Vai atpūta dabā mums visur pienākas bez maksas? Atbild jomas speciālisti
Foto: Normunds Kolbergs

Līdz ar ierobežotajām ceļošanas iespējam pēdējā laikā ļaudis aktīvāk izvēlas doties iepazīt un no jauna atklāt Latvijas dabu, līdz ar to populārākās vietas piedzīvo teju neredzētu noslodzi. Apmeklētāji ir dažādi. Kamēr vieni dodas dabā ar izpratni, citi šo prasmi vēl nav apguvuši – aiz sevis atstāj atkritumus un lielu cūcību, kas rada papildu raizes un darbu taku apsaimniekotājiem. Tas, protams, kaut ko maksā. Ja, dodoties uz kādu galamērķi, sagaidām ērtu piekļuvi, drošību, komfortu un labiekārtojumu, vai atpūta dabā ar šādiem nosacījumiem mums visur pienākas bez maksas? Atbild jomas speciālisti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vidzemes inovāciju nedēļā, 24. februārī, norisinājās Vidzemes plānošanas reģiona organizētā diskusija par šobrīd tik ļoti aktuālo jautājumu – dabas taku un dabas mantojuma objektu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Vai publiskās labiekārtotās dabas takās būtu jāievieš ieejas maksa? Kādi ir iespējamie pārvaldības mehānismi? Vai ir nepieciešama tūrisma pārvaldības inovācija? Kā ilgtermiņā aizsargāt unikālo dabas mantojumu, vienlaikus ļaujot sabiedrībai to baudīt un izzināt videi draudzīgā veidā? Kāpēc gan pie mums, gan citviet pasaulē aktualizējies jautājums par "maksas dabu"? Vai tie Latvijas sabiedrības pārstāvji, kas aktīvi izmanto labiekārtotas dabas takas, būtu gatavi piedalīties ar līdzmaksājumu šādu taku izveidē un uzturēšanā? Tie bija jautājumi, kas tika apskatīti diskusijā.

Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un pētnieks Andris Klepers diskusijā stāsta, ka Latvijas apceļošana galvenokārt iepriekš bijusi sezonāla, ar lielāku aktivitāti tieši gada siltajā laikā. Tomēr vīrusa izplatība samazināja iespējas ceļot citur un vairāk piesaistīja ļaudis apceļot Latviju – arī ārpus tradicionālās tūrisma sezonas. Piemēram, kā uzrāda statistika, Carnikavas promenāde pērn ziemas mēnešos bijusi tikpat populāra, cik citus gadus tā apmeklēta peldsezonas laikā.

Arī takas ir krietni vairāk apciemotas – piemēram, Līču-Laņģu klintis pērn maijā apmeklējuši vairāk nekā septiņi tūkstoši apmeklētāju, savukārt šobrīd – arī ziemā – tās apmeklējums ir par trīs līdz četrām reizēm lielāks nekā pirms pandēmijas šajā pašā laika posmā.

Līdzīgi ir arī ar citiem objektiem. Tā, piemēram, Raunas Staburaga pēdējo nedēļu apmeklētības dati parāda klasisku dabas pieprasījumu, kurš ir aktuāls pa nedēļas nogalēm. Pēdējās 44 dienās bijuši vairāk nekā 4600 apmeklējumu. Vēl dažus gadus iepriekš Raunai kopumā bijuši ap 15 tūkstošiem apmeklējumu gadā, stāsta Klepers.

Ir vietas, kur pieprasījums ir pieaudzis 10 un vairāk reižu. Andris Klepers, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un pētnieks

"Pieprasījums ir liels. Noraksturojot kopējo tendenci – pandēmijas laikā šī ārkārtas situācija ir radījusi vēl lielāku pieprasījumu pēc dabas objektiem. Dažās vietās tas ir palielinājies par kādiem 10 līdz 15 procentiem, ja tās ir attālas vietas, kuras īpaši nav bijušas populāras arī iepriekš, bet ir vietas, kur pieprasījums ir pieaudzis 10 un vairāk reižu. Ja mēs runājam tādos absolūtos skaitļos – tie nekad Latvijā īpaši nav minēti, jo mums nav bijusi tā tradīcija ar kārtīgu dabas vietu uzraudzību kopumā, bet esam to iesākuši pagājušā gada nogalē (Vidzemes augstskola sadarbībā ar DAP) – tad varētu teikt, ka mēs runājam par vismaz 15 miljoniem apmeklējumu dabā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un dabas pieminekļu vietās gada laikā," pauž Klepers.

