Foto: DELFI
Pavasaris ir īstais copes laiks un daudzi kaislīgi makšķernieki jau trinas, nevarot sagaidīt 1. maiju, kad tiks atklāta šī gada spiningošanas sezona. Gatavojoties šim notikumam, piedāvājam fragmentu no apgāda "Jumava" nesen klajā laistās Eināra Siliņa padomu grāmatas makšķerniekiem – gan iesācējiem, gan profesionāļiem – "Copes meistara padomi".

Grāmatā ietverta informācija gan par labākajām copes vietām, gan copes veidiem. Apspēlēti vairāki desmiti ļoti dažādu makšķerēšanas un reizē atpūtas vietu izklāsti kā individuāliem copmaņiem, tā kompānijā ar visu ģimeni.

Neiztrūkst arī smalkākas piezīmes un piedzīvojumi – ne kā pamācība, bet vienkārši ierosme domāt, salīdzināt un izvēlēties. "Grāmata noderēs visiem tiem cilvēkiem, kam patīk brīvos brīžus pavadīt pie dabas. Projām no pilsētas jezgas, turklāt apvienojot tīkamo ar lietderīgo," raksta autors.

Par un ap Durbes ezeru

Foto: DELFI Aculiecinieks

"Durbes ezers ir slavens tieši ar savām līdakām, un uz sezonas atklāšanu parasti visas iznomājamās laivas ir jau aizņemtas krietnu laiciņu iepriekš. Es domāju un pat esmu pārliecināts, ka visgudrāk rīkojas tie, kas nebrauc pirmajās dienās, bet tieši tiem karstgalvīgākajiem un nepacietīgākajiem ļauj līdakas pamodināt un izkustināt no vietas. Tā teikt, satracināt, un tad jau kādā trešajā – piektajā dienā pašiem nocopēties daudz interesantāk.

Ezeram ir savi likumi un specifika

Pašos pamatos Durbes ezerā līdaku cope notiek maijā un jūnijā. Pēc tam, pateicoties siltajam laikam, ezers sāk ziedēt un aizaugt. Šī dabas parādība ilgst līdz pat rudenim. Šajā laikā līdakas noķert ir pagrūti, toties tad atkal vīri sēd uz brekšiem, karūsām un līņiem. Vēl makšķerniekiem pluss ir tas, ka Durbes ezerā var braukt arī ar savām laivām. Latvijas ūdenskrātuvēs, kur savus ierobežojumus drīkst noteikt arī pašvaldības, bieži vien norisinās interesantas lietas, kad viena novada divās ūdenskrātuvēs ir dažādi laiki, kad drīkst sākt, piemēram, makšķerēt līdakas. Ar Durbes un samērā tuvo Liepājas ezeru vienā gadā gadījās tieši tāds moments, un, kamēr Liepājas ezers, ar saviem 3717 hektāriem ūdens, makšķerniekiem uz 1. maija spiningošanas atklāšanu bija slēgts, Durbes ezera 680 hektāros pamanījās iebraukt virs 100 laivām!

Ezera garākā līnija sniedzas līdz 5,5 kilometriem, bet platākā 1,2 kilometriem. Kā viņiem tur gāja, vēsture jau klusē, bet, iespējams, ka līdakas vilka ne vien no ezera ūdens, bet arī no kaimiņa laivas. Starp citu, Durbes ezerā faktiski katru gadu notiek līdaku un zandartu mazuļu ielaišana. Turklāt netiek ielaisti mazuļi mazāki par 10 centimetriem, kas zināmā mērā nodrošina lielāku skaitu izdzīvojušo, nekā, ja tiktu laisti daudz mazāka izmēra mazuļi.

Salacas upe

Salacas upi var uzskatīt par vienu no Vidzemes augstienes pērlēm. Daudziem makšķerniekiem ir viedoklis, ka šajā ūdenī neko citu kā lašus vai taimiņus noķert nav iespējams, tāpēc šī upe ir zināmā mērā izkritusi no daudzu copmaņu prāta aprites. Ja skatāmies no upes baseina viedokļa, tad šķiet, ka tā nebūt nav tik gara, lai atzīmētu kādus īpašus posmus, turklāt vasarā ir tā, ka daudzviet tai var pa akmeņiem mierīgi pārlēkāt pāri un palikt ar sausām kājām. Patiesība gan ir krietni citāda.

