Mirandas pils (Château Miranda) Beļģijā ir viena no šīs valsts aristokrātijas un kultūras mantojuma tumšajām lapaspusēm. Lai arī kādreiz brīnumskaista, mūsdienās tā ir vieta, kur pulcējas vandāļi, sātanisti, spoku mednieki un alternatīvā tūrisma cienītāji. Iespējams gan, ka tas ilgi vairs neturpināsies, jo īpašnieki jau parakstījuši atļauju celtni nojaukt, tomēr ar petīciju tiek vākti paraksti, lai to nepieļautu.
Mirandas pili 19. gadsimtā uzcēlusi franču aristokrātu ģimene Lidekerki -Bufo (Liedekerke-Beaufort), kas 18. gadsimta beigās bēguši no revolūcijas jukām, bet galvenokārt jau no giljotīnas. Pēc tam viņi mituši tuvējā muižā Beļģijas dienvidos. Kad nolemts, ka nepieciešama pils, tās celtniecībai piesaistīts angļu arhitekts Edvards Milners. Viņš uzbūvēja greznu neogotikas stila celtni, kas atgādināja pasaku princeses mītni. Pilij bija vairāki desmiti tornīšu un aptuveni 500 logi, teikts pamesto apskates objektu vietnē Forbidden-places.net. Tā kļuvusi par vienu no apkārtnes lepnumiem, un ģimene to izmantojusi kā vasaras rezidenci, ko ieskāvuši skaisti dārzi.
Tomēr pēc gadsimtu ilga relatīva miera Otrajā pasaules karā pili okupēja nacisti, un tās īpašumos notikušas arī sīvas kaujas. Pēcāk to pārņēma Beļģijas valdība un ierīkoja tajā vasaras nometnes bērniem. Nometnes vadījušas sievietes, kuras likušas ievērot stingru režīmu. Pils pagalmā iekārtots basketbola laukums, bet dārza strūklaka pārvērsta par peldbaseinu. Lai arī ieguvusi lielu popularitāti, šī nometne 1980. gadā slēgta. Aristokrātu ģimene, kam pils vēl joprojām pieder, sākusi meklēt investorus un vēlējusies tajā iekārtot viesnīcu, tomēr plāns neizdevies, un pils 1990. gadā pamesta vandāļu ziņā.
Lai arī pašvaldība piedāvājusies pili pārņemt, ģimene no šī piedāvājuma atteikusies. 2013. gadā īpašnieki formāli parakstījuši atļauju pili nojaukt, teikts Davidbakerphotography.com. Aktīvisti gan izveidojuši internetā petīciju un vāc parakstus pret šāda lēmuma izpildi.
Lai arī pils nākotne ir visai neskaidra, pašlaik tā piesaista daudz piedzīvojumu meklētāju un spoku mednieku. To iecienījuši arī sātanisma piekopēji, raksta portāls Curbed.com, dēvējot šo pili par spocīguma iemiesojumu. Tās izskata dēļ pils parasti tiek iekļauta Helovīna laika apskates objektu sarakstā. 1995. gadā pils cietusi no ugunsgrēka, bet 2006. gadā daļu tās jumta aizpūtusi spēcīga vētra, tādējādi ēka kļuvusi vēl spocīgāka, neomulīgāka un baisāka. Tomēr tam ir arī savas pozitīvās puses, piemēram, nesen tajā uzņemta filma "Dead Man Talking".
Protams, spoku mednieki un pētnieki daudz sprieduši, kas gan pilī spokojas. Vai tas ir kāds no bāreņiem, kas tur mitis? Īstas skaidrības par to neesot. Pils pamazām tikusi izlaupīta, un arī paši īpašnieki pārdevuši, ko varējuši. Grupa jokdaru šajā spocīgajā vietā kādreizējā vannasistabā novietojusi skeletu, bet daudzviet sakarinājuši baisa paskata lelles. Daudzi pieļauj, ka pilī spokojas dzimtas senči, kas nevar paciest to, ka skaistā ēka iet bojā, logos svilpo vējš, greznās kāpnes sabrūk, bet uz sienām vairs redzamas tikai vietas, kur reiz bijušas gleznas.
Lai nu kā, šis ir ļoti iecienīts alternatīvais apskates objekts, kurp dodas piedzīvojumu meklētāji, kam apnikuši klasiskās tūrisma vietas. Tomēr jāatceras, ka pils apmeklējums nav īsti legāls, jo tā ir pussabrukusi, tāpēc arī bīstama, un visa atbildība gulstas uz pašiem - ja apmeklētāji tiek pieķerti, tie var saņemt arī sodu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
