Foto: Lana Cēse
Mazsalaca ir neliela pilsēta Ziemeļvidzemē, kas sākusi veidoties 19. gadsimta vidū piecu ceļu krustpunktā – vietā, kas pēc toreizējā barona Fītinghofa domām bija vispiemērotākā vieta apdzīvota centra radīšanai. Līdz 1925. gadam Mazsalaca dēvēta senā vāciskā vārdā "Salisburga". Vārds cēlies no pils Salacas krastā, kas līdz vācu krustnešu iebrukumam slējusies iepretim Valtenberģu muižai. Bet ko tur apskatīt? "Tūrisma Gids" padomus vaicāja Mazsalacas informācijas tūrisma centra pārstāvjiem.

Skaņākalna dabas taka

Foto: Lana Cēse

Skaņākalna dabas taka atrodas Skaņākalna dabas parka teritorijā. Tā izsenis pazīstama kā iecienīta pastaigas vieta tūristiem un dabas mīļotājiem. Dodoties pa taku, ir iespēja skatīt vairākus neparastus dabas objektus, kas ar savu pievilcību sajūsminās apmeklētājus ikvienā gadalaikā – taka sākas pie Bezdelīgu klintīm un stiepjas aptuveni trīs kilometru garumā gar gleznaino Salacas krastu līdz Skaņākalnam, kas ir ceļotāju iecienīts apskates objekts un kuru vislabāk vērot no Salacas upes labā krasta.

Nepilnus 20 metrus augstā un 90 metrus garā sarkanā smilšakmens klints ne vien izskatās iespaidīgi, bet arī rada unikālu akustisko efektu – neparasti skaidru atbalsi. Skaņākalna atbalss ir vienīgā šāda veida atbalss Latvijā un līdz ar to ir leģendām apvīta un aizsargājama kā svarīgs dabas mantojums, skaidro Mazsalacas tūrisma informācijas centra pārstāvji. Takā līdztekus dabas objektiem – Vilkaču priedei, Eņģeļu alai, Neļķu klintij – var aplūkot cilvēka rokas radītu skaistumu – putnu un rūķu koka skulptūras, skatu platformas un dažādus interaktīvus objektus, kas visvairāk priecēs mazākos parka apmeklētājus. Vairāk par taku lasi te.

Dauģēnu dabas taka

Foto: Lana Cēse

Dauģēnu dabas taka ir gluži kā turpinājums Skaņākalna dabas takai. Tā stiepjas gar Salacas krastu aptuveni 10 kilometru garumā – takas viens gals atrodas iepretim Skaņākalna klintij, bet otrs – pie Ramatas ietekas Salacā.

Apmēram 3,5 kilometrus aiz Skaņākalna slejas Dauģēnu klintis jeb Dauģēnu cirks, kas ir viens no lielākajiem vidus devona smilšakmens atsegumiem. To augstums sasniedz līdz 10 metriem, bet klints sienas garums tuvojas 100 metriem. Savukārt, klintī esošā Lielā X ala ir Latvijā garākā ala – tā sniedzas aptuveni 315 metru garumā. Tā ir ārkārtīgi iespaidīga, ar pazemes upēm. No alas Salacā ieplūst spēcīgs avots. Alu ieteicams vērot no attāluma, nemēģinot tajā iekļūt – tas var būt bīstami dzīvībai!

Takā ir uzlabots segums, izveidoti tiltiņi, laipas, kāpnes, atpūtas vietas un informācijas stendi. Tā piemērota gan kājāmgājējiem, gan velosipēdistiem – visiem, kas vēlas skatīt Salacas ielejas krāšņās ainavas un baudīt dabu tās klusumā, mierā un neskartībā.

Nemotorizētā tūrisma maršruts – "Zaļie dzelzceļi"


Ja ir vēlēšanās kārtīgi izstaigāties vai arī izslēpoties, vērts doties maršrutā "Zaļie dzelzceļi". Tas ir nemotorizēts tūrisma maršruts, kas izveidots Igaunijas-Latvijas programmas ietvaros.

Maršruts galvenokārt veidots, izmantojot bijušā dzelzceļa līnijas Vidzemē un Dienvidigaunijā, kopumā sniedzoties aptuveni 750 kilometru garumā un izveidojot kopīgu tūrisma maršrutu, kas paredzēts kājāmgājējiem, velosipēdistiem, kā arī ziemā – slēpotājiem.

Uz šo brīdi maršruts vietām ir marķēts, kā arī tajā izvietota informācija par tuvākajiem tūrisma objektiem apkaimē.