Lai arī iepazīt Latvijas dabu un būt svaigā gaisā ir vērtīgi, lielajai apmeklētāju plūsmai ir arī savi mīnusi, piemēram, dabas postīšana un atkritumi. Lai šīs skaistās vietas uzturētu kārtībā, apsaimniekotāji (DAP, AS "Latvijas valsts meži" (LVM), pašvaldība vai privātīpašnieki) daudz iegulda to attīstībā un uzkopšanā. Jānodrošina gan pienācīga infrastruktūra, lai novērstu antropogēno slodzi, gan jāizved atkritumi, kā arī, piemēram, jāparūpējas par labierīcībām. Šīs un arī citas vienības konkrētajam apsaimniekotājam sastāda ļoti lielas izmaksas, līdz ar to rodas jautājums – vai atpūta labiekārtotā dabā mums visur pienākas bez maksas?

Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš izceļ, ka DAP apsaimnieko vairākus simtus kilometru taku un citus objektus. "Jautājums – kāpēc mēs vispār veidojam takas? Manuprāt, šī taka ir tāpēc, lai organizētu antropogēno slodzi. Jo tā slodze ir, bet mums viņa ir jāvada tur, kur viņa var būt un viņai nav jāiet tur, kur viņai nevajag būt. Tāpēc arī takas tiek veidotas. Šo taku veidošanā daudzu gadu garumā esam piesaistījuši gan budžetu, gan projektu naudas un kopumā tas ir mērāms diezgan daudzos miljonos eiro. Jāsaprot tas, ka takas nav tikai iemītas makšķernieku taciņas, takas – tās ir būves ar nepieciešamo dokumentāciju, būvuzraudzību, būvatļaujām u.tml. Kad runājam par takām, tad saprotam, ka tās ir kāpnes, laipas, tiltiņi, pašas takas un arī labiekārtojums, kas nāk līdzi – galdi, soli, ugunskuru vietas, atkritumu urnas, tualetes, stendi, norādes zīmes. Kopumā tāpēc arī tās takas veidojas tik dārgas," tā Auziņš, piebilstot, ka viens ir to visu uzbūvēt, bet otrs – vēl uzturēt.

Kā skaidro DAP pārstāvis – līdz šim DAP ar kaut kādu cilvēku skaitu rēķinājušies un varējuši daudz maz veiksmīgi tikt galā, tomēr pērnais gads ieviesis savas korekcijas – cilvēku plūsma krasi pieaugusi, kam, protams, ir liela ietekme uz infrastruktūru. Kas vēl būtiski – līdz ar cilvēku pieplūdumu, audzis arī vandālisms, kas atkal prasa finansiālus ieguldījumus situācijas novēršanai, ko nevar ieguldīt citu jaunumu piedāvāšanai.

Budžets – tāpēc, ka iet vairāk cilvēku dabā – nav palielinājies. Rolands Auziņš, DAP Vidzemes reģionālās administrācijas direktors

"Mēs nodrošinām bezmaksas apmeklējumu aizsargājamās dabas teritorijās – tā mēs noteikti arī turpināsim strādāt. Vienīgais, mēs šobrīd apsveram iespēju, ka tie varētu būt ziedojumi. Brīvprātīgi ziedojumi, lai īpaši šajā laikā, kad ir ļoti palielināta slodze, tomēr samazinātu ietekmi uz budžetu. Budžets – tāpēc, ka iet vairāk cilvēku dabā – nav palielinājies. Kāds viņš mums ir, tāds viņš ir – ar to jāiztiek," rezumē Auziņš.

