Skotija ir viena no četrām Lielbritānijas pavalstīm un aizņem trešo daļu salas, bet tās reljefu lielā mērā ir ietekmējuši ledāji. Tik tālu viss bija skaidrs, taču līdzekļu taupīšanas nolūkos, mēs nolēmām Skotiju apskatīt, braucot ar auto un nakšņojot tajā vai izvēloties pēc iespējas lētākus mitekļus (cik nu tas Lielbritānijā vispār ir iespējams).
No Rīgas un Londonu lidojām un tur aizlienējām latviešu paziņas auto. Ar stūri mums tik ierastajā pusē. Taču lielas grūtības iekļaušanās Lielbritānijas transporta plūsmā tas mums nesagādāja. Vien dīvainus skatus no citu auto šoferīšiem.
Mis Mārpla un zosis Jorkā
Mūsu mērķis nebija izķemmēt Lielbritānijas bodes un pārvest mājās stila brīnumus, bet gan baudīt dabu, tādēļ pilsētas bija tikai daži pieturas punkti. Ceļojumu sākām Londonā un pirmās dienas mērķis bija nokļūt Jorkā. Centāmies nebraukt pa lielajiem ceļiem, lai vismaz pa auto logu redzētu, kā dzīvo mazpilsētās. Nokļūstot Jorkšīrā sajūta bija tāda, it kā būtu ienākuši Mis Mārplas pasaulē - sakopti, skaisti ciematiņi, mazi dārziņi, viss, kas mums asociējas ar tradicionāliem britu ciematiņiem, bija kā uz delnas. Jorku sasniedzām pievakarē un, lai arī iepriekš bijām lasījuši, ka tas ir viens no vilnas rūpniecības centriem valstī, pilsēta ir dievīgi skaists viduslaiku arhitektūras paraugs. Milzīga gotikas stilā celta katedrāle ar parku, šaurās ieliņas, upe, kuras krastos netraucēti atpūšas zosis, kuras varētu nest arī Nilsu Holgersonu, un netipiski daudzām citām Eiropas pilsētām, labas ēstuves ar saprātīgām cenām pilsētas skaistākajās vietās.
Jorkšīras tīreļi
Pēc nakšņošanas Jorkā, devāmies uz Ziemeļjorkšīras Nacionālo parku, lai savām acīm redzētu vietas, kur risinājušies Emīlijas Brontē romāna "Klanu aukas" sieviešu sirdis plosošie notikumi. Daba tiešām bija elpu aizraujoša, milzīgi kalni sagūluši kā lieli lāči un starp tiem izvietojušies mazi ciematiņi, kuru centrālā vieta varētu būt sarkanās Lielbritānijai raksturīgās telefona būdas.
Edinburga un blaktis
Vakarā nonācām Edinburgā, pilsētā, ko noteikti gribējām redzēt. Jau sāka tumst, pilsētas centrā esošais pilskalns, kurā ik gadu pulcējas kalniešu spēļu dalībnieki un teātra mīļi, bija skaisti izgaismots, turpat tam blakus pirmo reizi redzēju divstāvu ielu, kuras abos stāvos izvietotas mākslas galerijas un mazi veikaliņi. Lai arī skotu klaniem un kiltu rakstiem varētu veltīt vismaz vienu rakstu, piebildīšu vien to, ka Edinburgas veikalos ir iespējams iegādāties tradicionālo rakstu audumus un ne tikai rotāties, bet arī iepazīt, kuram klanam kāds raksts un krāsa ir atbilstoši.
Toties hostelis, kurā apmetāmies, izrādījās īsts midzenis. Protams, par cenu zem 100 eiro par nakti jau neko daudz nevar gribēt, taču naktī pamostoties un saprotot, ka pa manu ķermeni rāpo blaktis, gribējās viesnīcas saimniekiem pateikt visu, ko es par viņiem domāju. Iespējams, tieši tāpēc no rīta nespēju atbildēt uz visai pieklājīgo jautājumu - vai labi gulējāt J
Angļu brokastis un haggis
Dodoties ceļojumā uz Britu salu, lai kurā pavalstī jūs nokļūtu, jūs gaida tipiskas angļu brokastis. Nav ne vainas - vēršacs, pupiņas tomātu mērcē un jēra desiņas. Vīrs, kurš līdz šim tādas nebija baudījis un ir skeptisks pret jēra gaļu, uzzinājis, kas ir tajās desās, gan laipni atteicās no gaļas savā brokastu šķīvī. Pēc vairāku dienu būšanas salā, šāda ēdmaņa var apnikt, taču tādu alternatīvu kā pica vai kontinentālās brokastis, nav viegli atrast.
Bet īsts brīnums Skotijas apceļotājiem ir haggis, kas pasaules slavu ieguvis, pateicoties dzejniekam Robertam Bērnsam. Tās ir jēra iekšas, sīki samaltas un papildinātas ar gana asām garšvielām, gatavotas kuņģī. Ēdiens tiek pasniegs ar kartupeļu un kāļu putru. Garšīgs, es kā asinsdesas ēdāju tautas pārstāve droši varu teikt. Turklāt Skotijas ēstuvēs - viens no lētākajiem un savdabīgākajiem ēdieniem.
Meklējot Nesiju
Dodoties tālāk uz ziemeļiem, noteikti iesakām apskatīt Glenmoras Nacionālo Parku, kurā kalni mijas ar straujām upēm un bez ilgas gaidīšanas un piepūles kalnu upēs var vērot lielāku un mazāku zivju mēģinājumus uzlēkt pret straumi. Ceļu malās nebeidzami ziedošu rododendru un kadiķu klājumi, zem kuriem dzīvo simtiem zaķu.