Pavasaris ir pavasaris, un tad ir visas zivis. No jūras migrē lielas raudas, vimbas, asari... Kādreiz bija ļoti daudz ālantu. Ļoti daudz, bet tie kaut kur pazuda, un tagad to skaits ir minimāls. Laikam kaut kas nepatika, bet jautājums, kas. Beidzamos gados ir atkal parādījušies skaisti, lieli brekši. Kurš posms Salacas upē ir tas labākais, nav nemaz tik vienkārši pateikt, jo apstākļi mainās ik gadu. Zivs migrē pa upi uz augšu, uz leju, un makšķernieki virzās tām līdzi. Līdz ar to izdaudzinātais un it kā visiecienītākais upes posms Salacgīvas tilta teritorija no makšķernieku presinga atslābst.

Līdz pat Staicelei viss šis upes posms ir pilnīgi vienādi makšķerējams, ar vienādiem rezultātiem, bet zivs, protams, kāpj vēl augstāk. Vimba aiziet līdz pat Mazsalacai. Arī raudas kāpj augstu, bet to izmērs vairs nav tik liels kā kādreiz. Tuvāk vasarai parādās arī zandarti. Diemžēl upes dzīvei ļoti traucē roņi. Tā jau ir kļuvusi par sērgu visai Latvijas makšķernieku un zvejniecības sistēmai, kas ir saistīta ar jūras piekrasti un tajā ietekošām upju grīvām.

Salacas grīvā aizkosti laši un taimiņi regulāri mētājas pa piekrasti. Šeit jau nu vajadzētu ko labot, jo, ja jau cilvēks ir uzņēmies to Dieva lomu dabā, tad ir jārīkojas. Nevar to populāciju nolikt zem viena zīmoga, kas apzīmētu tikai vairoties, vairoties un vairoties. Kaut kā jau ir arī šie daudzumi jāregulē. Tā teikt, kas par daudz, tas jau par skādi. Salacas upē, par laimi, burtiski tie neiepeld, kaut gan dažs labs ir redzēts, bet tepat pa Salacas upes grīvas priekšu jūrā to ir, ka mudž. Līdz ar to migrējošām zivīm tas ir bīstams slaktētājs, jo ronis zivis nogalina ne tikai kā savas pārtikas devu, bet vienkārši prieka pēc. Labs zivju donors Salacas upei ir Burtnieku ezers. Sevišķi rudens pusē upes sākuma posmā copmaņi velk smukus balto zivju lomus.
Kad atnācis rudens, viss sākās ar pirmajām salnām. Parādās raudas, brekši, līdakas, baltie sapali, un, protams, lasis. Laši gan sāk nākt jau aptuveni ap Jāņiem. Spiningot upē drīkst līdz 1. oktobrim, bet lasi paturēt nedrīkst. Tad sākas vispārējs lašu spiningošanas liegums, kas parasti ir līdz 1. decembrim. Ja nedaudz ielūkojamies vēsturē, tad agrākos gados makšķernieku spiediens uz zivi nebija tādos apmēros kā tagad. Upe bija pārbagāta ar vimbām, ālantiem, sapaliem. Tas ir vienkārši neizstāstāmi!

Tās sajūtas bija tādas, it kā būtu piegājis pie akvārija, kas ir pārblīvēts ar zivīm, un viss vienkārši vārās. Taču visas pasakas sākas ar "reiz bija", bet šajā gadījumā var pajautāt katram ap šo upi dzīvojošam jau gados copmanim, un viņš pateiks to pašu. Kādreiz upes krastā vienā vietā redzēt pāris makšķerniekus — tas jau bija apskates vērts objekts. Tas tāpat kā zivju iebarošana. Gājām vienkārši uz upi ar tārpu bundžiņu, un viss notika. Tagad tā zivs palikusi cimperlīgāka un gudrāka, tāpēc bez piebarošanas nekad nebūs tik labi lomi kā agrāk. Tāpat daudzi taču atceras gar Salacgrīvas pilsētas krastiem pavasaros stāvošās garās makšķernieku rindas. Tagad, protams, arī pavasaros ir, bet jau krietni retākas un ne vairs tik ilgu laika posmu kā agrākos gados, jo visi pārsvarā ātri pārvācas copēt augštecē.