LVM Rietumvidzemes reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs Vilmārs Katkovskis teic tā: "Pieredze rāda, ka gan labiekārtoti, gan nelabiekārtoti objekti pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti populāri." Tomēr tajā pašā laikā jau esošais klāsts ir ļoti plašs un jaunumi pagaidām nav gaidāmi, jo arī apsaimniekošanas izmaksas ir ievērojamas. "LVM politika šobrīd ir tāda, ka mēs neplānojam paplašināt šo atpūtas vietu skaitu jeb tīklu. Vienu brīdi mums bija kādi 400, bet tad mēs vienkārši sapratām, ka ir diezgan nereāli apsaimniekot visus šos objektus. Šobrīd tas skaits ir apmēram 350 – ap 300 ir bezmaksas vietas. Cik tas maksā? Es varu pateikt, ka šo 300 objektu apsaimniekošanai, atjaunošanai, uzturēšanai mēs katru gadu plānojam izmaksas aptuveni 500 tūkstošu eiro apmērā. Vairāk nekā 300 tūkstoši ir investīcijas, kas nozīmē, ka tur ir atjaunošana, labiekārtošana vai papildu elementi utt., un pievērsiet uzmanību – apmēram 200 tūkstoši eiro patiesībā ir atkritumu apsaimniekošana," tā Katkovskis.

300 objektu apsaimniekošanai, atjaunošanai, uzturēšanai mēs katru gadu plānojam izmaksas aptuveni 500 tūkstošu eiro apmērā. Vilmārs Katkovskis, LVM Rietumvidzemes reģiona meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs

Tāpat diskusijā šajā tēmā ielūkojās arī no privātīpašnieku skatupunkta. Dziļezera-Riebezera dabas taka saimniece Jolanta Šporne teic, ka pērn cilvēku pieplūdums esot bijis ievērojams, tomēr šobrīd ir nedaudz mierīgāka tūristu plūsma. Saimnieki piedāvā šajā takā doties jau 20 gadus, savukārt pēdējos 10 no tiem par to iekasē simbolisku samaksu – diviem eiro (bērniem līdz pieciem gadiem apmeklējums bez maksas). Šporne stāsta, ka daudzi uzskata, ka objektam jāturpina būt bez maksas, bet visam ir izmaksas – uzturēt šādu objektu nav nemaz tik lēti un, ja viņiem nebūtu cits maizes darbs, šo taku saimnieki uzturēt nemaz nevarētu, diskusijā atklāj Šporne.

Lai arī jautājums par to, vai atpūta dabā mums visur pienākas bez maksas, iespējams, nav viennozīmīgs un pie konkrētas atbildes šobrīd nonākt nav iespējams, skaidrs ir viens – dabas objektu uzturētājiem jārēķinās ar konkrētām izmaksām un, kā rāda arī pieredze ar jau esošajiem objektiem, daudzi dabas mīļi arī ir gatavi maksāt par šādu pakalpojumu, sagaidot arī pretī attiecīgus apstākļus un iepriekšminētos labumus. Galu galā – ja es apmeklēju un izmantoju jau esošo infrastruktūru, tad būtu arī pieņemami, ja par šo kvalitatīvo pakalpojumu es arī norēķinātos.

Tāpat eksperti min, ka ne vienmēr atmaksājas uzstādīt kasi, bet, iespējams, vērts padomāt par citām alternatīvām – piemēram, varbūt nākotnē varētu realizēt gluži kā "makšķerēšanas karti" dabā gājējiem, ko interesanti brīvprātīgi varētu iegādāties, tādējādi atbalstot šo jomu un ilgtspējīgu tūrismu.

Jebkurā gadījumā jomas eksperti mudina ikvienu doties dabā ar izpratni – nemēslot, nebojāt dabas vērtības, kā arī infrastruktūru un, dodoties prom, aiz sevis atstāt vēl labāku vidi, nekā tā bija sākumā (piemēram, pa ceļam salasot arī citu atstātos atkritumus). Arī godīgi ievērojot šādus principus, tas jau būtu solis uz priekšu.

Turpinājumā viss diskusijas ieraksts:

Diskusijā tika uzklausīti dabas tūrismā ieinteresēto un iesaistīto pušu pārstāvji no Dabas aizsardzības pārvaldes, Latvijas valsts mežiem, Kocēnu novada domes, Dziļezera-Riebezera dabas takas un piedzīvojumu tūrisma aģentūras "Baltic Nature Travel". Diskusiju moderēja Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, ģeogrāfijas doktors un HESPI pētnieks Andris Klepers.

Tags

Tūrisms Latvija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam