Ķemeru nacionālo parku, kas slēpj milzum daudz dabas bagātību, tūristi raduši atklāt, pārvietojoties ar kājām vai braucot ar velosipēdu. Tomēr rudens ir ļoti piemērots brīdis, lai parka dārgumus izlūkotu arī ar laivām, dodoties braucienā, piemēram, pa Vēršupīti, Slokas ezeru un Vecsloceni.
Jāņem gan vērā, ka šis nebūs ierasts laivošanas maršruts. Tas būs īpašs, jo atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā – Ķemeru nacionālajā parkā – un tādēļ prasa atbildīgi izturēties pret dabas vērtībām tajā.
Sekojot aktīvās atpūtas organizatoru uzņēmuma "Jūras laivas" iniciatīvai, septembra sākumā notika laivu brauciens nacionālajā parkā, kurā piedalījās arī Dabas aizsardzības pārvaldes vides inspektori. Kopīgiem spēkiem tika vērtētas upes izbraukšanas iespējas un maršrutā nepieciešamie uzlabojumi, lai pārvietošanos pa upi padarītu patīkamāku un dabai vēl draudzīgāku.
Maršruts "Jaunķemeru ceļš – Slokas ezers – Vecslocene" vispirms ved pa Vēršupīti, kas plūst cauri dabiskajiem palieņu mežiem, kuru Eiropā paliek aizvien mazāk. Tajos ir īpašs mitruma režīms, kā arī visas dabiskam mežam raksturīgās pazīmes – daudz kritušu un nokaltušu koku, veci un jauni augoši koki, bagātīgs pamežs. Šis mežs ir mājas tūkstošgalvainai saimei – sākot ar sīciņiem, tikko saskatāmiem kukainīšiem un gliemezīšiem, beidzot ar tādiem krāšņiem dabas retumiem kā melnais stārķis.
Vērīgāko laivotāju skatienam garām, visticamāk, nepaslīdēs arī kāda no šeit mītošajām astoņām dzeņu sugām (Latvijā kopumā ir deviņas!), tostarp arī retie un aizsargājamie trīspirkstu un baltmuguras dzeņi. Vai pa upi slīdošās laivas šos retos putnus netraucē? Rudenī noteikti vairs nē – dabā ir iestājies zināms miera periods, jaunā paaudze, kas pavasarī te bikli čiepstēja dobumos, jau izaudzināta un, visticamāk, nolūkojas uz laivotājiem kaut kur no lapotnēm vai biezokņiem, kas pamazām jau sāk krāsoties rudens krāsās.
Maršruts turpinās Slokas ezerā, kas laivotājus lutina ar īpašu iespēju no ūdens izpētīt niedrāju labirintus. Dodoties ezerā, jāņem vērā, ka tas ir nozīmīga migrējošo putnu atpūtas vieta. Tagad, rudenī, te vienlaikus var novērot pat vairākus tūkstošus ūdensputnu, galvenokārt laučus un pīles, tādēļ ezera teritorijā būtu jāizturas pietiekami klusu, lai netraucētu putnus viņu atpūtas brīdī. Būtu vēlams nemēģināt putniem ar laivu pietuvoties pārāk tuvu, bet tā vietā izraudzīties kādu attālāku vietu, no kuras nodoties to vērošanai ar binokli. Atpūšoties no airēšanas, putnus var doties vērot arī uz septiņus metrus augsto peldošo putnu vērošanas torni, no kura pārskatāms viss ezers.
Laivu brauciens noslēdzas Vecslocenē, īsi pirms Vecslocenes ietekas Lielupē. Vecslocene ir bijusī Slocenes upes lejtece, kas patlaban kā īsta upe vairs nepastāv. Šobrīd tās ūdenskrājumus nodrošina galvenokārt tikai Raganu purva malā izplūstošie avoti, tāpēc vecā gultne pamazām aizaug. Dziļākajās vietās upe sasniedz 1,1 metrus, bet tās vidējais dziļums ir vien 60 centimetri. Īpašu pārsteigumu laivotāju deguniem var sagādāt upes apkārtnē virszemē izplūstošie sēravoti, par kuriem jau pa gabalu liecina spēcīgā puvušu olu smaka. Tā ir vēl viena vērtība, ko slēpj Ķemeru nacionālais parks, jau izsenis avota ūdeni izmantojot ārstniecības nolūkos.
Laivojot šo posmu, jāņem vērā arī, ka tas ir bagāts ar vairākām īpaši aizsargājamām augu sugām. Te gaidāma sastapšanās ar jūras najādu, purva diedzeni, dižo aslapi un parasto purvmirti, kā arī vairākām citām retām sugām, piemēram, kupraino ūdensziedu. Tādēļ, lai arī nākotnē šeit saglabātos augu daudzveidība, augi skatāmi tikai ar acīm.
Baudot skaistās dabas ainavas, vērojot putnus un ieklausoties brīnišķīgajās dabas skaņās, nevajadzētu aizmirst parūpēties arī par turpmāko dabas saglabāšanu, tādēļ ikviens laivotājs aicināts ne vien nogādāt atpakaļ mājās sava apēstā ēdiena iepakojumus un iztukšoto dzērienu traukus, bet iespēju robežās paņemt līdzi arī to, ko aiz sevis atstājuši citi. Atcerēsimies, ka, piemēram, polietilēna maisiņa sadalīšanās laiks dabā ilgst no 200 līdz pat 1000 gadiem, bet stikls dabā nesadalās vispār, turklāt, sausā laikā tas mežā vai purvā var izraisīt postošu ugunsgrēku.
