Pase ir dokuments, bez kura nu nekādi nav iedomājama īsta ceļotāja dzīve. Protams, salīdzinoši nesen esam tikuši arī pie identifikācijas kartēm, bet ar tām var pārvietoties tikai Eiropas Savienībā. Savukārt, ja sākam domāt par to, cik sen tad pastāv pase kā dokuments robežu šķērsošanai, izrādās, ka nemaz jau tik ilgi tas nav.
Senākā rakstiskā liecība par ceļošanas dokumentiem atrodama Nehemijas grāmatā, kurā stāstīts, kā ebreji pēc atgriešanās no Babilonas trimdas atjaunoja Jeruzalemi. Tajā Persijas ķēniņa Artakserksa I vārdā tiek izdota vēstule, kurā "valdniekiem otrpus upei" tiek lūgta garantija viņa (persiešu) ceļotājiem nodrošināt drošu izkļūšanu cauri jūdu zemēm. Jāpiebilst, ka līdzīgs valsts valdības aicinājums, ļaut pases turētājam šķērsot valsts robežu, atrodams arī lielākajā dāļā mūsdienu pasu, izņemot Šveices, Somijas un Austrijas pasēs, raksta "Telegraph".
Tomēr pirmā īstā pase izdota Anglijā. Pasi, kā identitāti apliecinošu dokumentu, sāka lietot karaļa Henrija V laikā 15. gadsimtā. Dokumentam bija jāgarantē tā nēsātāja identitātes īstums, šķērsojot robežu. Interesanti, ka pat mūsdienās, Lielbritānijas pilsoņu pases vēl joprojām tiek izdotas Viņa Majestātes karaļa vai karalienes vārdā. Tieši tādēļ pašam britu monarham pase nav nepieciešama, jo ko tad viņš vai viņa sev garantēs?
Kā pati "stiprākā" pase pasaulē šogad atzīta Vācijas pase. Tas nozīmē, ka Vācijas pilsoņi bez ceļošanas vīzas, tikai uzrādot savu pasi, var doties uz 176 pasaules valstīm no kopskaitā 218.
Šeit jāpiemin, ka "vājākā" pase šādā nozīmē ir Sīrijai, kuras pilsoņi bez vīzas var doties tikai uz 30 valstīm.
Savukārt tiem, kam kabatā Izraēlas pase, politisku ķildu dēļ ir aizliegts doties uz veselām 13 valstīm – Sīriju, Sudānu, Irānu, Irāku, Jemenu, Lībiju, Alžīriju, Bangladešu, Bruneju, Kuveitu, Libānu, Malaiziju, Omānu, Pakistānu, Saūda Arābiju un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Turklāt astoņas no šīm valstīm neielaiž arī tos, kam pasē ir Izraēlas vīza.
Protams, Izraēla nav vienīgā valsts, kuras pilsoņiem kādu iemeslu dēļ slēgta iebraukšana citā valstī. Piemēram, armēņu pases pārvelk krustu iekļūšanai Azerbaidžānā.
Lai arī pases parametri un izskats vairāk vai mazāk visiem ir vienāds – neliela grāmatiņa ar bildi un datiem par cilvēku – vairākas valstis padarījušas savas pases arī vizuāli ļoti baudāmas. Piemēram, norvēģu pasē ultravioletajā gaismā redzama ziemeļblāzma, arī kanādiešu pases zem šādas gaismas gluži vai atdzīvojas un tajās redzamas gan kļavas lapas, gan nozīmīgas celtnes. Kā zināms, Latvijas pasē iestrādāts fragments no himnas nošu partitūras. Savukārt, ja ātri šķirsta somu pasi, tajā redzams skrienošs ziemeļbriedis.
Vai zinājāt, ka musulmaņu valstu pilsoņiem parasti ir zaļas pases? Tas tādēļ, ka zaļā šajā reliģijā ir ļoti nozīmīga krāsa.
Tie, kas daudz ceļojuši, to parasti var pierādīt, arī pašķirstot savu pasi, kurā atrodami dažādu valstu robežkontroles zīmogi. Protams, Eiropas Savienībā, pilsoņiem ceļojot, tādu nav, bet interesants ir kāds fakts par pasaules mazāko valsti – Vatikānu. Pat, ja gribētu, jūs ar atzīmi pasē nevarētu pierādīt, ka esat tur bijuši. Šajā valstī, pat samaksājot nodevu, nav iespējams saņemt zīmogu pasē. Savukārt Andorā, arī pundurvalstiņā, šāda iespēja ir.
Vēl kāds fakts, kas kādu varētu pārsteigt, ir tāds, ka fotogrāfijas pasē nav nemaz tik sena lieta. Tās sāka ieviest tikai ap Pirmā pasaules kara sākumu, kad vācu spiegs, izmantojot viltotu ASV pasi, mēģināja iekļūt Britu salās.
Lūk, vēl daži interesanti un mazzināmi fakti un jautājumi par pasēm visā pasaulē.
