespējams, un, kā noskaidroju, strādāt pēc šādiem principiem tiešām ir izaicinoši, bet tas nav iemesls, lai to nedarītu. Turklāt Pihels aktīvi strādā pie tā, lai iedvesmotu tā strādāt arī citus restorānus Igaunijā.

Ideja šādu vakariņu konceptam radusies 2014. gadā restorānā "Amass" Kopenhāgenā, kur vakariņu vidū pazuda elektrība. Tā vietā, lai aizvērtu restorānu, tika iznestas sveces un ēdiens gatavots uz oglēm. Man šī pieredze šķita tiešām neparasta un atmiņā paliekoša. Arī ēdienu, šķiet, izbaudīju izteiktāk, jo varēju paļauties ne tik daudz uz to, ko rāda acis, bet jūt garšu kārpiņas. Vairākas no ēdienu garšām pieredzēju pirmo reizi (piemēram, lai gan esmu ēdusi jūras ķemmītes, šeit, pasniegtas ar saulespuķu sēkliņu krēmu, tās garšoja neparastāk). Arī kopējā atmosfēra bija patīkama un gluži vai nomierinoša – pieklusinātas balsis, glāžu šķindēšana un ik pa laikam teju līdz griestiem uzšāvušās liesmu mēles, kas nogatavina ēdienu. Pēc tāda paša principa restorāns rīkos vēl vienas vakariņas tumsā šogad – 19. oktobrī.

Jāpiemin, ka nakšņoju kapsulviesnīcā "Hektor Container Hotel", kas ir vienīgā visā Telliskivi kvartālā un izveidota cara laika lokomotīvju remonta depo – viesnīcas numuri iekārtoti atjaunotos jūras konteineros. Zinu, ka aizvien vairāk viesnīcās domā par ilgtspējību un videi draudzīgiem risinājumiem, bet šī bija pirmā reize, kad pati pieredzēju palikšanu tādā. Aicinājums šķirot atkritumus, dušā karstais ūdens beidzas pēc 10 minūtēm, miniatūrie šampūnu un dušas želeju iepakojumi aizstāti ar uzpildāmiem… Arī šī bija pieredze, ko vēlētos atkārtot un kas mudinās mani turpmāk izvērtēt, kādās viesnīcās palieku savos ceļojumos arī citviet.

Pēdējā laikā vairāk sanācis domāt par ilgtspējību ceļojot, un negaidīti šī pieredze man ļāva teoriju izbaudīt uz savas ādas. Skaidrs, ka videi draudzīgi risinājumi iespējami arī tūrisma nozarē. Lai gan tie prasa vairāk piepūles un inovācijas risinājumos, tas nav neiespējami, un kā tūrists, kam rūp nospiedums, ko atstājam, es to novērtēju un ar atbildību vēlos izmantot arī turpmāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!