Vecākā baznīca Mazsalacā un seno muižnieku kapa vietas

Foto: Anete Gluha

Mazsalacas Sv. Annas evanģēliski luteriskā baznīca ir vecākā no Mazsalacā esošajām baznīcām, kuras pirmsākumi meklējami jau tālajā 14. gadsimtā, kad to uzcēla katoļu ticības pārstāvjiem. Laikam ejot un Eiropas pārmaiņām ienākot arī šeit, vācu muižnieki pārgājuši luterticībā un piesaistījuši šai ticībai arī latviešus. No tā laika baznīca nes Sv. Annas baznīcas vārdu.

Baznīcas vecākā daļa ar pusotra metra bieziem mūriem tapusi 14. gadsimtā. Līdz mūsdienām saglabājies 18. gadsimta baroka altāris – vecās baznīcas biezie mūri saglabāti kā jaunās baznīcas altārtelpa un romāņu stilā celtās laukakmeņu baznīcas daļa labi sakļaujas ar jauncelto.

Agrāk baznīcas grīdu sedzis akmens bruģis. Dievnams izmantots arī mirušo apbedīšanai, bet kapu vietas šeit esot bijušas dārgas, it sevišķi dzimtas kapi. Mācītājus apbedījuši altāra priekšā, draudzes cienījamākos locekļus glabājuši baznīcā, bet pārējos draudzes locekļus baznīcas sētā. Pēc ķeizarienes Katrīnas II aizlieguma apbedīt mirušos baznīcā un tās pagalmā, apmēram puskilometru no baznīcas tikai izveidota Mazsalacas kapsēta, kurā atrodas gan seno muižnieku apbedījumu vietas, gan no Mazsalacas nākušu ievērojamu cilvēku kapavietas. Kapsētā atrodas divas kapličas, no kurām viena tiek izmantota arī mūsdienās.

Valtenberģu muiža jeb Mazsalacas pilsmuiža

Foto: Lana Cēse

Valtenberģu muiža, kuru mēdz dēvēt arī par Mazsalacas pilsmuižu, ir unikāla ar seno ēku kompleksu. Rakstiskās ziņas par Mazsalacas muižas izveidošanos saglabājušās no 1528. gada, kad Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs dāvināja bruņiniekam Vincentam Stēnam un viņa mantiniekiem īpašumus Mazsalacas apkārtnē. 1547. gadā muiža izlēņota Balceram Falkenbergam. Un no šī īpašnieka uzvārda cēlies vairākus gadu simtus lietotais muižas un pagasta latviskotais nosaukums – Valtenberga.

Laika gaitā muižai un tās apkārtnei mainījušies gan saimnieki, gan arī robežas, kuras dažādu apstākļu dēļ gan palielinājušās, gan samazinājušās.

Foto: Lana Cēse

Līdz 2014. gadam muižā bija skola, bet tagad Mazsalacas novada muzejs iekārtojies pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā atrodas pašvaldības iestādes. Runājot par muzeju, tajā apskatāmas vairākas pastāvīgās ekspozīcijas – Valtera Hirtes koka skulptūru kolekcija, medību trofeju ekspozīcija, smilšakmeņu, seno dzimtkoku, zvanu un suvenīrpeļu kolekcijas, kā arī dažādas tematiskās izstādes, kas periodiski tiek mainītas, lai atspoguļotu novada radošo cilvēku darbošanos.

Citas muižas, avoti un amatu mājas

Foto: Anete Gluha

Sēļu muižas komplekss atrodas Mazsalacas novada Sēļu pagastā. Šī muiža dibināta Poļu laikā, pēc 1561. gada. Sēļu muiža savu vārdu ieguvusi no Sēlpils kunga Kaspara Ziborga von Vislingena, kas to ieguva kā dāvanu no karaļa Augusta Sigismunda.

Foto: Anete Gluha

Dažu minūšu brauciena attālumā no Sēļu muižas atrodas arī Pantenes muiža. Tiesa gan, mūsdienās no muižas saglabājušas vien drupas. Netālu no Pantenes muižas atrodas Pantenes svētavots. Avotiņa apkārtne ir sakopta, labiekārtota atpūtas vieta, ko senāk ieskāvusi svētozolu birzs. Kas interesanti, Pantenes avotiņa virszemes tecējums ir garākais Baltijā.

Foto: Anete Gluha

Ja ceļi veduši uz šo pusi un pie sirds iet rokdarbi, vērts doties izlūkos arī uz amatu māju, kas atklāta 2016. gadā. Tajā darbojas TLMS ''Mazsalaca''. Studijas darbs atspoguļojas adījumos, tamborējumos, audumos, izšuvumos, filcējumos un citos rokdarbu veidos. Mazsalacas studijas zīmols ir arī dziju krāsošana, izmantojot dabīgās krāsvielas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!