Gar Ventas upes krastiem

Foto: LETA

Ja esi izvēlējies atpūsties, tad dari tā, bet, ja esi aizbraucis copēt, tad atceries, ka intensīva makšķerēšana nav atpūta. No tās makšķernieks mājās parasti brauc fiziski noguris. Vismaz man tā ir, bet ar labi pavadītas dienas noskaņojumu, un, ja vēl ir labs loms, ar pozitīvām emocijām, ko gan vēl tev, rupuci, vajag? Cik gan bieži neesam sūkstījušies, ka, eh, varētu aizlaist tur, tur, bet pietrūkst "skanošā", jo ceļš ir garš, degviela dārga, kur vēl pārējās izmaksas, cope vai necope, un tad vēl daudzviet tās licences... Gala rezultātā sanāk apaļa summiņa, un, ja vēl trāpies uz necopes laiku, tad, braucot mājās, no morālās pacilātības nav palicis pāri pilnīgi nekas.

Nedod Dievs, ja vēl otra pusīte mājās "uzbrauc augumā" par izdevumiem un izniekoto laiku, lai gan labi pavadīts laiks svaigā gaisā un pilnīgā klusumā vismaz man ir daudz reižu efektīgāks nekā kvernēšana pie datora, TV vai kā citādi, un te jau fantāzija strādā katram pēc personīgās pieredzes. Taču nebūsim banāli, un, ja kāds saka, ka man jau to zivi redzēt nav vajadzības, bet galvenais ir pabūt projām no pilsētas burzmas, neticiet viņam. Tīrais blefs, jo tad jau tikpat labi var ar kājām iziet no jebkuras Latvijas "lielpilsētas" vai "mazpilsētas" un atrast kādu mežmalu, lai nekaitīgā pastaigā paostītu tīru mūsu zemītes pļavu un mežu gaisu. Patiesībā šie pasaku teicēji paslepus sēžas spēkratos un velk, pēc izvēles, uz visām debess pusēm ar cerībām par lielo lomu, kas tiks nobildēts no visiem iespējamiem rakursiem un atrādīts visos iespējamos sociālajos tīklos vai, tieši pretēji, noslēpts, bet ar milzu gandarījuma sajūtu, ka ir kaut kas noticis!

Kur labāk?

Kaut arī mūsu valstij platākajā vietā var izbraukt cauri sešās stundās, tomēr laiks, kā saka, ir nauda. Ja skatāmies no makšķernieku viedokļa, tad, šķiet, ka zivīgākais novads tomēr ir Kurzeme. Šeit upes ir bagātākas, jo to krājumus nemitīgi papildina lielais donors jūra. Sastopamas ir faktiski visas zivis. Vienīgā nopietnā zivju suga, pēc kuras uz Vidzemi jābrauc pat kurzemniekiem, ir sami. It kā jau Ventā daži ir izvilkti, tomēr tā nu ne tuvu nav Daugava. Taču neba jau kurzemnieki iztiek bez problēmām. Vēlos rudeņos vai ziemas sākumā, kad upju krastos vairs nepasēdēsi, jo malas lēnām apledo un nav staigājamas, otrs Latvijas gals jau braši drasē pa ledu un spīdzina mazos asarēnus. Man pašam, esot Vidzemes pašā vidienē, šķiet, ka nemaz jau nav tik slikti. Ja vēl nepastāvētu uz Daugavas Rīgas spēkstacija, tad būtu pavisam labi, un vienīgais, pēc kā nāktos braukt uz Kurzemi, būtu jūra un butes. Taču tas no sērijas, kā būtu, ja būtu, un atgriežos realitātē.

Ventā es daru tā...

Diemžēl vai par laimi nepiederu pie tiem, kas papīrnaudu izlīmē tapešu vietā un ar sīkmonētām baro vistas, lai olās būtu vairāk dzelzs. Tāpēc nākas domāt, kas un kā. No vienas puses, ļoti labi, jo neaizmirstas matemātiskās darbības. Taču darām mēs tā. Man katra pavasara top upe ir Venta. Piecas sešas reizes cenšos aizbraukt, un visbiežāk to darām kompānijā divatā vai trijatā. Attiecīgi tūlīt sadalās arī naudas izteiksmes summas, kas dīvainā kārtā nez kāpēc sarūk. Ventā ir iespējas copēt licencētās zonās, un tikpat labi var to darīt arī vietās, kur šie apliecinājumi nav vajadzīgi.

Protams, maksājamās zonas ir izveidotas vietās, kur zivis koncentrējas visvairāk, tomēr ne vienmēr tas atbilst patiesībai. Vietas, uz kurām es dodos pats, atrodas upes labajā krastā un pavisam netālu no Abavas upes ietekas Ventā. Te ir daudz klusāk un mierīgāk, un arī bieži vien ar smago kokvedēju tehniku izbraukātie meža celiņi nav šķērslis, lai aizbrauktu uz savām vietām. Šādos braucienos, lai nepaliktu tukšā, rēķināmies ar četrām zivju sugām. Vimbas, vēdzeles un lasis vai taimiņš. Parasti izbraucam ap 12 dienā. Iznāk nobraukt ap 220 kilometrus uz vienu galu. Paņemam katrs pa vienai vimbas un laša licencei un dodamies uz jau zināmu vietu. Šeit pa 36 gadiem, kopš te braucu, ir izpētīts viss iespējamais, un, kaut arī krasti mazpamazām Ventā iztaisnojas, tomēr grunts aprises daudz jauna neiezīmē. Tas ir ļoti svarīgs faktors, lai varētu cerēt uz labu lomu.

Ap pulksten 15 esam pie upes un ķeramies pie vimbu copes. Lielākās problēmas sagādā pārvietošanās, jo krasti ir slīpi un slideni. Nav nekādu problēmu "iebraukt" ūdenī, bet tas nu nebūtu ieteicams, turklāt jau metru no krasta (kamēr ūdens līmenis vēl ir samērā augsts) dziļums sniedzas pāri diviem metriem. Tā kā straume ir diezgan paliela, tad izmantojam tā saucamos "jūras" kātus ar lielāku testu, jo bieži vien šajā vietā ir nācies likt pat 200 un vairāk gramu svina, lai noturētu sistēmu ar ēsmu uz vietas.

Ar vimbu copei domātajām pavadiņām esmu atstrādājis mājas darbus. Pavadiņas resnums 0,23, noteikti fluorkarbons, un tad sākas variācijas par tēmu, kas saistīta ar āķu izvēli. Vienai daļai pavadiņu sienu krāsainas plastmasas mormiškas. Tas gadījumam, ja upē ir duļķains ūdens. Savukārt dzidram ūdenim tiek sieti parupji parastie āķi ar slīpo liekumu. Kāpēc parupji? Vimbu daba ir apveltījusi ar muti uz leju, un augšējā lūpas mala, kaut arī ir pietiekami bieza, turpinājumā uz galvas pusi savienojas ar pēdējo caur ļoti plānu plēvītes kārtu. Kā par spīti, tieši šajā plēvē arī ieķeras āķis, un, jo tas būs smalkāks, jo ātrāk izplēsīs lielāku caurumu un dos zivij iespēju aizmukt.

Tā nu ķeram vimbas, bet ar tumsas iestāšanos pārsienam resnākas pavadas ar lielākiem āķiem, uz kuriem tiek sēdinātas balto zivju filejas vai naktstārpi. Skaidra lieta, ka izejam uz vēdzelēm. Te nav ko slēpt, un pateikšu tiem, kam vēl nav zināms, ka Ventā vairākus gadus no vietas tika sistemātiski ielaisti vēdzeļu mazuļi. Turklāt ļoti pieklājīgā daudzumā. Ļoti iespējams, tāpēc tagad daudzi copmaņi nebrauc vis uz Ventu vimbās, bet gan tieši vēdzelēs. Kilogramīga vēdzele te skaitās standarts. Vēdzeļu copē ilgāk par trim tumsas stundām necopējam – rēķinām spēkus nākamās dienas taimiņu vai lašu medībām, jo būs pilnībā iespējams, ka nāksies krietni pastaigāt pa slīpo krastmalu, tāpēc, neskatoties uz rezultātiem, dodamies vismaz stundas četras nosnausties.

