Ielu mākslas dabiskā dzīves vide, kur tā ik dienu tiek apbrīnota un vērtēta, ierasti ir lielpilsētas, kur netrūkts ne tūkstošiem vērotāju ne telpas izpausmei un jaunradei. Taču arī ciemos, kas izmērā un pēc iedzīvotāju skaita simtiem reižu atpaliek no metropolēm, var būt spilgti urbānās daiļrades paraugi – to apliecina Kalnciema piemērs.

Esam jau rakstījuši par sienu gleznojumiem gandrīz trīs miljonu apdzīvotājā Kijevā, par ielu mākslas galeriju senos fortos un zem tiltiem Varšavā un par apgleznotām sociālisma laika blokmājām Gdaņskas rajonā Zaspā.

Uz šī fona bija patīkami atklāt, ka interesanti publiski pieejami grafiti apskatāmi arī Lielupes kreisā krasta ciemā Kalnciemā, kur divu kvadrātkilometru platībā dzīvo ap 1700 iedzīvotāju.

Kalnciems ir veidojies kā ķieģeļu ražošanas centrs. Tiesa, māla būvmateriālus te neražo jau vismaz 10 gadus. Taču Kalnciema viesu uzmanību ir potenciāls izpelnīties kādam mazam ar grafiti apgleznotam namiņam pie sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra "Kalnciems".

Nelielajam ķieģeļu namiņam apgleznotas visas četras sienas. Grafiti ir detalizēts un tajā netrūkst daudz sīku detaļu un dažādu sižeta līniju. Visu uztvert ar vienu skatu nemaz neizdodas, nākas pieiet tuvāk un pētīt nelielā izmēra cilvēciņus, kur katram ir savi unikāli vaibsti un apģērbs, vilcienu, dzīvniekus, ēkas un abstraktas telpas projekcijas.

Namiņa apgleznošana ir saskaņota ar pašvaldību – to 2017. gadā paveicis vietējais iedzīvotājs Rihards Amirovs.

"Viņš nāca ar savām idejām, mēs atbalstījām ar krāsām un darbarīkiem, ļaujot māksliniekam izpausties. Rezultātu jūs redzējāt," portālam "Delfi" skaidro Jelgavas novada Kalnciema pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Veļeckis.

36 gadus vecais Amirovs nav profesionāls mākslinieks – grafiti, vismaz pagaidām, ir hobijs. Kalnciemā gleznojis bez atlīdzības kā brīvprātīgais.

Kalnciema aprūpes centra vietā kādreiz bija pilnvērtīga slimnīca un mazā mājiņa bija caurlaides punkts iebraukšanai teritorijā. Namiņš, kurš vēlāk pārtapis par dārza instrumentu novietni, nav bijis pārāk glīts, tāpēc centrs nolēmis to izrotāt, stāsta grafiti autors.

Foto: Privātais ahīvs

Tajā laikā aprūpes centrā strādāja Amirova bijušais vēstures skolotājs, kurš atcerējies sava skolnieka mūždien apzīmētās burtnīcas un piedāvājis izrotāt nelielo ēku.

Jautāju autoram, kāda ir darba ideja? Aprūpes centrs deva uzdevumu radīt ar dabu saistītu mākslas darbu, viņš atbild.

"Tā kā nekas vairāk nebija precizēts un Kalnciemā dabas ir gana, radās ideja parādīt cilvēka dabu visos tās veidos – iekšējo, prāta dabu un meklējumus," stāsta Amirovs.

Mākslinieks skaidro, ka darbā iekļauti motīvi no viņa paša dzīves, kurā bieži ir sevis meklējumos: "Izdevās vai nē, to lai spriež citi. Man ir prieks, ja cilvēki apstājas, uzdod interesantus jautājumus un cenšas domāt, saprast. Tā ir interesantāk dzīvot."

Apceļojot 20 valstis, vīrietis ir sapratis, ka nav jāmeklē vieta, kur ir labāk vai interesantāk, bet jāpadomā, kā pats vari kļūt labāks un interesantāks vietā, kur atrodies. "Varbūt tad pasaule mums apkārt kļūs labāka," viņš spriež.

Kalnciema namiņa apgleznošana, strādājot pa vakariem pēc darba, Amirovam aizņēmusi četras nedēļas. Palīdzējuši arī vietējie bērni.

Arī zīmējumi uz dzelzsbetona sētas citā vietā Kalnciemā ir viņa darbs, atzīst Amirovs. Tā bijusi viņa pirmā grafiti pieredze, ar kuru viņš nelepojas. "Neesmu pārāk laimīgs par izpildījuma tehniku. Ideja ir mana, tomēr morāli vēl nebiju tam gatavs," viņš paskaidro.

Ideju Amirovam esot vēl daudz un sienu apgleznošanu viņš pamest negrasoties – tieši otrādi, pievērsties tai nopietnāk. Viens no viņa darbiem atrodas arī kāda autoservisā Ķengaragā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!