Foto: Pastaiga pa saulrieta izgreznoto Smilteni

Savu pastaigu sāku pie Smiltenes tehnikuma, kas atrodas vecās Smiltenes muižas ēkās. Devos lejā gar muižu pa bruģēto celiņu. Jau celiņš vien un labi koptā apkārtne sagādāja pārsteigumu, jo vide tiešām izskatījās ļoti labi. Cauri bruģakmeņiem gluži vai strāvoja senatnes enerģija un gribējās pēc iespējas ātrāk apskatīt visu, kas atrodas tuvumā.

Aiz līkuma jau pavērās elpu aizraujošs skats – liels ezers, kura ūdeņos spēlējās saules stari un peldēja pīles. To sauc par Vidusezeru. Kad cītīgi centos nofotografēt pīles, kuras plunčājās ezera ūdeņos, garām gāja kāda sieviete. Pasveicināju, vēlot labu vakaru. Sieviete pasmaidīja un, laipni atbildot ar to pašu, uzsāka sarunu. Uzzināju, ka Vidusezerā mēdz dzīvoties arī gulbju pāris, kurš tajā brīdi nekur nebija redzams. Kad devos tālāk, sieviete jau bija krietni man priekšā, taču viņa, ieraugot gulbjus otrā ezera malā, sauca mani tuvāk, lai tos parādītu.

Lejup no kalna pie paša ūdens atrodas drupas, bet parks, kuru tik ļoti iemīlēju, tiek dēvēts par Veco parku. Izejot cauri parkam un tā skaistajām, labiekārtotajām koka takām, nonācu pilsētas centrā. Netālu bija autoosta un dažādi veikali. Pa vidu iekoptas ziedu dobītes un dažādi augi, dekoratīvi krūmiņi un koki. Kopumā – acīm tīkama pilsētas ainava.

Priekšā debesīs vērās Evanģēliski luteriskā baznīca, kura, izrādās, ir vienīgā tipiskā krusta veidā celtā baznīca Latvijā, un tai ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Kas vēl ir interesanti – pulkstenis, kas rotā baznīcas torni, ir Kārļa Ulmaņa dāvana.

Nolēmu nedaudz vēl izstaigāt tuvākās ieliņas. Šķita, katrai celtnei šeit ir savs stāsts, kuru katra ēka tā vien gaida, lai kādam mierpilni izstāstītu. Tik tiešām – ēkas šeit ir brīnumainas. Nonācu pie vēl vienas skaistas celtnes – Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcas. Tās dizains ir ārkārtīgi skaists, vakara saules gaismā baznīcas ķieģeļu sienas teju vai mirdzēja.