Rīts kā jau rīts

Oh, cik bieži ir bijis tā, ka nu negribas celties un viss. Ārā pilnīgs klusums, ja neskaita dzērvju klaigāšanu, putnu dziesmas un kādu krācēju sev blakus. Tā vien velk uz snaudiena turpināšanu, bet zemapziņa saka celies, celies jo pumpainajam pats rīta cēliens ir ļoti labs laiks. Ņemam spiningus, visparastākos šupiņus, voblerus vai rotiņus, un sākas iemešanas un izvilkšanas darbs, kas, ja paveicas, bieži vien beidzas jau pirmajā pusstundā, bet citreiz savu pēcpusi noliec uz kāda nogāzta koka stumbra tikai dienas viducī un saproti, ka jūties kā izšauta pistole. Taču tas viss ir tā vērts, lai, pārguris ierastos mājās, bet nākamajā dienā, it kā nekas nebūtu bijis, būtu uz kājām un gatavs jaunam darba cēlienam.

Vēja zivs piekrastē

Foto: DELFI Aculiecinieks

Viena no Latvijas ūdeņos iecienītākajām copēm ir vēja zivs sagaidīšana un pavadīšana, uz kuru traucas copmaņi no visas valsts. Augstākās kategorijas akrobātiskās paraugstundas, izcilas spējas pretoties, līdz ar to sagādāt makšķerniekam neaizmirstamas sajūtas, sudraba bultas lidojums un ātrums, kas liek pirmajā brīdī apbrīnot vēja zivs iespējas un varēšanu, — tas viss šīs zivs copes reizēs ir piedzīvojams. Vienīgā nelaime — šīs zivs atrašanās piekrastes ūdeņos ilgst labi ja trīs nedēļas gadā. Tās vietas jūras piekrastē, kas tautā ir vispopulārākās, saistās ar posmu starp Liepāju un Pāvilostu.

Protams, vējenes ir arī citur, bet šeit kaut kā sanāk, ka viņu ir vairāk. Ik gadu maija sākumā vai vidū pienāk brīdis, kad viena daļa copmaņu sāk uzmanīt jūras piekrasti, lai nepalaistu garām vēja zivs pietuvošanos krasta joslai un tad maisiem tās stieptu uz kūpinātavām. Nu nedaudz jau pārspīlēju par tiem maisiem, bet taisnības labad jāsaka, ka, nokļūstot šīs zivs uzturēšanās epicentrā, it kā nav liela māksla piesist pilnu kādu lielāku kasti, spaini vai maisiņu.

Kā sameklēt vējeni?

Protams, pirmais un aktuālākais uzdevums ir šo zivi sameklēt. Ja kādam šķiet, ka tas ir pagalam vienkārši un atliek vien jebkurā vietā pabraukt ar laiviņu vienus pāris simtus metru no krasta vai iebrist ar brienambiksēm līdz jostasvietai un viss notiksies, tad var sanākt tāds kodolīgs aplauziens, kā mēs sakām makšķernieku valodā. Minēšu vienu piemēru ar konkrētiem datumiem. Ir kāda kārtējā gada, kārtējā maija mēneša, septītā rīta stunda, kad pieripojam pie Akmens raga bākas. Protams, labākais copes laiks ir nokavēts, jo, pēc daudzu copmaņu priekšrakstiem un pamācībām, vislabākais vēja zivs ķeršanas brīdis ir gaismas ausma un līdz brīdim, kad sāk vērties vaļā veikali.

Ātri savedam kārtībā savu copes munīciju un laižam selgā, kur mums priekšā ir ap 20 laivu. Brīvdienās droši, ka ir vairāk, nodomāju, kaut gan tagadējos laikos jau tā īsti vairs nevar saprast, kam un kad skaitās brīvdienas. Laivas sakoncentrējušās tieši iepretim ragam un izveidojušas tādas kā divas līnijas, bet ap pulksten 14, kad dodamies jau krastā un esam nocopējuši sešas stundas, satiekam paziņas no Rīgas, kas burtiski tikko atbraukuši (pārbraukuši) no Pāvilostas mola teritorijas. Jautāti pēc loma, abi bēdīgi noplāta rokas un uz abiem no četriem rītā līdz aptuveni pulksten 13 dienā ir trīs vēja zivis un ducis jūras grunduļu. Tad mēs velkam ārā savu lomu, un večiem, turklāt makšķernieku aprindās itin labi pazīstamiem copmaņiem, sejas pastiepjas tādas maķenīt garākas. Protams, pārrunājam visu, kas un kā, parādu savus sējumus pludiņam, tāpat, ar ko un uz kā spiningojām, izstāstām, kādā dziļumā, kurā sektorā utt . Lūk, jums atšķirība starp vietām, kaut gan Pāvilostas rajons ir pietiekami akmeņains un līdz ar to vēja zivs iecienīts jūras posms. Turklāt Akmens rags ir, tā teikt, ar roku aizsniedzams, taču...?