Izbraukušies pa lielākiem un mazākiem kalnu ceļiem, nonācām pie Lohnesa ezera. Lai nokļūtu nākamajā naktsmītnē, Invernesā, nācās braukt apkārt visam prāvajam ezeram. Tajā ir vairāk ūdens nekā visos Anglijas un Velsas ezeros kopā. Turklāt Lohness ir otrs dziļākais Skotijas ezers. Skaists un es pilnīgi ticu, ka tur varētu slēpties arī tāds briesmonis kā Nesija, taču, tik pat labi Nesija varētu būt arī Skotijas "čurājošais puisēns", ko ir jāredz, bet tas nenozīmē, ka ir arī jānotic.
Elpu aizraujošs skaistums
Pārnakšņojuši vienā no Skotijas lielākajām pilsētām Invernesā, beidzot dodamies uz lielajiem kalniem. Dienas mērķis ir gar piekrasti aizbraukt līdz pilsētai (drīzāk ciemam) Thurso, izbraukt ar kuģīti pa jūru un tad doties lielajos kalnos. Thurso sasniedzam pēc stundu ilga brauciena. Ir pusdienlaiks un uz ceļa pilnīgi necaurredzama migla. Ceļi kļūst aizvien šaurāki un braukšana, gana bīstama. Lai arī sākotnējais plāns bija nokļūt līdz piekrastei un ar kuģīti doties jūrā, plānus nākas mainīt, jo miglas dēļ kuģīši ir atcelti un ceļotāji sēž ostas krodziņā un bauda viskiju.
Paļaujoties uz navigācijas ierīci, dodamies kalnos, bez jebkādas nojausmas, cik ilgs varētu būt mūsu brauciens. Un labi, ka tā. Jo kaut ko tik skaistu es vēl nebiju redzējusi. Milzīgi, milzīgi kalni visapkārt, upes un ezeri un nevienas dzīvas dvēseles. Kalnos ved tikai daži celiņi, taču visi ir asfaltēti un ik pārsimts metrus ir kabatas, lai autobraucēji varētu samainīties. Augstākais kalnu ceļu slīpums - 31%. Bailes pamatīgas, bet daba ir elpu aizraujoša. Vietām redzamas dažas pilis un jaunbūvētas vasaras mājas, taču šķiet, ka tajās neviena nav. Ceļojām pavasarī un jau tad bija ko redzēt, bet viršu ziedēšanas laikā šī pilnīgi noteikti ir vieta, kur var aizmirst visu pasaulīgo.
Mazo celiņu malās ganās tūkstošiem aitu un simtiem augstkalnu govju. Sastopot tās uz ceļa, šķiet, ka cauri būs un tālāk netiksim, jo milzīgie lopi nekustas. Taču appētījuši mūsu auto un brūnajām acīm ieskatījušies salonā, kur krēslos ierāvušies divi tūristi, lopi nolemj mums atļaut doties tālāk. Lai arī pa kalnu ceļiem esam braukuši septiņas stundas, necik tālu tikuši neesam un nākamo pieturvietu - vienu no nedaudzajām viesnīcām ziemeļu piekrastē sasniedzam īsi pirms pusnakts.
Fish and chips un viskijs
Viesnīcas saimniece Durness ciematiņā jau sākusi satraukties, jo mēs esam viņas pirmie viesi no Latvijas un, dzīvojot Skotijas ziemeļdaļā, esam viņai gana eksotiski. Restorāns jau ir slēgts, bet viesnīcas personāls vēl spēlē biljardu un laipni sagādā mums zivis ar frī kartupeļiem un iesaka labāko viskiju. O, jā! Tas ir tā vērts, lai triektos gaisa gabalu viena dzēriena dēļ. Skotu viskija darītavu ceļu malās ir daudz un teju visās ir iespējams vietējos viskijus gan degustēt, gan arī iegādāties.
No rīta atklājam, ka esam nakšņojuši viesnīcā pašā jūras krastā, bet viesnīca ir ierīkota vairākās ar piebūvēm un piebūvītēm savienotās mājās, ko labāk saukt par šķūnīšiem. Bet droši varu teikt, ka pēc monumentālajām akmens pilīm šis ir otrs tipiskākais būvniecības stils Skotijā.
Kalni kļūst zemāki
Gar piekrasti sākam mūsu atpakaļceļu uz Londonu. Tik dīvaini ir tas, ka pārdesmit kilometru rādiusā ir iespējams redzēt milzīgus plašumus kā no Džeimsa Bonda jaunākās filmas, gan arī stāvas klintis, kas drīzāk līdzinās Norvēģijas dabai. Pilsētiņas ir mazas un visapkārt ganības, ganības, ganības. Negribas braukt projām, taču laika plāns ir tik saspringts, ka nākas atgriezties Londonā.
Ja vēlaties doties ceļojumā uz Skotiju, bet pabūt arī Londonā, vēlams to izdarīt pirms došanās uz kalniem, jo pēc šāda brauciena pilsēta var šķist pārāk trauksmaina.
Mazpilsētās nebrīnieties, ka kāds nesaprot jūsu teikto un atbild tādā angļu valodā, kādu jūs nesaprotat nemaz.
Ja nedēļas nogalē uz ielas ieraugiet dāmu kokteiļkleitā un kungu tradicionālajos skotu svārkos, nerādiet ar pirkstiem. Cilvēki dodas uz kādu gana oficiālu pasākumu.
Piecu dienu ceļojums divām personām ar auto "ekonomiskajā klasē" un bez restorānu apmeklējumiem (jo Skotijas kalnos restorānu nav) izmaksās ap 800 latiem. Jo Skotija tomēr ir Apvienotās Karalistes daļa ar visu no tā izrietošo.
Haggis cena - ap 7 mārciņām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
