Pirms kāda laika internetā lasīju, ka "Rīgas meži" izveidojuši jaunu projektu "Radi takas Rīgas mežos", kurā tiek uzsākta jauna tradīcija, iesakot vienu vai pat vairākas jaunas, kā arī zināmas pastaigu takas savu plašo mežu teritorijā. Šī projekta ietvaros februāra sākumā tika piedāvāts apmeklēt Vilku kalna taku, kas atrodas tepat Pierīgā.
Par Vilku kalna taku internetā atrodama ļoti skopa informācija. Vienīgā publikācija ir "Delfi" "Tūrisma Gids" jaunumos šī gada 3. februārī. Uzzinu tikai to, ka Vilku takas sākums atrodas šosejas Rīgas HES–Jaunjelgava labajā pusē aiz Daugmales netālu no pieturvietas "Līdakas", ka Vilku kalns ir skaists priežu mežs un ka tā teritorijā atrodas divas takas – 15 un 20 kilometrus garas. Tāpat pieejama viena karte, no kuras var saprast, ka pastaigu taka mežā ir lokveida.
Ir skaista ziemas diena. Ja var ticēt sinoptiķu prognozēm, tad vienīgā saulainā diena šajā nedēļā. Ārā gan pavēsi, sasnidzis diezgan daudz sniega, termometrs aiz loga rāda mīnuss trīs grādus, bet uztaisu termosā karstu kafiju, sasmērēju maizītes, silti saģērbjos un esmu gatava doties piedzīvojumu meklējumos.
Pirms izbraukšanas paskatos kartē: Vilku kalna dabas taka atrodas apmēram 30 minūšu braucienā no Rīgas. Pirmais pārsteigums – maršruts uz šo dabas taku nav atrodams ne "Waze", ne "Google Maps", bet nekas, braucu līdz Daugmalei un tad jau nedaudz samazinu braukšanas ātrumu un meklēju pieturvietu ar nosaukumu "Līdakas".
Aiz Daugmales uzmanīgi vēroju šosejas labo pusi, jo nav zināms, vai ieeja takā ir pirms vai pēc pieturvietas "Līdakas". Pēc aptuveni trīs minūšu brauciena pamanu vajadzīgo autobusa pieturu. Pirms tās nav meža ceļu, kuros nogriezties no šosejas, bet tāds ir uzreiz aiz pieturvietas. Uz šosejas nav nevienas norādes par to, ka kaut kur atrastos Vilku dabas taka. Uzreiz nonāku krustcelēs, jo viens piesniedzis meža ceļš ved pa labi, bet otrs pa kreisi. Nav nekāda informatīva stenda vai norādes, ka šeit būtu ieeja dabas takā. Izbraucu uz šosejas, kur pēc nepilniem 100 metriem ir vēl viena iespēja nogriezties pa labi un nonākt uz meža ceļa. Arī tur nav nekādu informatīvu stendu vai norāžu, un šeit meža ceļš ir tikai viens. Vēlreiz atgriežos uz šosejas un turpinu braukt gandrīz divus kilometrus, līdz nonāku pie ceļa norādēm, ka nu jau esmu laipni gaidīta Ogres novadā. Griežu automašīnu apkārt un nolemju atgriezties savā pirmajā pieturas punktā, jo loģiskie apsvērumi norāda uz to, ka, ja taka ir lokveida, tad viens meža ceļš varētu būt ieeja takā, savukārt, otrs izeja no tās.
Atstāju automašīnu abu meža ceļu krustcelēs un dodos izpētīt maršrutu. Uzreiz piebildīšu, ka atšķirībā no daudzām citām dabas takām mežā uz šīs takas patiešām nav neviena informatīvā stenda, atpūtas vai ugunskura vietas, nav padomāts par labierīcībām vai takas marķējumu, kas ļautu labāk orientēties un saprast, kurā brīdī vajadzētu griezties uz vienu vai otru pusi, lai izietu loku un nonāktu atpakaļ pie šosejas. Paļaujos tikai uz savu intuīciju, orientēšanās spējām un noieto kilometru skaitu soļu skaitīšanas programmā.
Mežs ir ļoti daudzveidīgs, redzu gan mazas egļu un priežu audzes, gan skaistu priežu mežu, kurā ik pa brīdim aug arī lapu koki. Ir kailcirtes, mednieku slēpņu torņi, meža stigas un brikšņi. Ceļš šķērso arī vairākus meža avotus; uz viena no tiem tieši pie takas vērojams neliels ūdenskritums, kura radīto šalkoņu dzird jau labu brīdi, pirms skatam paveras pats avots. Ik pa brīdim sniegā var saskatīt dažādu dzīvnieku pēdas. Sniega daudz, brīžiem meža ceļš ir apledojis, bet ir zilas debesis, spoži spīd saule un sniegs visapkārt mirdz un laistās.
Nejauši meža vidū pamanu ārkārtīgi neparastu skatu – tur starp priedēm ir akmens krustu lauks ar pieminekli vidū. Pieejot tuvāk, saprotu, ka tā ir Pirmā pasaules kara kapsēta, kurā apbedīti kritušie 94 vācu karavīri un trīs krievu karavīri. Uzraksts uz kapu pieminekļa vācu valodā vēsta, ka "viņi visi miruši, cīnoties ar patiesu ticību par uzvaru savas tēvzemes vārdā, un piemineklis godina viņu piemiņu". Saprotu, ka šī apbedījuma vieta nav gluži pamesta aizmirstībā, jo uz pieminekļa atrodas svecīte un svaigs ābols.
Kopumā man izdevās ļoti skaista pastaiga saulainā ziemas dienā. Ne ar ko nesalīdzināms dziļš meža klusums, kuru tikai dažreiz pārtrauc kāda putna dziesma, dzeņa kalšana vai dzīvnieku sasaukšanās mežā. Fantastiski un daudzveidīgi dabas skati.
Atgriežoties pie automašīnas, konstatēju, ka esmu nogājusi vairāk nekā 17 kilometrus; kājas nedaudz smeldz, un nu jau Vilku kalna taka man asociējas ar "vilka apetīti". Kādu brīdi sildos automašīnā, ēdu maizītes un dzeru to, kas vēl palicis pāri no līdzi paņemtās karstās kafijas. Skatos nofotografētos attēlus un priecājos par to, cik skaista, daudzveidīga un neparasta ir mūsu Latvijas daba.
Ja ir vēlēšanās un iespējas, tad šo pastaigu maršrutu var apvienot arī ar Pirmā pasaules kara kauju vietas "Nāves sala", Daugmales pilskalna vai Daugavas muzeja apskati.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