Paši pulksten 8 iebraukuši jūrā, griežam no visiem projām uz sāniem un ieslīpi dodamies Liepājas virzienā. Nu nepiederu es pie tiem, kam patīk makšķerēt Dziesmusvētku režīmā, tāpēc meklējam vietu, kur var plaši izvērsties. Starp citu, ja kāds šaubās, tad varu apgalvot, ka jūrā tādu posmu vēl pietiek, kaut gan ir bijuši gadījumi, kad vienam otram šķiet, ka viņš tomēr ir atbraucis uz šauru ūdens strēli. Lēnām, pukšķinot savu 2,5 ZS motoriņu, ieslīpi slīdam jūrā. Pie reizes caur dzidro ūdeni vēroju gultni un klusībā pie sevis spriežu, ka šādā seklumā vēja zivis varētu medīt arī ar iebrišanu, kaut gan man šāda veida cope šķiet diezgan neērta un sarežģīta. Rīta cēlienā jūra ir faktiski mierīga. Viļņa augstums nepārsniedz 0,5 centimetrus. Tāda sīka ņirboņa vien ir, turklāt veidojas arī tik labi pazīstamie spoguļa sektori. Šādos gadījumos vēja zivs sevi nodod pēc pilnas programmas. Tā arī ir ar mūsu skatieniem. Vienā brīdī visapkārt ūdens sakustas un ir skaidrs, ka esam iebraukuši tieši vējeņu bara vidū. Laižam lejā enkurus (jūrā vēja zivs copē tie ir neaizstājami) un sākam darboties. Jau iepriekš esam ar kolēģi vienojušies, ka es sākšu ar pludiņmakšķeri, bet viņš spiningos. Tādējādi sapratīsim, kurš rīks ir produktīvāks. Pirmajā pusstundā, kad es uz pludiņa esmu izvilcis jau sešas vējenes, kolēģim ir tikai viena, un tā pati "izvilkta aiz pufaikas". Taču te mums abiem ir radušies arī savi secinājumi. Faktiski pēc katra šūpiņa (mānekļa) pievilkšanas pie laivas seko vismaz viena vēja zivs, citreiz pat vairākas, taču neņem.

Te laikam jāsaka tas, ko man patiesībā nevajadzētu teikt, jo pašam šī informācija griež pa darba lauciņu un līdz ar to naudas maku, taču veikalos pārdodamie tā saucamie vēja zivju slaidie šūpiņi te ir nelietojami. Daudz labāk un efektīvāk strādā tie šūpiņi, ko parasti izmantojam saldūdens plēsīgajām zivīm. Šis fakts arī pierādās turpmākajā laika posmā, jo, nomainot tā saucamo standartu un uzliekot upes vai ezera mānekli, sākas interesantas lietas. Svars nevar būt smagāks par 12 gramiem. Katrā gadījumā, jo māneklis vieglāks un slaidāks, jo rezultatīvāka cope. Parastajiem šūpiņiem der arī izdarīt brutālu uzlabojumu, kas asociējas ar vienkāršu āmura uzsitienu pa plakano daļu vietā, kur ir lielākais izliekums. Tas padarīs mānekli slaidāku, tādējādi nebūs šīs azartiskās sānu kustības, kas neļauj vēja zivij ar tievo knābi vizuli satvert.

Ja jau reiz aizgājām pa spiningošanas taku, tad turpināsim. Pat mierīgā laikā, kad dzidrajā ūdenī viss ir labi redzams, kritiku neiztur cituviet teiktais vai minētais par it kā nepieciešamajiem izcili tāliem metieniem, jo tikai tad var garantēt kaut cik vērā ņemamu lomu. Mēs brīžiem kacinājām vēja zivi turpat pie laivas, pametot šūpiņu 3–5 metru attālumā un nedaudz pietinot auklu, jau varēja manīt sudraboti slaidos sānus šaustāmies ap šūpiņu. Attiecībā uz spiningošanu ļoti interesants šķiet arī faktors, ka auklas uztīšanas ātrums uz kasetes ir vismaz divreiz ātrāks nekā ikdienas copē saldūdeņos darbojoties uz citām plēsīgajām zivīm tieši ar šūpiņiem. Ja šo situāciju salīdzinātu ar rotiņiem vai gumijas zivīm, tad jau trīsreiz ātrāk, nemaz nerunājot par džerkošanu vai tviču.

Vēja zivju bari ļoti bieži maina atrašanās vietu, tāpēc, ja esi kaut 10 minūtes nosēdējis bez nevienas copes, it sevišķi attiecībā uz spiningu, tad laiks meklēt zivi citur. Ja jūras līmenis ir gluds, tad, kā jau iepriekš minēju, zivs savu atrašanās vietu nodod, skaļi šļakstinot un plunčājoties mīlas rotaļās. Taču jūra ne vienmēr ir mierīga. Vēl pirms pusdienu laika jūrā vilnis nedaudz paaugstinās, un redzēt vējeņu atrašanās vietu nav iespējams, ja vien neiebrauc bara vidū. Šādos gadījumos talkā nāk velcēšanas sistēma. Uzņemam ātrumu un iemetam šūpiņus aptuveni vienādā attālumā. Braukšanas ātrums ir vismaz divreiz lielāks, nekā to parasti dara saldūdeņos, un tas nav vis atkarīgs no mānekļa svara.

Pēcāk, darbojoties ar viegliem šūpiņiem, piedzīvojam tos brīžus, kad it kā var arī lēnām vilkt un māneklis zemāk par 1,5 metriem negrimst (zināms, ka vēja zivs uzturas tieši līdz šādam dziļumam), tomēr zivs copes neseko. Tā nāk līdzi, bet vizuli neaiztiek. Tiklīdz tu sāc uztīt auklu vismaz divreiz ātrāk, kas pašam šķiet galīgi neloģiski, tā atsākas copes. Tātad iemetam šūpiņus vienādā attālumā un braucam. Tiklīdz sākas copes, kas asociējas ar sitieniem vai zivs uzķeršanos, tā tajā vietā liekam motoru mierā un, ja nepieciešams, pabraucam atpakaļ uz tiešā kontakta vietu. Kāpēc velcēšanas situācijā jācenšas iemest šūpiņus vienādā attālumā? Tas tāpēc, lai precīzāk noteiktu lielāku iespējamo zivju baru, jo var jau kaut kur klīst arī vientuļa vēja zivs, kas kādā vietā dos par sevi ziņu, tu tur atgriezīsies, bet patiesībā tas būs tukšais sektors.

Ja izdodas iebraukt zivju koncentrēšanās vietā, tad copes seko ar abiem spiningiem.
Vai ar pludiņmakšķeri labāk? Kaut kādos momentos šo copi ar pludiņu uz vēja zivi var salīdzināt ar copi uz citām plēsīgajām zivīm, kā līdakas, zandarti, asari, bet ar dzīvo zivtiņu.

Makšķerējot vēja zivi ar pludiņu, pārsvarā visi izmanto garneles. Daudz labāka ēsma par garnelēm ir brētliņas, tūbīši, nigliņi, reņģes un citas sīkzivis, taču pamēģini tās savākt un saglabāt, lai copes brīdī tās vienkārši nejuktu ārā. Vējenes ir īstenas plēsoņas, un par to liecina arī garais knābis ar ļoti asām, smalkām zobu rindām, kas palīdz efektīvi satvert ēsmu, noturēt to knābī (ja var par zivi tā izteikties) un tad, pareizi sagriežot, ēsmu norīt.

Lietojot pludiņmakšķeri, ir vieglāk kontrolēt situāciju. Tu labi redzi copes brīdi, kas ir faktiski jebkurā makšķerēšanas veidā ļoti svarīgs, ja ne svarīgākais, moments. Manā skatījumā ar pludiņu ir pat interesantāk, nekā spiningojot. Spiningošanā tu vari vadīties tikai pēc mirkļa izjūtām un sekundes simtdaļā izdarīt pareizos secinājumus, lai pieņemtu vienīgo pareizo lēmumu. Ar pludiņu ir laiks pārdomām, bet tas nebūt nenozīmē, ka rezultāts vienmēr būs pozitīvs."

Vairāk lasiet jaunajā Eināra Siliņa padomu grāmatā makšķerniekiem "Copes meistara padomi".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!